3.1 °C
Novembris ir noteikti vissvarīgākais mēnesis tautas dejas dzīvē un varbūt arī mūsu nacionālā tautiskā baleta dzīvē, ko pa vecam saucam par skatuvisko deju. Skatat paši, kas jau svarīgs noticis šajā novembrī līdz mūsu Valsts svētkiem un tas nebūt nav viss.
- Suiti svinēja filmas "Dzimtene sauc" jubileju ar labāko no tautas deju pūra 15. novembrī Alsungā, kurs pēc 90 gadiem atkal dūdām skanot leca Skalu deju;
- "Dandari" iedejoja savu 45. jubileju ar Dandarballi LU Lielajā aulā 15. novembrī;
- Agra Daņiļeviča 60. un Dzirnu 40. jubilejā par divām nacionālā baleta "Indulis un Ārija" izrādēm skatītāji sajūsminājās arēnā 11. novembrī:
- "Rīgas danči" beidzot gavilēja īpaši aicinātai latviešu inteliģences daļai savā izrādē uz pasaulē mazākās skatuves Rīgas Latviešu biedrībā 8. novembrī, bet 18. novembrī Viļņas Universitātē parādīja godu abu valstu nacionālajiem karogiem ar īpašu deju;
- "Zelta sietiņš" kopā ar saviem draugiem 6. novembrī uz VEF Kultūras pils skatuves jau kuro reizi atgādināja, ka ir vienīgais ansamblis valstī, kas spēj ik pēc pāris mēnešiem piedāvāt pilnīgi jaunu koncertprogrammu;
- "Raxtu raxti" kopā ar deju ansambļu "Teiksma", "Vektors" un "Dzirnu" dejotājiem jau kā ierasts Dailes teātrī iejūsmināja skatītājus ar koncertuvedumu "Skaista mana tēvu zeme" 18. novembrī.
Trīs no minētajiem prasa plašāku pārskatu, jo ir saistīti ar tautas dejas attīstības perspektīvām tuvākā nākotnē.
Kas var piespiest suitus dejot savas dejas?
Kā tas nākas, ka alsundzēni senāk bijuši varbūt vislielākie dancotāji Kurzemē, bet tagad ir par slinku, lai atcerētos, ka viņiem vienīgajiem bijis gods piedalīties etnogrāfiskajā spēlfilmā brīvas Latvijas vēsturē, kur restaurētas senās kāzu dejas?
Nav tā, ka viss ir zudis, kas filmā "Dzimtene sauc" redzams. Divas Daces ir rūpējušās, lai suitu kā dancotāju slava nenorimst. Jau gadus četrdesmit Dace Nasteviča ir krājusi un apkopojusi senos suitu dančus. Es to labi zinu, jo esam abi pat stundām apsprieduši, kas un kā bijis vai nebijis. Īpaši spraigas diskusijas mums bijušas par Skalu deju jeb Skalu danci, kā to sauc Alsungā. Otra Dace ir Dace Martinova, kuras rokās tagad ir Alsungas danču nākotne.
Kas tad notika 90 gadus pēc filmas "Dzimtene sauc" pirmizrādes kinoteātrī Palladium 1935. gada 18. novembrī? Kino "Palladium" nenotika nekas, jo nav vairs tāda kinoteātra. Filmas "Dzimtene sauc" jubilejas vakars notika Alsungā.
Vairāku suitu amatieru folkloras kopu un etnogrāfiskie ansambļu dalībnieki kopā ar suitu dejotājiem sekmīgi izspēlēja rituālus un dejas, kas iekļauti filmā. Tas nenotika Lidijas Leimanes dzimtas mājās "Gāčas", kur uzņemta filma, bet Alsungas kultūras namā. Īpaši jāuzsver Skalu deja, kas Daces Nastevičas domām bija aprakstam visatbilstošāk interpretēta. Daces Martinovas ieskatā, gan Skalu deja nesanāca kā gribēts, jo ne visi dejotāji tika līdz beigām, bez skalu krusta izspārdīšanas. Dvieļu dejas interpretācija bija ar taisni nostieptiem dvieļiem , bet filmā dejotāji tos tur saujā saņurcītus. Kur patiesība? Varbūt „vainīgi“ ir paši dvieļi – jebkuru dvieli var saņurcīt, bet pret Goda dvieļiem mēs neatļaujamies tā izturēties. Tāpēc bija patīkami vērot, ka suitu dancotāji ar cieņu izturas pret Goda dvieļiem, kā dvēseļu tilta simbolu.
Ko varam sagaidīt tuvākā nākotnē?
Noteikti lielāku interesei un čaklāku praktisko darbību suitu danču pūra cilāšanā un rādīšanā plašākai sabiedrībai.
Dandari bija pirmie, kas atļāvās dejot tautas dejas
Pagājuši četrdesmit pieci gadi, kopš Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas deju pulciņa dalībnieki uzdrošinājās paziņot, ka turpmāk dejos tautas dejas jeb smalkāk sakot – pētīs latviešu horeogrāfisko folkloru un no fakultātes pulciņa taps par Universitātes centrālo pašdarbības kolektīvu, piedodiet par padomju stila valodu – īstenībā notika pārtapšana par Deju folkloras kopu, kuras vadītājs uzņēmās arī LVU Folkloras studijas koordinēšanu, jo tai laikā vairākās fakultātēs veidojās folkloras draugu pulciņi.
