Grauze: Amerikas latviešus aicinu būt aktīviem Latvijas pavalstniekiem un piedalīties visos procesos

No šā gada 15. augusta darbu Diasporas grupas speciālo uzdevumu vēstnieces amatā sākusi karjeras diplomāte Zanda Grauze. Viņai ir vairāk nekā 30 gadu darba pieredze Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā. Lielu pieredzi ieguvusi arī kadencēs Latvijas diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs.

Esat atgriezusies Latvijā pēc astoņiem gadiem diplomātiskajā dienestā ārzemēs. Kur sabijāt?

Z. Grauze: Pēdējos četrus gadus strādāju Parīzē, Latvijas pārstāvniecībā UNESCO, biju pastāvīgā pārstāvja Induļa Ābeļa vietniece. Tas bija laiks, kad mūsu Kuldīgas vecpilsētu ierakstīja UNESCO mantojuma sarakstā, un tas notika 30 gadus pēc līdzīga goda saņemšanas Vecrīgai. Protams, šis darbs bija sākts jau pirms daudziem gadiem, man tika tas prieks procesu pabeigt, izlaužoties caur birokrātiskajiem džungļiem, tāpēc par savu panākumu to gan neuzskatu.

Otrs svarīgais darbs – 2022. gadā sākām strādāt pie ANO Pirmiedzīvotāju desmitgades programmas. Mūsu pirmiedzīvotāji, kā zināms, ir lībieši, un, izrādās, Eiropā tādu nemaz nav tik daudz, esam vieni no retajiem. 

Kopā ar Latvijas Universitātes Lībiešu institūtu un Valtu Ernštreitu godam pārstāvējām savējos programmas desmitgades sarīkojumā, tas bija ļoti emocionāls brīdis mums visiem.

Bet paralēli visam notika nemitīga cīņa ar Krievijas dezinformāciju – par "krievvalodīgo tiesību ierobežošanu" Latvijā, par pāreju uz mācībām latviešu valodā skolās, jo tas ir saistībā ar UNESCO konvencijām, tostarp pret diskrimināciju izglītībā. Krievija to izmantoja pret mums, un vienmēr vajadzēja turēt gatavībā pretargumentus.

Varbūt tas bija viens no iemesliem, kāpēc Latvijā tik gausi notika pāreja uz vispārējo izglītību valsts valodā?

Domāju, ka tā bija gan. Kavēja arī bažas par to, kā raudzīsies starptautiskā sabiedrība. Izrādījās – pilnīgi normāli, jo tās galu galā ir mūsu valsts tiesības.

Pirms Parīzes bijāt Austrumos.

Jā, Uzbekistānā, kur gan nestrādāju, jo audzināju meitiņu. Biju līdzi savam vīram, viņš bija Eiropas Savienības vēstnieks šajā valstī (Eduards Stiprais ir diplomāts, bijis vēstnieks arī Lielbritānijā, Francijā. – L. K.). Arī šis bija ļoti interesants laiks, kas deva ļoti bagātinošu pieredzi, iespēju paraudzīties uz mūsu pasauli, uz ES un NATO valstīm no gluži cita – no austrumvalstu – skatpunkta.

Un kur esam?

Viņu redzeslauka pašā maliņā… 

Lielie spēlētāji – Ķīna, Koreja, Japāna, protams, Krievija – viņiem ir tuvākā interešu lokā. Taču mums bija viegli saprasties, jo uzbeki ir ļoti draudzīgi, personiskā un valstiskā nozīmē.

Kā sākās jūsu diplomātiskā karjera?

1992. gada rudenī, pateicoties maniem pasniedzējiem LU Vēstures un filozofijas fakultātē, kuri atjaunotās neatkarības sākuma gados bija sākuši strādāt Ārlietu ministrijā, – Mārtiņam Virsim, Bonifācijam Daukštam, Artūram Pugam u. c. Viņi sāka meklēt darbiniekus savos dienestos.

Pirmā valsts, kurā nonācu, bija Čehija, tur vēstnieks bija Valdis Krastiņš un strādāja arī Marks Deitons – no Amerikas latviešu vidus. Tika iegādāta vēstniecības ēka, ko paši iekārtojām. Es strādāju ar konsulārajiem jautājumiem.

Tolaik Prāgā atradās "Radio Brīvā Eiropa" redakcija.

Jā, un te arī notika mana pirmā iepazīšanās ar diasporas tautiešiem, un 

pirmais ieradās kolorītais Uldis Grava ar visu savu radio saimi un ar vaicājumu: "Kur te ir latviešu biedrība?" Būdama jauna darbiniece, nedaudz apjuku un paskaidroju, ka biedrības te nav, bet kādi trīs latvieši esam gan. "Tā tas nebūs!" skanēja atbilde. 

Bija 1995. gads, un Uldis ķērās pie rīkošanās. Jāteic, Uldis ir ne vien mans skolotājs, bet arī viens no maniem latviešu trimdas spilgtākajiem tēliem. Abi ar sievu Sarmīti darbojās ļoti rosīgi un ļoti nesavtīgi. Redakcijas pievienošanās latviešu saimei bija nozīmīgs pavērsiens Latvijas misijas darbībā Čehijā, mūsu pulkā bija Zvaguļu ģimene, Brūveru ģimene, Inta Viesta, Maruta Kārkls u. c. Izveidojām biedrību "LAČUS" – Latviešu biedrība Čehijā un Slovākijā, es kļuvu par tās sekretāri. Mūs bieži apciemoja Pēteris Elferts, mans vēlākais kolēģis Ārlietu ministrijā. Jauks un bagāts bija šis laiks.

Kā uzņēmāt piedāvājumu sākt darbu diasporas vēstnieces amatā?

