11.2 °C
Sestdien, 2. novembrī, Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) pirmizrādi piedzīvos viens no diviem šīs sezonas baleta jauniestudējumiem – Keneta Tindala balets "Kazanova". Titullomā – Antons Freimans.
Džakomo Džirolāmo Kazanovu (1725–1798), slaveno 18. gadsimta rakstnieku, pateicoties viņa atklātajiem memuāriem, pazīst arī kā priesteri, mūziķi, aktieri, juristu, diplomātu, filosofu, profesionālu kāršu spēlmani un laba ēdiena cienītāju. Un, protams, kaislīgu mīlētāju. Balets "Kazanova" cenšas ielūkoties leģendārā mīlētāja prātā un sirdī, vienlaikus paverot skatu uz fascinējošo laikmetu. 1764. gadā Kazanova ir arī uzturējies Jelgavā un Rīgā.
Baleta "Kazanova" pasaules pirmizrāde notika 2017. gada martā britu kompānijā "Northern Ballet" Līdsā. Šobrīd Latvijas Nacionālais balets būs ceturtā kompānija, kas to dejos, bet nākotnē plānoti vēl vairāki iestudējumi. Šo darbu, kurā var iepazīt krāšņo, elpu aizraujošo 18. gadsimta vidi, ir radījusi britu radošā komanda. Horeogrāfs Kenets Tindals aicināja rakstnieku Īanu Kelliju nākt talkā sacerēt libretu. Starp citu, Kellijs ir autors grāmatai par Kazanovu, kas tulkota arī latviski. Un kā trešo radošajā komandā aicināja Losandželosā dzīvojošo filmu mūzikas komponistu Keriju Maziju. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir Kristofers Orams, kurš ir ieguvis Tonija balvu un specializējas laikmeta dizaina radīšanā.
Džakomo Kazanovu atveido viens no vadošajiem LNO baleta solistiem Antons Freimans.
– Anton, sakiet, lūdzu, kāds ir jūsu Kazanova?
A. Freimans: – Skatoties dažādas filmas par Kazanovu, radies iespaids, ka viņa dzīvesstāsts ir viena liela fikcija. Daudzas lietas, ko viņš aprakstījis, nesakrīt ar faktiem un ir absolūti neiespējamas... Savu karjeru sācis kā literāts, uzrakstījis vairākus romānus, trīs lugas, kuras iestudētas leģendārajā Drēzdenes Karaliskajā teātrī, iztulkojis "Iliādu". Par spīti tam, ka viņa tēls līdz mūsdienām transformējies par avantūristu, mīlnieku un pavedēju, vairāk iedziļinoties, rodas pārliecība, ka savā dziļākajā būtībā Kazanova tomēr bija rakstnieks. Un tā arī beidzas mūsu balets. Ar baltām manuskripta lapām, kas lēnām nolaižas no debesīm. Kazanova, atrazdamies uz izmisuma galējās robežas, bija gatavs izdarīt pašnāvību. Bet, lai tiktu šim emocionālajam bezdibenim pāri, viņš sāka rakstīt savus memuārus. Mūsu balets ir par Kazanovas ceļu līdz rakstniecībai. Taču vienlaikus uzvedums ir arī ārkārtīgi seksualizēts. Kā man stāstīja horeogrāfs Kenets Tindals – "Kazanova" ir šī britu mākslinieka pirmais pilna apjoma balets – viņš tajā vēlējies izpausties par visiem simt procentiem tā, ka pat teātra direktors Anglijā teicis – nu rimsties, rimsties... Jo horeogrāfs visu laiku gribējis izteikties vēl atklātāk un atklātāk. Bet nu – viena no Kazanovas rakstura šķautnēm jau tāda arī ir – izvirtīgs avantūrists.
– Ko īsti nozīmē seksualizēts balets?
– Tāda jau vispār ir visa baleta vēsture. 18. gadsimta baletā skatuves māksliniecēm bija tik gari svārki, ka maksimāli varēja redzēt tikai kāju ikrus. Ar laiku tā dēvētās balerīnu pačkas kļuva arvien īsākas un īsākas, atsedzot arvien vairāk un vairāk. Savulaik Krievijā lielās zvaigžņu balerīnas tika uztvertas gandrīz kā kurtizānes. Bet vispār balets kā jebkura ķermeniska māksla un seksualitāte iet roku rokā. Un šajā stāstā par Kazanovu bez erotikas nemaz nevarētu!
