19.4 °C
Grūti iedomāties situāciju, kur māte būtu jāmātišķo, tēvs jātēvišķo, daba jādabisko un kosmoss jākosmisko. Šie jēdzieni ir veseli, nesadalāmi, pašpiepildīti un neprasās ne pēc kādas "pildiskošanas". Iespējams, vienīgi "atmātišķot" un "atdabiskot". Uzdrošinos apgalvot, ka pie šīs kategorijas pieder arī valsts, nācija, valstsnācija un valoda.
Astoņdesmito gadu beigu posmā Latvija bija novesta tiktāl, ka atradāmies uz totālas pārkrievošanas un atlatviskošanas robežas. Ne tikai mēs, bet arī citas postpadomju tautas. Par dzejnieces un publicistes Liānas Langas vērienīgo un plašu atbalstu guvušo kampaņu "Atkrievisko Latviju!" mūs droši vien apskauž gan ziemeļu, gan dienvidu kaimiņi. Tomēr laiku pa laikam uzplaiksnī priekšlikums "mīļā miera labad" no šā aicinājuma atteikties un aizvietot to ar saukli "latviskot!".
Karu laikos ierakumos kvernošos karavīrus parasti bija apsēdušas utis, un kauju pārtraukumos viņiem uzradās jautra (baidos, vienīgā tāda) nodarbošanās – tikt no tām vaļā. Karavīri pat esot sacentušies, kurš vairāk savā kreklā tās nomedīs. Šo nodarbi gan nedēvēja par krekliskošanu. To sauca savādāk.
Šeit lasītājam nevajadzētu vilkt paralēles ar Kremļa propagandistu iecienīto triku – izmetot kādu vārda daļu, mainīt pašu tā jēdzienu. Latviskajos portālos viņi to dara ar vārdu "atkrieviskot", izdzēšot piedēkli "isk". Krieviskajos, jau bez vismazākās kautrēšanās, nomaina visu vārdu, "derusificirovatj" (atkrieviskot) nomainot uz "derušizovatj" (atkrievot). Un velti ar saliektu muguru un, pazemīgi šļupstot, taisnoties, ka mūsu nolūkos nav ne "atromot", ne "atebrejot", ne "atangļot". Kur nu vēl "atkrievot"! Latviešu tauta ar krievu kopienas esamību mūsu zemes teritorijā samierinājusies kopš Ivana Briesmīgā laikiem un no tās neatteiksies.
Runa ir par okupantiem, kuri aizvien vēl cer, ka viņu privilēģijas atgriezīsies un "dižā krievu mēle" (Gunāra Astras sarkasms) atkal sāks valdīt pār latviešu prātiem un, kā viņi cer, beidzot arī pār sirdīm.
Lūk, tieši no šiem cerētājiem mūsu valsts jāatbrīvo. Un, jo ātrāk, jo labāk gan mums, gan, visticamāk, arī viņiem.
Tiem līdzi, protams, varētu doties korumpēti valsts ierēdņi, uz tautas rēķina naudas rausēji, sankciju pārkāpēji un mūsu valsts valodas nīdēji. Viņiem te tiešām it kā nebūtu vietas. Varbūt arī vismaz kādu mazumiņu Latvijai klaji nelojālo pilsoņu ieskaitot. Paliek jautājums – ko darīt ar tiem Latvijas nepilsoņiem, kuri pie šīs šlakas nepieder? Pa daļai šim jautājumam atbildi jau atradusi Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde – strikti individuāla pieeja katram atsevišķam gadījumam.
Valsts valodas un valsts drošības problēmu risināšanā daudz palīdzējuši arī paši t. s. krievvalodīgie. Daļa pēc jau sarunvalodā iegājušās formulas "čemodan, vokzal" (koferis, stacija – kr. val.), daļa segregējusies pati no sevis. No tiem pēdējās desmitgadēs pēc savas brīvas gribas atšķēlušās patiešām mazākumtautības – poļi, baltkrievi, ukraiņi u. c.
Lai arī cik apšaubāmi tas liktos, savu plecu Latvijas (vismaz Rīgas) atkrieviskošanā pielikusi Aināra Šlesera aizsāktā kampaņa "Atlaist Saeimu!".
Vajadzēja redzēt sejas tiem "krievvalodīgajiem", kuri mūsu valsti ienīst, kad viņiem pie Brīvības pieminekļa tika piedāvāts kopdziedāt Latvijas himnu un pie Rīgas pils valsts valodā kopskaitīt "Mūsu Tēvs debesīs"! Rezultāts – 26. augustā ar savu klātbūtni mūsu svētvietu "pagodināt" aicināto simttūkstošu vietā bija ieradušies vien daži simti. Nu gan rīkotāji no himnas un lūgšanas atteicās, taču "izlietu ūdeni nesasmelsi". Atlika vien draudēt ar 1. novembri, kad tikšot sākta parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu.
Neapstrīdami liela nozīme Latvijas atkrieviskošanā ir ar likumu noteiktajai pakāpeniskajai pāriešanai uz mācībām valsts valodā. Taču arī šajā jautājumā dažs labs mēģina šādu nepieciešamību izskaidrot ar mērķi veidot "politisko nāciju". Nu kam gan tāda vajadzīga? Atkal "mīļā miera labad"? Miera šā vai tā vēl ilgu laiku nebūs.
Ļausim vien izglītības sistēmai darīt savu darbu. Pa mēnešiem vien aizpildīsim robus ar kompetentiem un patriotiskiem, valsts valodu cienošiem skolotājiem. Arī ar otro ne-krievu svešvalodu mācošo pedagogu trūkumu vajadzētu tikt galā.
Kāpēc nedzird (vai dzird neizskaidrojami klusi) aicinājumus kā otro svešvalodu mācīt mūsu vistuvāko kaimiņvalstu – igauņu un lietuviešu – valodu?
Jo mazāk atliktu ko "latviskot" un atkrieviskot.
Un, visbeidzot, vai nebūtu īstais laiks uz intervijām uzaicinātiem valsts ierēdņiem pieprasīt (vai vismaz sagaidīt), lai arī intervētāji komunicē ar viņiem valsts valodā? Kāpēc gan izglītības un zinātnes ministrei 31. augusta raidījumā būtu bijis jāatbild uz krievu valodā uzdotiem jautājumiem? Jautājums ne tikai Liānai Langai – vai tā, no raidījuma vadītājas puses, nebija kārtējā lingvistiskā agresija – klaja, uzbāzīga un nekaunīga pieprasīšana uzrunātajai zināt un saprast jautātājas valodu? Noklausījos šo raidījumu līdz galam, taču mūsu ministres vietā jutos pazemots pats, varbūt vēl kāds. "Latviskot" tikai vienu pusi? Tad jau pareizāk laikam būs, ka paliekam pie atkrieviskošanas.
