-0.6 °C
Nobrauktas jau trīs ceturtdaļas no 2024. gada. Kā allaž sekojam Ceļu satiksmes drošības direkcijas apkopotajai letālo negadījumu statistikai. Un jāsaka – augusta sākums bija izcili mierīgs.
Brīžiem tā vien šķita, ka jau esam tuvu ne tikai mūsu pašu izvirzītajiem satiksmes drošības mērķiem, bet pat ideālajai Eiropas "zero wision" (angļu val. – "vīzija par nulles apjomu"). Pēdējā nedēļa gan atmeta realitātē ar, nu jau var teikt, klasiskiem blīkšķiem – nekādi nesaprotamu iebraukšanu pretējā joslā, tikpat absurdu neuzmanību labi pārskatāmā krustojumā un solo sadursmi ar masīvu šķērsli. Bet – ar visu to skaitļi rāda, ka gads pagaidām šajā gadsimtā labākais. Ja tā vispār var teikt, analizējot bojāgājušo skaitu...
Redzamas, katrā solī sajūtamas policijas kontroles nav. Un laikam jau nebūs. Paši gudrāki un rāmāki kļūstam pārāk lēni. Ja vispār kļūstam... Kur traģēdiju cēloņi, kā uz tiem iedarboties?
Ar mērķi uz šo pamatjautājumu atbildēt ir sākts CSDD pilotprojekts smago negadījumu izpētei. Vada to viens no pieredzes bagātākajiem šīs jomas ekspertiem Oskars Irbītis. Jautāju viņam – kad varam gaidīt secinājumus, konkrētus ierosinājumus? "Drīz jau šo to no saprastā publicēsim. Lai gan daži desmiti notikumu vēl nav skaitliski pietiekama bāze vērienīgiem secinājumiem," saka Irbītis. "Par šībrīža vērtīgāko panākumu uzskatu nu jau visai labu notikuma vietu izpēti. Agrāk to darīja viena Valsts policija, kuras cilvēcīgie un tehniskie resursi nav ideāli. Nu, saņemot ziņu par traģēdiju, VP zibenīgi apziņo gan tieslietu ekspertus, kuriem agrāk bija jāiztiek ar policijas protokoliem, gan "Valsts ceļus", kas steigšus meklē konkrētos infrastruktūras trūkumus un iespējamos uzlabojumus. Braucu es – ar savu dronu, ļoti labām fotokamerām, bagātu līdzīgu sižetu izmeklēšanas pieredzi."
Irbīša ieskatā šajā jomā Latvija ir sasniegusi līmeni, kāds pirms gadiem 10–15 bijis raksturīgs Vācijai. "Toreiz uzskatījām to par gandrīz iluzoru, taču izrādās – varam," vērtē Irbītis.
Viņš skaidro, ka avārijas tehniskos aspektus izpētīt un analizēt mēs Latvijā jau mākam. "Daudz grūtāk iet, tā teikt, humānajā jomā. Kas darījās nu jau viņsaulē aizgājušā cilvēka prātā? Viņš pats to pastāstīt vairs nevar. Mediķu, psihiatru dati mums nav pieejami, pirms nebūs izdarītas izmaiņas likumdošanā. Un grūti ir jebkādus risinājumus ieteikt, ja nezinām neko par upura vai cita nāves vaininieka veselības stāvokli, regulāri lietotajiem medikamentiem u. tml."
