10 °C
Šodien, 24. oktobrī, Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) gaidāma pirmizrāde režisora Alvja Hermaņa jaunākajam iestudējumam – vācu mūsdienu teātra aktiera, pēdējos gados arī veiksmīga rakstnieka, Joahima Meierhofa romāna "Kritiens augšup" dramatizējumam.
"Latvijas Avīze" no izrādes aktieru ansambļa uz sarunu aicināja aktieri un komiķi Jāni Skuteli.
JRT publika viņu iepazina, sākot no 2018. gada iestudējuma "Linda Vista", bet blakus kolektīvajam darbam uz skatuves Jānis Skutelis publikai zināms arī kā viens no visaizraujošākajiem stāvizrādes jeb "stand-up" komēdijas žanra profesionāļiem un iedzīvinātājiem latviešu kultūrtelpā.
Romānā "Kritiens augšup" Joahims Meierhofs apraksta savu ceļojumu pie mammas. Ceļojums notiek gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, kurā galvaspilsētas nogurdinātajam dēlam tieši mamma spēj atdot dzīvesspēju. Tomēr izrāde nav vien par supermammām un to dēliem, jo, kā apraksta JRT – otra galvenā tēma grāmatā un "tātad arī mūsu izrādē – aktiera profesijas neredzamā puse. Gan traģiskā, gan komiskā".
Vai lugas tekstā izjūtams, ka autors pats ir profesionāls, turklāt Vācijā plaši pazīstams aktieris?
J. Skutelis: Iestudējumā un, protams, arī romānā stāsti dalās divās daļās. Vieni ir teātra stāsti, kur aprakstīti Meierhofa aktiera piedzīvojumi, piedaloties dažādos iestudējumos un satiekot interesantus teātra cilvēkus. Piemēram, viņš apraksta kādu aplausu kolekcionāru, kurš pēc katras izrādes ieraksta aplausus un tādējādi sakrājis veselu lenšu kartotēku.
Otra daļa ir stāsti par viņa mammu.
Tie ir stāsti par mammu jeb stāsti par pašu aktieri, rakstnieku?
Stāstot par savu mammu, katram no mums tie ir par savu mammu, nevis mammas stāsti. Katrs var vien izstāstīt tikai savu skatījumu.
Kā skaidrot nosaukumu – "Kritiens augšup"?
Droši vien skatītāji to sapratīs, vērojot izrādi, bet tas nav nekas sarežģīts, varu arī atšifrēt. Rakstnieks runā par savas dzīves laika periodu, kad radošajā un emocionālajā, pat gluži fiziskā nozīmē izjutis kritienu un atgriezies pirmsākumos, šajā gadījumā – pie mammas. Beigu beigās gan izrādās, ka kritiens noticis uz augšu, jo pēc brauciena pie mammas viss sakārtojies. Tāds ļoti cilvēcīgs stāsts.
Kā jūs kā aktieris un stāvizrāžu komiķis izjūtat šo izrādi?
Jāatzīst, ka pirmo reizi uz JRT skatuves piedzīvoju tik daudz līdzību ar manu iepriekšējo nodarbi, un stāvizrāžu pieredze patiesi noder. Šajā iestudējumā stāstīšana notiek gandrīz tādā kā "stand-up" komēdiju žanrā, kur aktieris vienkārši nāk un stāsta. Galvenā atšķirība ir vien tā, ka šoreiz stāstus izstāsta aktieru pāri, kuri ik pa laikam mainās.
Ierasti teātrī starp aktieri un skatītāju pa vidu vēl ir loma, aiz kuras iespējams noslēpties, izveidotais personāžs, tā raksturs.
Šoreiz uz skatuves esam gandrīz tikai mēs paši, jo visi stāstām par kādu vācu autora mammu vai varbūt katrs par savu mammu. Tā arī skatītāji, iespējams, dzirdēs stāstu par Joahima Meierhofa mammu, varbūt stāstus par mūsu – aktieru – mammām, un tikpat labi saklausīs stāstu katrs par savu mammu. No skatuves publika varēs vērot arī ap 80 fotogrāfa Mārtiņa Grauda dokumentēto dažādu mammu sejas, starp tām būs redzamas arī aktieru mammu sejas.
Kas jūs aizrauj, esot uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, un kas joprojām liekas būtisks stāvizrādēs?
JRT skatuve droši vien visvairāk valdzina ar teātra kolektīvu, jo pati skatuve jau ir vien telpa. JRT kolektīvs ir aizraujoša komanda, kas meklē un neapstājas; tāda, kam iekšā mīt urdoņa kaut ko atrast un darīt ko jaunu, un darīt to kvalitatīvi. Vienkāršāk sakot – tā ir veselīga kompānija, kurā gribas atrasties un visiem kopā nodarboties ar aktierspēli.