– Kazanovas ķermenis laistās zeltā. Un arī jūsu varoņa acis slēpjas aiz zelta maskas…
– Ne tikai pats Kazanova, bet arī visa izrāde ir zeltā. Bet, redziet, šim galdiņam, pie kura mēs ar jums te, Jaunajā zālē, sēžam un runājamies un pie kura Kazanova (mūsu izrādē uz lielās skatuves) Parīzē spēlēs kārtis, zelts tāds pasūbējis, var manīt, ka antīkais priekšmets reiz piedzīvojis labākus laikus. Tā ir ar to zelta spožumu. Pārejošs… Kazanova bija aizrautīgs kāršu spēlmanis, jo – kā gan 18. gadsimtā citādi varēja izklaidēties kā vien kādā pagraba ūķī kā mūsdienu "Feniksā". Zelts un maskas ir arī atsauce uz Venēciju. Gatavojoties šai lomai, arī es šovasar aizbraucu uz Venēciju. Venēcija piedāvā veselu tūri pa Kazanovas vietām, kur rakstnieks uzdzīvojis un darījis visādas nerātnības, un kur, atvainojiet, zaudējis arī savu nevainību. Laikā, kad Kazanova dzīvoja Venēcijā, tā vairs nebija tirdzniecības pilsēta, bet bija kļuvusi par izklaides vietu. Pārvērtusies kā apsūbējis zelts, uz kura agrākā spožuma drupām nu tiek nežēlīgi uzdzīvots. Venēcija tajā laikā bija tas pats, kas 20. gadsimta sākumā Parīze. Tur kādā spēļu salonā Kazanova arī satiek marķīzi de Pompadūru. Mūsu baletā horeogrāfs rāda, ka viņi it kā spoguļojas viens otrā, jo abiem līdzīgs dzīvesstāsts. Abi nākuši no diezgan parastiem sociāliem slāņiem, abi iekļuvuši aristokrātijā un tikuši līdz ārprātīgai bagātībai. Taču tas zelts galu galā nedara viņus laimīgus.
– Kazanova bija mirkļa mākslinieks ar neiedomājamu spēju būt laimīgam. Un tieši šī viņa spēja lielākoties valdzināja cilvēkus – tā Kazanovu raksturojis viņa biogrāfijas un šā baleta libreta autors rakstnieks Īans Kellijs. Kas, Anton, dara laimīgu jūs?
– Balets. Lai cik skumīgi tas varbūt arī pārsteidzošā kārtā izklausītos, darbs šobrīd ir mana dzīves jēga.
– Kāpēc pārsteidzošā kārtā? Piemēram, uz angļu horeogrāfa Frederika Eštona baletu "Veltīgā uzmanība" vērts iet kaut vai tikai kolorītās atraitnes Simonas tā dēvētās tupeļu dejas dēļ, kas jūsu sniegumā ir tik aizrautīga, ka zāli pāršalc neviltotas ovācijas!
– Man pašam ir diezgan mierīgs raksturs un dzīve turas it kā uz vienas nots. Bet augustā, veidojot pasūtījumu – viencēliena baletu "Savieno" Jelgavas koncertzāles "Mītava" piecu gadu jubilejai –, pieķēru sevi pie domas, ka ceļos sešos no rīta, gulēt eju trijos naktī, tā īsti neizguļos, ritms it kā nenormāls, bet… jūtos laimīgs. Tā bija mana šīs vasaras atklāsme.
– Kā varētu raksturot sadarbību ar "Kazanovas" horeogrāfu Kenetu Tindalu?
– Brīnišķīga! Tindals, ar kuru sadarbojamies pirmo reizi, man iepatikās jau no pirmā kastinga. Aizrautīgs, ārkārtīgi labs aktieris, ik pa laikam parāda priekšā kustības visiem, ieskaitot kurtizānes. Un vēl pajoko, ka viņš pats taču veidojis visas lomas, arī sieviešu. Lielu savas karjeras daļu strādājis Amerikā, bet, neskatoties uz to, savā gaumē ir diezgan eiropeisks – baleta leksika ir mīksta, eleganta, skaista. Atšķirībā no dažiem Amerikas "trakajiem" baletiem. Tā kā "Kazanovas" pamatā ir stāsts, arī kustības nav ņemtas no zila gaisa. Katrai sava nozīme, zini, ko vēlies ar to pateikt. Brīnišķīga angļu baleta iezīme. Man ļoti patīk.
– Esat strādājis pie dažādiem horeogrāfiem, pie kura vēlētos atgriezties?
– Man ir arī savs sapņu horeogrāfs. Vienmēr gribējies nodejot laikmetīgā baleta klasiku, īpaši Jirži Kilianu. Šis čehu horeogrāfs, kurš lielāko dzīves daļu aizvadījis Nīderlandes Dejas teātrī, astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados veidoja ļoti elegantas, skaistas, brīnišķīgas laikmetīgā baleta horeogrāfijas. Ceru, līdz manas karjeras beigām viņu varbūt uzaicinās uz Latviju. Bet līdz šim kā pirmais man ir starptautiski atzītais slovēņu horeogrāfs Edvards Klūgs. Pie viņa bija mana pirmā lielā loma teātrī – Pērs Gints. Vēl pirms uzzināju, ka šo baletu iestudēs pie mums, biju ļoti fanojis tieši par Edvardu Klūgu. Absolūtākais ģēnijs manā ieskatā ir Marko Geke, arī viņš ir mans favorīts (Gekes laikmetīgajā baletā "Ņižinskis" Antons Freimans atveido impresāriju Djagiļevu. – V. K.). Ir ārkārtīgi liels izaicinājums iemācīties šī mūsdienu vācu horeogrāfa veidotās horeogrāfijas ar neatkārtojamo dejas rokrakstu, galvai jāstrādā kā mehānismam. Geke ir kā dzejnieks baletā.