Pārsteigums tas bija gan, bet patīkams pārsteigums. Īstenībā visu darba mūžu esmu bijusi ļoti tuvu diasporai. Arī savā ikdienā, kad strādāju ārzemēs, iesaistījos teātra spēlēšanā, koros, un tas man ir ļoti pie sirds. Līdz ar to esmu ieguvusi daudz draugu un kontaktu. Acīmredzot Ārlietu ministrijas vadība uzskatīja, ka arī tas varētu būt labs mans ieguldījums.

Kādu vēstījumu jums nodeva iepriekšējā vēstniece Elita Gavele? Vai kādus iesāktus un turpināmus darbus, ieteikumus?

"Turies līdzi!" viņa teica… Jāatzīst, ka šai darbā ir ielikti ļoti labi pamati, pirmām kārtām ir pieņemts un darbojas Diasporas likums. 

Ir jau otrais trīsgadu plāns darbam ar diasporu, darbojas Konsultatīvā padome, un ir tikai jādara, jāgādā, lai viss, kas apstiprināts un pieņemts, notiktu dzīvē. 

Elita īpaši lika pie sirds strādāt ar mediju grupu, ko viņa pati arī izveidoja. Kopumā jāteic – Gaveles kundze ir atstājusi ļoti sakārtotu struktūru, kurā tiešām atliek tikai turēties līdzi.

Jūsu pirmie darbi amatā? Pirmās tikšanās?

Ar Pasaules brīvo latviešu apvienības vadību, un tā bija ļoti svarīga tikšanās. Tiklab no sadarbības viedokļa, kā arī no gluži cilvēciskās saskarsmes viedokļa. Bija patīkami satikt diasporas pārstāvjus gan no tuvējās Vācijas un Lielbritānijas, Īrijas un Zviedrijas, gan tālās Austrālijas un Amerikas un sajust, ka visi ir uz vienas darbošanās nots.

Šomēnes devāties uz Amerikas Latviešu apvienības 73. kongresu Portlandē.

Iepazīstu Amerikas latviešu sabiedrību, ar kuru man turpmāk būs cieši jāsadarbojas. Gluži objektīvu iemeslu dēļ līdz šim pazīstamāka bijusi Eiropas diaspora. No iepriekšējās darba pieredzes esmu iepazinusi Latvijas goda konsulus Amerikā un augsti vērtēju viņu lielo politisko un praktisko ieguldījumu.

Amerikas latviešus aicinu būt aktīviem Latvijas pavalstniekiem un piedalīties visos procesos, kas Latvijā notiek, īpaši vēlēšanās. 

Un turpināt iesaistīt jauno paaudzi, lai viņi nepazaudētu saikni ar tēvzemi un būtu Latvijas vēstneši Amerikas sabiedrībā. To Amerikas latvieši ir cītīgi darījuši visus trimdas gadus, un varam vien vēlēt, lai šis darbs neapsīkst un iet plašumā.

2027. gadā sāksies diasporas obligātais iesaukums valsts aizsardzības dienestā. Cik tam esam gatavi?

Noteikti savā darbā iekļaušu arī šo valstiskuma aspektu. Es no savas puses aicināšu tautiešus pirmām kārtām būt informētiem. Latvijas valsts pārstāvjiem ar diasporu ir jārunā skaidri, atklāti un vienkārši. Turklāt jārunā ne tikai ierēdņiem – visprecīzāko vēsti spēs nodot cilvēki, kuri paši ir saistīti ar dienestu. Nav jau nekāds noslēpums, ka šai ziņā aizspriedumu un pagātnes pieredzes rēgu ir daudz. Pati esmu dzirdējusi gana daudz arī iedvesmojošu stāstu. Galu galā – mūsu ārlietu ministre Baiba Braže ir zemessardze un sestdienas, svētdienas bieži pavada mācībās.

Salīdzinot varu teikt – citkārt cilvēki par lielu naudu dodas "meklēt sevi" un pārbaudīt uz svešām zemēm. 

Valsts aizsardzības dienests ir viens liels un pozitīvs piedzīvojums, pašatklāsmes nometne, turklāt ar lielu valstisku jēgu. 

Nerunāsim pat par praktisko pusi – jaunie karavīri saņem algu un iespēju ārpus konkursa iestāties augstskolā. Turklāt tā ir iespēja 11 mēnešus atrasties kvalitatīvā sadzīves vidē, iegūt jaunus draugus un pieredzi. Bet, kas attiecas uz diasporas jauniešiem, – tā vēl arī ir iespēja pilnībā apgūt latviešu valodu.

Un ko jūs teiktu diasporas tautiešiem, aicinot viņus atgriezties Latvijā?

Pirmais, ko teiktu: atbrauciet un pamēģiniet! Papētiet, ko piedāvā Latvijas augstskolas, piemēram, kādas ir darba iespējas. Piemēram, Rīgas Tehniskā universitāte aicina diasporas jauniešus uz vasaras nometnēm, uz izglītojošām nodarbībām viņu patiešām lieliski aprīkotajās klasēs un laboratorijās. Un tā ir tikai viena no iespējam.

Visbeidzot – Latvija ir brīnišķīga vieta kvalitatīvai dzīvei un personības izaugsmei. Esmu patiesi laimīga, kad mana pusaudze meita manos dzimtajos Vecumniekos saka: "Un kā te smaržo gaiss!"

Speciālo uzdevumu vēstnieki diasporas jautājumos

• Pēteris Kārlis Elferts 2014.– 2016.
• Atis Sjanīts 2016.– 2019.
• Aivars Groza 2019.– 2020.
• Elita Gavele 2020.– 2024.
• Zanda Grauze 15.08.2024.– šobrīd.

#SIF_MAF2024 #diaspora.

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".