16.9 °C
Vai inteliģents, sevi un apkārtējos cienošs cilvēks drīkst vispirms palaist vaļā vēdera vēju un tikai pēc tam atskatīties pār plecu? Protams, drīkst, tās ir viņa cilvēka tiesības, taču tad jārēķinās ar sekām.
Kādas sekas ir aizvien vēl Latvijā dzīvojošo un pret mūsu valsti naidīgi noskaņoto Krievijas Federācijas pilsoņu uzturēšanās atļauju pagarināšanai vēl par diviem gadiem? Pēc šī Saeimas lēmuma viņi atviegloti uzgavilēja: "Ak, tas vien bija to "prokļatih latišei" (nolādēto latviešu – kr. val.) tāds vēdera purkšķis! Viņi taču ne uz ko lielāku nav spējīgi! "Nu, horošo" (nu, labi – kr. val.) tie pienapuikas no "nacobjeģiņeņija" (Nacionālās apvienības – kr. val.) nobalsoja "pret". Muļķi! Ko viņi var panākt, salīdzinot ar vecajiem, pieredzējušajiem un piesardzīgajiem politiķiem, kuri no mums baidās kā velns no krusta?"
Jā, šoreiz nepanāca, "vecie vēži" guva pārsvaru. Daudzi deputāti no citām partijām balsojumā visādam gadījumam atturējās – kas to zina, kā vēji iegriežas. Un vēji nepārstāj griezties: pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā sākusies, un to vairs neapturēt, valsts valodas eksāmeni visiem nezinātājiem, gribi vai negribi, būs jākārto, NATO bruņumašīnas, mūsu pašu puišu eskortētas, brīvi braukā gar visu Latvijas austrumrobežu, daudzi mūsu zemei nelojālie bēg kā prusaki no aizdomīgi uzkarst sākušās pannas. Vai dekolonizācija tiešām sākusies? Varbūt Latvijas Nacionālās frontes iedibinātā avīze "DDD" 2002. gadā savā nosaukumā deklarētos mērķus – deokupēt, deboļševiskot, dekolonizēt – sasniegusi?
Jā un nē. Militārā deokupācija ir notikusi – krievu tanki no Latvijas ir pārcēlušies uz Ukrainas fronti un droši vien tur jau pirms gada neitralizēti. Deboļševizāciju veikusi pati dzīves noteiktā maiņsecība – pat tie "mūsu" komunisti, kuriem 1940. gadā bija ap divdesmit, uz šodienu jau stājušies pašas visaugstākās tiesas priekšā. Taču tomēr kā ar dekolonizāciju? Visvienkāršāk būtu atbildēt ar izteicienu, ko mēdza atkārtot PSRS pirmais un pēdējais prezidents Mihails Gorbačovs: "Proces pošol" (process ir sācies – kr. val.). Tie, kas rīkoja orģijas pie krievu kolonistu Pārdaugavas "elkdieva", ar skubu pārdod savus nekustamos un kustamos īpašumus un steidzas uz robežpunktu. Arī citi, kuri gan tās gandrīz četrdesmit gadu garumā Rīgas latviešus biedējošās "meroprijāķijas" (pasākumus – kr. val.) nerīkoja, tikai veda uz turieni ar Georga lentēm apkarinātos zaldātu un matrožu formās tērptos bērnus, visticamāk, mūsu zemē nepaliks. Vadīt savas "pareizi" audzinātās atvases uz to "hansu" par viņu atbrīvošanu paldiesu pateikt ietiepīgi negribošo skolās? Nē, nē, ne par kādu cenu! Šim slieksnim pārkāpt vien ļoti retajam 1. septembrī bija pa spēkam.
Arī "suņu valodu" (starp krieviem izsmejoši izplatītais apzīmējums latviešu valodai) nicinošie pie mums noteikti nepaliks.
Paliks uz mūsu, šīs valsts patieso saimnieku, noteikumiem palikt gribošie. Atstumt vai pieņemt? Ja pieņemt, tad vienīgi uzņemt no jauna – iesniegums ar lūgumu, pamatojumu, un saistības, kādas iesniedzējs apņemas pildīt iesnieguma apmierināšanas gadījumā. Var iebilst, ka kaut kas "uz to pusi" jau tiek darīts sakarā ar nu jau oficiāli pieprasīto valodas eksāmenu. Tas gan neskar tūkstošus, kuriem piešķirta pilsonība pirms 13. Saeimas pieņemtiem migrācijas likuma grozījumiem. Taču, ja atskaitīsim no viņiem tās iepriekšējā rindkopā uzskaitītās kategorijas – tos, kas mūs dekolonizē "brīvprātīgi", – nemaz tik bezcerīgi tā lieta neizskatās. Viens ir skaidrs – kamēr Latvijā nav līdz galam novesta arī mentālā dekolonizācija, tikmēr mums ir pilnas un neapstrīdamas tiesības neieredzēt Krieviju un krievus, kuri mūs ienīst, kopā ar viņu valodu. Varbūt, sākot ar 2026. gadu, kad pēc nule Saeimā pieņemtās Nacionālās drošības koncepcijas tiks izbeigti visi valsts dotētie krieviskie raidījumi, tad jau visi kopā un vienā valodā runāsim citu valodu.
