Karavīru un virsnieku treniņi, lai arī iznesti visiem redzamā vietā un sporta piesegā, būtībā ir tas, ko visos laikos centusies maksimāli atbalstīt un finansēt jebkura valsts.
Tas, ko mūsdienās pieņemts dēvēt par sportu, galvenokārt noformējās 19. gadsimta otrajā pusē. Tieši tad parādījās pirmie rakstiskie noteikumi un reglamenti, vispirms tieši Anglijā. Dažādi vēl joprojām apritē esoši termini – čempions, mačs, geims un citi – ņemti tieši no angļu reālijām. Un pašās 19. gadsimta beigās tapa arī atjaunotās olimpiskās spēles. Taču tas tomēr notika ne jau nu gluži tukšā vietā, jo dažāda veida savstarpējā sacenšanās ātrumā, spēkā, veiklībā un izturībā bija zināma jau kopš senatnes, turklāt daudziem mūsdienu sporta veidiem ir pat ļoti savdabīga izcelsme.
Pamatā militārā vingrināšanās
Antīko olimpisko spēļu pamatā bija efektīvas pagānu mistērijas (kā dēļ tās tad arī tik kaismīgā skaudībā aizliedza kristiešu galvenais priesteris – Romas imperators Teodosijs I), lai gan būtībā tā bija sacensība kaujas mākslās jeb prasmēs, piemēram, kā kājnieku un jātnieku treniņa prakses, kas izliktas arī skatītāju auditorijas priekšā. Nav arī lieki jābrīnās par to, ka sievietēm tur vietas nebija, jo tajos laikos viņas militārismam nelaida pat tuvumā.
Turklāt spēles senajā Olimpijā nebija vienīgais tāda veida pasākums. Pētniekiem pazīstami daudzi dažādi analogi, turklāt tas tā bijis ne tikai hellēniskajā kultūrā. Tas, ka 19. gadsimta nogalē Pjērs de Kubertēns iedvesmojās tieši no Olimpijas festivāliem, lielā mērā esot nejaušība, kas saistīta ar tobrīd ārkārtīgi lielo vispārējo interesi par izrakumiem šajā vietā vācu arheologa Ernesta Kurciusa izpildījumā 70. gados, proti, laikā, kad Kubertēns vēl bija pusaudža vecumā un ļoti iespaidojās no tā.
Katrā ziņā franču marķīzu atvase labi zināja par antīkā sporta izteikti militāro ievirzi un arī pamatā pievērsa uzmanību tieši šai fiziskās kultūras nodarbību pusei. Pats Kubertēns arī izgudrojis tā dēvēto virsnieku pieccīņu, savienojot kopā sacenšanos peldēšanā, ložu šaušanā, paukošanā, jāšanā un skriešanā. Proti, viedoklis par to, ka sports 19. gadsimtā bijis tikai izklaide rafinētiem aristokrātiem, kuri vēlējušies nodarboties ar fiziskām aktivitātēm nolūkā aizgaiņāt ikdienas dzīves garlaicību, lāgā tomēr neatbilst patiesībai. Karavīru un virsnieku treniņi, lai arī iznesti visiem redzamā vietā un sporta piesegā, būtībā ir tas, ko visos laikos centusies maksimāli atbalstīt un finansēt jebkura valsts.