– Kā top jūsu paša horeogrāfijas, kā atrodat tām mūziku?
– Esmu vēl jauns horeogrāfs. Četri baleti būtībā nav nekas. Bet, runājot par mūziku, "Hamletā" bija īsts kokteilis – Sergeja Rahmaņinova skaņdarbi vijās ar Lindas Leimanes ārkārtīgi laikmetīgo mūziku. Sergeja Rahmaņinova mūzika ir tik piesātināta, ka to neņemt vērā gluži vienkārši nav iespējams. Savukārt laikmetīgāku muzikālo materiālu sākumā var arī ignorēt un pielikt klāt jau pabeigtai horeogrāfijai. Tā notika ar jau minēto izrādi "Savieno", kur izmantojām Pētera Plakida mūziku un mēģinājām vienā baletā savienot daudzas Jelgavas vēstures epizodes, cenšoties rast sasauces ar mūsdienu Jelgavu. Starp citu, arī Kazanova kādu brīdi uzturējies Jelgavā, vēlāk Rīgā, pēc tam Sanktpēterburgā. Bet Jelgavai ir bijusi ārkārtīgi bagātīga vēsture. Vai viss Francijas galms kādu laiku uzturējies Jelgavas pilī, ķeizariene Anna ar Ernstu Bīronu tur vija savus slavenos flirtus… Bet, atgriežoties pie Pētera Plakida mūzikas, tā ir ārkārtīgi postmoderna, brīžiem sadrumstalota, jo autors it kā citē citu laikmetu un citu komponistu darbus. Vēl būdams students Maskavas Konservatorijā, Plakidis bija uzrakstījis miniatūru "Draudi", kuru dejoja slavenā Ausma Dragūne. Komponistam tas bija veiksmes stāsts, viņš skaņdarbu prezentēja Maskavā, bet diemžēl muzikālais materiāls pēc tam pazuda un nebija neviena ieraksta, līdz Aigaram Meri izdevās partitūru atrast kādā arhīvā. Tā kā vēlējāmies atdzīvināt zudušo un laimīgā kārtā atrasto Pētera Plakida miniatūru, arī viss pārējais balets tapa ar šā skaņraža mūziku, kas man kā horeogrāfam bija izaicinājums ne pa jokam.
– Kas ir lielākais izaicinājums baletā "Kazanova"?
– Jebkurā lomā baletā visgrūtākais ir panākt to, lai skatītājs tevi saprot un lai tavas kustības nebūtu neīstas vai samākslotas. Otrajā cēlienā Kazanova vispār nenoiet no skatuves. Visu laiku tev ir solo jeb, kā agrāk teica, monologs. Un kustību lavīnā katrai jāatrod laiks un katra jāpadara patiesa, kas ir ārkārtīgi grūti. Un vēl dekorāciju kustības! "Kazanovā" nemitīgā kustībā ir viss – objekti, mūzika, varoņi.
– Vai izpildīt horeogrāfu prasības netraucē tas, ka pats esat horeogrāfs?
– Nē, strīdēties nav gadījies. Topot kam oriģinālam, kā, piemēram, Raimonda Martinova "Džungļu grāmatai", kur man uzticēts Tīģeris, vari kolēģim arī ko ieteikt. Raimonds nāca uz mēģinājumiem ārkārtīgi sagatavojies, viss bija izdomāts, bet realitāte tik un tā ievieš savas korekcijas, un tad vari kolēģim piepalīdzēt. Un arī mazliet piemērot lomu sev, jo tu kā horeogrāfs ļoti labi zini, kas tieši tev piestāv, kurā rakursā kura kustība izskatīsies vislabāk. Arī "Kazanovas" horeogrāfs Kenets Tindals dažas lietas pārveidoja tieši man. Tie bija burtiski daži elementi, bet būtiski. Teica – kāpēc tev mocīties un izpildīt to, kas tev nepiestāv? Anglijas pirmizrādes sastāvā Kazanova bija metru un septiņdesmit centimetrus mazs vīrs, bet mans augums ir metrs un astoņdesmit septiņi centimetri. Gandrīz divdesmit centimetru starpība! Ļoti atšķirīgā ķermeņu uzbūve nozīmē arī mazliet atšķirīgas fiziskās iespējas. Starp citu, Latvijas Nacionālajā baletā visi dejotāji ir ārkārtīgi slaidi.
