Sākot sociālo kampaņu "Runā latviski" un "Atkrievisko Latviju", dzejniece, publiciste Liāna Langa saņēmusi draudus un lamas no krieviem, kā arī nereti pārmetumus – no pašu tautiešiem. Ar blaknēm viņa bija rēķinājusies, taču vai ir to vērts? "Mājas Viesa" žurnāliste Ilze Pētersone iztaujā L. Langu. Publicējam intervijas fragmentus.
Visu interviju lasiet žurnālā "Mājas Viesis" vai portālā šeit.
Kā izdodas vismaz ārēji saglabāt mieru, kad pastāvīgi saņem draudus un ķengas?
L. Langa: Zināju, ka tā būs, bet pa šo laiku esmu norūdījusi savu psihi un kļuvusi stiprāka. Mērķis ir skaidrs – jānomet krievu valodas jūgs. Skaidrs, ka krieviem tas nepatīk, bet nevaram iet viņu pavadā. Lai uzlabotu latviešu valodas stāvokli Latvijā, lingvistiskajam agresoram, kas pārsvarā ir krievi, jāizjūt lingvistiskais diskomforts. Pretējā gadījumā rezultātu nepanāksim.
Pret tavu kampaņu savā ziņā vērsās jaunais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs – preses konferencē Saeimā, kas notika tūlīt pēc ievēlēšanas, viņš atkrieviskošanas vietā aicināja Latviju latviskot.
Biju par to ļoti pārsteigta! Atgādināšu, ka atkrieviskot ir vārda "derusificēt" latviskojums, ko atzinusi arī gada vārda un nevārda lingvistu komisija. Derusifikācija bija viens no Trešās atmodas ideāliem, ko mēs nevis īstenojām, bet, turpinot krievināties, nolaidām podā.
Savukārt vārds "latviskot", pret kuru man personīgi nav nekādu iebildumu, ir daudz problemātiskāks – tāpēc ka latviskot Latviju bija ulmaņlaika un pērkonkrustiešu sauklis.
Rinkēviča kungam kā vēsturniekam tas būtu jāzina.
Vai daļēji neesam paši vainīgi, ka Latvijā krievu valoda joprojām ir tik plaši izplatīta tāpēc, ka daudzi latvieši ātri pielāgojas sarunas biedram un pāriet uz krievu valodu?
Runāju ar vienu maskavieti, kas ir pārbraukusi ar ģimeni uz Latviju un labā līmenī apguvusi latviešu valodas pamatus, taču latviešu servilisms (iztapība) viņai un vīram to traucē mācīties. Kā izdzird kaut mazāko akcentu, tūlīt verdziski pāriet uz krievu valodu. Tāda pakalpība ir nožēlojama un nosodāma īpašība, no kuras jāatbrīvojas. No otras puses – nevar pārlikt akcentus un par vainīgajiem pataisīt upurus, noņemot atbildību no agresora, kas latviešiem un citām tautām ir uzmākušies ar Krievijas valsts valodu. Neatkarīgajā Latvijā tas notiek 33 gadus un joprojām vēl turpinās, arī ar nostāju, ka kampaņa slikta un viņi principā nerunās latviski.
Kādi ir kampaņas panākumi?
Ļoti lieli, jo tā radījusi tūkstošiem entuziastu – precīzu skaitu nevaru nosaukt tāpēc, ka kampaņa nav institucionalizēta –, kuri pieprasa saziņu latviešu valodā publiskajā telpā tīmekļu vietnēs un citur. Pazīstu vienu talantīgu, apdāvinātu vidusskolnieku, jaunu latviešu nacionālistu, kurš ir uzrakstījis ap tūkstoš vēstuļu! Šie aktīvie latvieši, kas veido arvien plašāku tīklu, ir kampaņas lielākais panākums, jo apzinās latviešu valodas nozīmi un pieprasa tās tiesības Latvijā, kā arī protestē pret Krievijas valsts valodas "de facto" pastāvēšanu tai līdzās.
Otrs panākums – visu Latvijas pašvaldību un valstspilsētu tīmekļu vietnes ir atkrieviskotas. To esam pārbaudījuši.
Gandrīz visās bija krievu valoda, taču ar dažām cīņa par atkrieviskošanu bija milzīga, piemēram, Daugavpili, Rēzekni, Jelgavu, arī Liepāju, tomēr visu cieņu bijušajam mēram Seska kungam, kurš man tviterī atrakstīja, ka piekrīt kampaņai.