2.1 °C
Nododam lasītājiem vērtēšanai Sanitas Dejus humoristiski romantisko debijas romānu "Vīns un pelmeņi".
Ance ir skolotāja, kurai gauži apnicis savs darbs, īpaši nūģīgā direktore, un ikvakaru vienatne, ko diezgan droši var dēvēt arī par vientulību. Arī sarunas ar māti ir gauži praktiskas un vienveidīgas. Vienīgais, kas glābj no izmisuma, – glāze vīna vakaros. Vai vairākas. Un nedaudz negantības attieksmē pret saviem audzēkņiem. Un, protams, palīdz arī košās draudzenes un gandrīz vārdamāsas Aņečkas burbuļojošais temperaments un gatavība vienmēr palīdzēt. Šoreiz Aņečka nolēmusi, ka jāglābj draudzene no vientulības, un ir gatava piemeklēt viņai vīrieti siltām sarunām un ne tikai. Ancei nāksies diezgan pamatīgi izpētīt precību tirgu, lai noskaidrotu, vai Latvijā vispār atrodami jēdzīgi brīvi vīrieši vecumā virs 45 gadiem...
Bibliotekāre, grāmatu blogere Meldra Gailāne romānu "Vīns un pelmeņi" raksturo šādi: "Omulīgi silts humorīgs gabaliņš par kādas skolotājas piedzīvojumiem, mainot savu ikdienu, nodarbošanos un statusu. Ļoti patika autores dzīvā valoda. Šķita, ka klausos draudzenes stāstus, nevis lasu grāmatu. Ieteiktu lasīt tur, kur nav pārāk daudz cilvēku. Pati lasīju sabiedriskajā transportā (četru stundu garumā var izlasīt) un knapi valdījos, lai nesmietos balsī. Brīdinājums – grāmata izraisa gandrīz nepārvaramu vēlmi doties uz veikalu pēc vīna un pelmeņiem! Varbūt iegādājieties tos, pirms uzsākat lasīt. Noderēs…"
Ar šo brīdinājumu prātā piedāvāju īsu sarunu ar autori.
Vispirms – vai varu lūgt, lai no sava skatpunkta mazliet pastāstāt par romānu, kuru nododam lasītājiem?
S. Dejus: Lai arī cik tas liktos banāli, bet šajā dzīvē mēs nekur neizspruksim no vīriešu un sieviešu attiecībām. Man gribējās lasītājam piedāvāt ko uzmundrinošu, jo dzīvē tā smaguma jau tāpat ir gana. Novēlu sievietēm, kas lasīs šo romānu, mazliet atpūsties no savas ikdienības, paraudzīties uz sevi un citiem vieglāk, ar humoru. Par mīlestību ar smaidu un varbūt vieglu pašironiju.
Kas bija pats, pats pirmais, no kā sākās romāns "Vīns un pelmeņi"? Kāds notikums, cilvēks vai iespaids?
Jau no bērnības esmu gribējusi zināt, kā tas ir – uzrakstīt romānu, bet reāls spēriens to uzsākt bija mājsēde kovida laikā. Lai mazinātu apjukumu, bailes un neziņu, kad pasaule nolikta uz pauzes, nolēmu beidzot pievērsties romāna rakstīšanai.
Kā pie jums atnāca romāna tēli?
Vai, cits palēkdamies ielēca klēpī, cits tik gausi un negribīgi nāca, ka bija taisni vai aiz ausīm jāpievelk un vēl mīļi jālūdzas (smejas).
Notikumi un personāži saplūdināti gan no iztēles, gan realitātes pužļiem, un tagad saprotu, ka vieglāk padevās tie tēli, kurus vairāk norakstīju no reālās dzīves personāžiem, bet spurojās pretim tie, kuri bija mākslīgāk veidoti – kuros saplūdināju vairāku prototipu iezīmes,
piešaujot klāt vairāk sastāvdaļu pati no savas iztēles. Turklāt ar vīriešu tēliem nez kādēļ bija vieglāk nekā ar sievietēm.
Kas īsti ir Sanita Dejus, un ko darāt, kad nelasāt un nerakstāt?
Esmu darbojusies žurnālistikā, strādājusi valsts pārvaldē, arī pašvaldības sistēmā, pašlaik darba maiņas procesā. Daudzveidīgās darba gaitas uzskatu par savu literāro kapitālu. Žurnālistikas gaitās esmu dzirdējusi daudzus iedvesmojošus un arī šokējošus dzīvesstāstus, kas atraisīja manu iztēli un vēlmi tos kādreiz ievīt literārā darbā. Bez šaubām, romānu uzrakstīt ir grūtāk nekā rakstu avīzei vai žurnālam, jo tur valda citas likumības un jābūt milzu pacietībai.
Esmu arī diezgan aktīva, iesaistos nevalstisko organizāciju pasākumos, labprāt darbojos brīvprātīgo palīgu kustībā nodibinājumā "Liepāja 2027", bet tikpat labi man patīk ļauties arī mieram un klusumam Liepājas jūrmalā, izjust savu vienpatību.
