8.2 °C
Pasaules latviešu mākslas centra organizētā Zigfrīda Sapieša simtgadei veltītā izstāde Cēsīs "Tev nebūs samierināt monstrus" ir iekļauta Latvijas sabiedrisko mediju rudens balsojumā "Kilograms kultūras" kategorijā "Mantojums" kā viens no pieciem orģinālākajiem un kvalitatīvākajiem Latvijas kultūras notikumiem.
Latvijas mediji ir visai daudz rakstījuši par Pasaules latviešu mākslas centru, kam mājvieta ir Cēsīs un kas šovasar nosvinēja savus desmit gadus, taču daudziem tas bija pārsteigums un lika jautāt, kas ir Pasaules latviešu mākslas centrs un trimdas māksla. Vai tāda ir, un vai tā atgriežas dzimtenē?
Trimdas mākslinieki
Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ārpus Latvijas (ja nerēķina Padomju Savienībā esošos) dzīvoja aptuveni 150 tūkstoši latviešu. Pēc Otrā pasaules kara trimdā uz Eiropu, Ameriku un Austrāliju devās visdažādāko profesiju latvieši, arī mākslinieki, kuriem vismaz sākumā nereti nācās strādāt visdažādākos darbus, lai nopelnītu maizei. Arī trimdas latviešu ģimenēs dzimušie bērni ne viens vien mēdza izvēlēties mākslas ceļu.
Trimdā strādāja un izveidojās arī izcili mākslinieki, ar kuru devumu mākslā Latvija var lepoties.
Stāsts par trimdas māksliniekiem, viņu devumu mākslā un viņu dzīves gājumu ir atsevišķas grāmatas vērts. Viens no tiem ir arī Zigfrīds Sapietis (1924–2014), kurš dzīvoja un strādāja trimdā Skotijā, kur pavadīja sava mūža lielāko daļu. Nacistu okupācijas laikā pusaudža vecumā viņu Latvijā apcietināja gestapo, apsūdzot par nacionāla satura runu pret vācu okupāciju. Viņš tika ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, Salaspils koncentrācijas nometnē, un vienīgā paglābšanās iespēja bija piekrist doties leģionā. 1944. gadā Kurzemes frontē ticis smagi ievainots un nosūtīts ārstēties uz Vāciju, bet no turienes 1945. gadā aizbēdzis uz Dāniju, kas kļuva par viņa pirmo trimdas zemi. Tur piepildījās Zigfrīda Sapieša sapnis ‒ viņu uzņēma Karaliskajā Dānijas mākslas akadēmijā Kopenhāgenā. Sapietis vēlāk uzņemts arī Edinburgas Mākslas akadēmijā Skotijā, kur ieguvis stipendiju un studējis tēlniecību. Strādājis par skulptoru un mākslas pasniedzēju Portobello vidusskolā, bijis lektors Skotijas Mākslas padomē un ticis ievēlēts Karaliskajā britu skulptoru biedrībā.
Grafiķis Aleksandrs Karpovs (1953–1994), kurš gandrīz visu laiku trimdā strādāja vienkāršus darbus, lai varētu sakrāt mākslas studijām, Minesotas Universitātē 1990. gadā ieguva bakalaura grādu ar izcilību. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pārcēlās uz Latviju, te pabeidza Mākslas akadēmiju, ieguva maģistra grādu mākslā un strādāja Rēzeknes mākslas koledžā. Aleksandrs piedzima Aiovas štatā ASV. Viņa māte Lūcija Volonte nāca no sabiedrībā pazīstamā Jāņa Volonta dzimtas. J. Volonts 14 gadus bijis Daugavpils pilsētas mērs un no 1938. līdz 1940. gadam bijis Latvijas labklājības ministrs. Aleksandra mātei Lūcijai brīnumainā kārtā laimējies izvairīties no 1941. gada 14. jūnija deportācijas uz Sibīriju. 1946. gadā Lūcija Volonte nokļuva pārsūtīšanas nometnē Vācijā, kur apprecējās ar Anatoliju Karpovu un vēlāk emigrēja uz Ameriku.
Mākslinieku sarakstu varētu turpināt, starp viņiem ir gan Juris Ubāns un Voldemārs Avens, gan Jānis Kalmīte un Lelde Kalmīte, Ēvalds Dajevskis, Dagmāra Igals, Jānis Mintiks, Silvija un Ojārs Šteineri, Niklāvs Strunke un daudzi citi.