Vēsture ir nedaudz garlaicīga zinātne, tāpēc nekavēšu ar niansēm, kuru bija ļoti daudz, jo ne jau visi bija sajūsmā par to, ka pašā Rīgas centrā visdrūmakajā padomju stagnācijas laikā nu ir uzradušies dumpīgi studenti, kuri atklāti paziņo, ka dejos tautas dejas, ies rotaļās, rīkos gadskārtu svinības studentu un pasniedzēju bērniem un pat izdomās rīkot danču vakarus Lielajā aulā.
Danču vakars ar nosaukumu „Dandarballe“ atminot notikumus pirms četrdesmit pieciem gadiem tika koši aizvadīts. Bija gan pašu Dandaru kupls pulks ar saviem vadītājiem Jevgēniju Mickeviču un Ingu Dūku vidū, gan muzikanti un dejotāji no idejiski tuvām kopām. Nosaukšu uzstāšanās secībā – „Dimzēns“, „Tarkšķi“, „Hāgenskalna muzikanti“, „Ceidari“, „Savieši“, „Zeidi“, „Maskačkas spēlmaņi“, „Skaņumājas muzikanti“ un „Brička“. Bija klāt arī pulciņš pašu pirmo dandaru un daži noteikti svinības vēroja no mākoņa maliņas. Laiks iet, jaunāki nepaliekam, bet deja ir jaunības māksla. "Dandari" izskatās atguvuši jaunības degsmi, kā pirms 45 gadiem kad spītējot varas spiedienam un pretojoties vispārējai sabiedrības kritiskai attieksmei pret folkloru un īpaši tautas deju, tomēr spēja solīti pa solītim teciņiem vien, ielikt stabilu pamatu tautas dejas atjaunotnei, kuras ziedu laikus pieredzam tagad.
Ko varam sagaidīt tuvākā nākotnē?
Jaunus video paraugus sadarbībā ar Dančukrātuvi tuvākā nākotnē un perspektīvā iespējams arī pievēršanos tautas dejas senākiem slāņiem.
„Rīgas Danči“ paši dejo Latvijas godam Rīgā un kopā ar lietuviešiem Viļņā
"Rīgas danči" savā izrādē 8. novembrī Rīgas Latviešu biedrībā vispirms parādīja to, kas padarīts pēdējā gada laikā: 1) sadarbībā ar Dančukrātuvi un Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju – ierakstīti vairāk kā 25 senāku laiku tautas deju varianti, 2) izveidots Dižkokles meditāciju projekts, 3) Goda Dvieļu jau sakrāts tik daudz, ka ar tiem var izrotāt vienu no Zelta zāles sienām. Tomēr vēl svarīgāka pašai RLB Folkloras komisijai ir piedāvātā paradigmas maiņa, tas ir no „folklorēšanas“, kā paši folkloras draugi dažkārt sauc savu aizraušanos ar senām gara mantām, jāpāriet uz precīzi noteiktai mērķauditorijai sagatavotu senāko slāņu folkloras materiālu interpretāciju. To jau lieliski parāda Margitas Porietes darbi, tās ir lielas putnu lelles, ko patlaban varam apskatīt ienākot pa Brīvdabas muzeja galvenajiem vārtiem. Runājot par paradigmas maiņu tautas dejas interpretēšanā, tad „Rīgas Danči“ skatītāju uzmanībai 8. novembrī piedāvāja trīs dejas no jaunās programmas „Dūdumeita“. Tās adresāts ir jaunieši, kas ilgojas mīlestības, kas meklē to un atrod.
Kas notika Viļņā? Latvijas svētkos „Rīgas Dančiem“ nācās gandrīz vai pārrauties uz pusēm. Kamēr Latvijas Republikas proklamēšanas 107. gadadienai un Ausekļa 175 gadskārtai veltītajā koncertā Mēs – sava laika dvēseles liecinieki koklētājas koklēja „Dar man tēvis pastaliņas“, tikmēr Viļņas Universitātē pirmo reizi abu valstu vēsturē studenti kopā ar „Rīgas Dančiem“ dejoja Nacionālo Karogu deju, tā burtiski izdarot to, par ko mēs savā himnā dziedam.
Pateicoties Viļņas Universitātes profesorei Agnėi Navickaitėi-Klišauskienėi un folkloras kopas „Ratilio“ dalībniecei Gabrielėi Aputytėi „Rīgas Danči“ 18. novembrī traucās uz vienu no senākajām Eiropas universitātēm pašā kaimiņvalsts galvaspilsētas centrā, lai velvju zālē ar latviešu tautas mūziku un dejām svinētu mūsu valsts pastāvēšanas 107. gadadienu.
Lietuviešu un latviešu tautas deju jaunākie slāņi ir līdzīgi, jo mums visiem ir daudz asimilētu Eiropā populāru deju – polkas, kadriļas, žīgas un tamlīdzīgi. Tikmēr horeogrāfiskās folkloras senākie slāņi abām tautām balstās uz novadu savdabību, kas īpaši spilgti izpaužas ģimeņu un gadskārtu rituālos. „Rīgas Danči“ tāpēc piedāvāja gan senās Skalu dejas variantus, gan arī bija atveduši daļu no Goda dvieļu kolekcijas. Goda dvieļus klātesošie latvieši un lietuvieši izmantoja svinīgajā dvēseļu tiltu dejā, kur par centrālo simbolisko mūsu tautu vienojošo elementu kalpoja abi nacionālie valstu karogi.
Ko varam sagaidīt tuvākā nākotnē?
Jaunus tautas dejas senāko slāņu ierakstus, kam jau tagad ir miljoniem skatījumu Instagram un Facebook platformās. Jaunu dūdumeitu un bundzinieku paaudzi.
