Piedāvājam sarunu ar Saeimas priekšsēdētāju Daigu Mieriņu.
Rīt – 15. maijs [saruna notika 14. maijā. – Red.]. Ko, jūsuprāt, šai dienā pirms deviņdesmit gadiem paveica Kārlis Ulmanis?
D. Mieriņa: Dibināja partiju?
Nē, viņš iedibināja prezidenta pārvaldes iekārtu.
Nianšu niansēs nepateikšu...
Pēc 1934. gada 15. maija daudzu cilvēku vērtējumā sākās Latvijas saimnieciskā izaugsme, tautas pašapziņas celšana, un sekojošais varas periods latviešiem atmiņā palicis kā zelta laiki.
Nešaubīgi, tikko ekonomika aug, cilvēki sāk dzīvot labāk, uzreiz šis periods ir aktuāls, atmiņā paliekošs. Tāpat arī mums ir laika nogrieznis ar 20 gadiem kopš iestāšanās Eiropas Savienībā un redzam, ka cilvēki tāpat novērtē labklājības un dzīves līmeņa pieaugumu.
Neapšaubāmi, izaugsmes varētu būt vairāk, labāk, tomēr cilvēki šajos ģeopolitiskajos apstākļos to novērtē.
Kārlis Ulmanis atlaida Saeimu, daudzi to apsveica.
Mums arī ir bijis Zatlera rīkojums nr. 2...
Balsstiesīgo pilsoņu vētraini atbalstīts ar pāri 90% "par".
Atbalstīts, jo, kolīdz vēlētāji jūt atsvešinātību no politiķu puses, ka politiķi nepietiekami rūpējas par līdzpilsoņu vajadzībām vai procesi nenotiek, kā iedzīvotāju vairākumam gribētos, protams, ir reakcija.
1934. gadā no laukuma noraidīja partiju saskaldītību, sīkās intereses.
Jā, saskaldītība. Tikko viena no mūsdienu parlamentārajām partijām rosināja Saeimas atlaišanu, bet sabiedrībai tas vairs nešķiet saistoši. Loģiski jautāt – kāpēc? Tāpēc, ka vēlētāji ir izglītotāki, sāk novērtēt arī partijas, šo partiju pārstāvjus. Ir viegli pateikt – viss ir slikti! Redzam sabiedrības daļā valdošo retoriku, kad visi gatavi stundām stāstīt par slikto un to, kas nav izdevies, bet tajā pašā laikā – cik dzirdam kvalitatīvas diskusijas ar piedāvājumu, ka jādara tā vai citādi, lai būtu labāk? Cilvēki bieži runā emocionāli. Varbūt ne vienmēr izvērtē un iedziļinās niansēs. Tas ir akmentiņš arī mūsu lauciņā.