Pasaules latviešu mākslas centra tapšana
Pasaules latviešu mākslas centrs ir veidots ar mērķi veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara dēļ trimdā devušies latviešu mākslinieki un ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centru izveidoja tās priekšgājēja organizācija "Pasaules latviešu mākslas savienība" ("The Global Society for Latvian Art"), kas dibināta 2004. gadā Ilinoisas štatā. Pirms divdesmit gadiem gleznotājai Leldei Kalmītei, Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) biedrei, radās ideja izveidot Latvijā Pasaules latviešu mākslas centru, to izdevās izdarīt 2014. gadā Cēsīs.
Šogad atklājot Pasaules latviešu mākslas centra 10 gadu jubilejas svinības, Lelde Kalmīte atgādināja, ka šogad darbi ir izstādīti ne tikai Cēsīs, bet arī Alūksnē un Aizkraukles novada Mazzalves pagastā.
Jāpiebilst, ka Pasaules latviešu mākslas centra izveidošana nebūtu iespējama bez Cēsu pašvaldības atbalsta, ziedotājiem, kuri lielāko tiesu ir no diasporas, un brīvprātīgajiem darbu darītājiem.
Nu jau gandrīz divus tūkstošus darbu, kuri atrodas Pasaules latviešu mākslas centra arhīva darba telpās ēkas augšstāvā, tas ieguvis kā ziedojumus. Ieeja centrā ir bez maksas. Centrā notiek arī koncerti un Cēsu tautas teātra izrādes. Par savu darbu Lelde Kalmīte ir saņēmusi Ministru kabineta Atzinības rakstu, bet pagājušajā gadā Pasaules latviešu mākslas centra direktors Kārlis Kanderovskis saņēma Kultūras ministrijas Atzinības rakstu.
Tagad cēsnieks
Leldes Kalmītes tēvs ir gleznotājs Jānis Kalmīte, ģimene nebija turīga, un Leldei bakalaura un maģistra grādu mākslā, doktora grādu mākslas pedagoģijā iegūt palīdzēja stipendijas.
"Čikāgas Universitāte bija elitāra, es nebūtu varējusi tur mācīties, ja nebūtu saņēmusi lielas stipendijas, jo mēs bijām nabagi.
Savukārt Minesotas Universitāte bija tautai, visiem cilvēkiem. Tur bija programma "Mākslas pedagoģija", kas nekad nebūtu Čikāgas Universitātē. Ieguvu grādu mākslas pedagoģijā, un notika interesanta sagadīšanās – man piedāvāja izpilddirektora vietu vietējā mākslas centrā, kas atradās kādus piecus kvartālus no manām mājām. Tur nostrādāju divdesmit gadus par bezpeļņas mākslas organizāciju direktori," stāsta Lelde.
"Pirmo reizi biju Latvijā, kad man bija jau 47 gadi. Kad mēs ieceļojām Amerikā 1950. gadā, man bija četri gadi, un tur nebija tādas latviešu skolas. Uzaugu Mineapolisā, tur bija vairāki latviešu mākslinieki, mūziķi, rakstnieki – latviešu inteliģence. Knuts Lesiņš bija mūsu klavierskolotājs. Mūsu klavierstundas notika dienas beigās, pēc tam viņš palika pie mums. Atnāca Valentīns Pelēcis vai Jānis Ādamsons. Viņi visu nakti runāja par politiku un mākslu, un mēs ar māsu sēdējām un klausījāmies. Tagad saprotu, ka tas bija vērtīgs piedzīvojums," atceras Lede, vaicāta par bērnību Amerikā.
Kopš 2019. gada Pasaules latviešu mākslas centra Cēsīs direktors ir Kārlis Kanderovskis, Leldes Kalmītes dēls, čikāgietis, kurš ir pārcēlies uz dzīvi Cēsīs. Viņš studējis politoloģiju un mākslu. Tagad Kārlis sevi uzskata par cēsnieku, savu mākslas galeriju Čikāgā ir aizvēris un uz Ameriku dodas vien apciemot tēvu, sagādāt gleznas Pasaules latviešu mākslas centra kolekcijai un izstādēm. Arī šoruden ir gaidāma jauna izstāde.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
