Ingūna Beķere: Valoda ir kā dzīvs organisms

Būsiet pamanījuši, ka rubrikā “Valoda” laiku pa laikam runājamies ar tulkotājiem – manuprāt, pašiem izcilākajiem latviešu valodas zinātājiem, jo viņiem jāspēj precīzi pārraidīt lasītājiem oriģinālā ietvertās domas, jūtas, pasaules karte un arī melodija, kas katrai valodai ir ļoti atšķirīga. Viena no šīs tulkotāju elites ir Ingūna Beķere, ar kuras starpniecību pie latviešu lasītājiem nonāk arī japāņu rakstnieku grāmatas.

Viens no maniem nozīmīgākajiem literārajiem piedzīvojumiem 2023. gadā bija Nobela prēmijas (kā arī Bukera,  Vitbreda un vēl vairāku nozīmīgu literāro balvu laureāta un nominanta )ieguvēja Kadzuo Išiguro romāns “Klāra un Saule”. Turpretī viņa vismaz tikpat slavenā tautieša Haruki Murakami daiļrade – ar ļoti retiem izņēmumiem – mani atstājusi vienaldzīgu. Ingūna Beķere gan aizrāda, ka tas nav neparasti – Murakami lasītāji lielākoties ir vai nu kvēli viņa atbalstītāji, vai, tieši pretēji, nespēj rakstnieka radītajā pasaulē iejusties, turklāt tam nav sakara nedz ar vecumu, ne dzimumu, pat īsti ne izglītības līmeni.

Grāmatas pamatā tulkojat no angļu un japāņu valodas – patlaban pirmā, sevišķi jauniešiem, varētu pat īsti nešķist kā svešvaloda, taču padomju laikā, kad mācījāmies skolā, tā bija gandrīz tikpat eksotiska kā japāņu valoda. Dzirdēju, ka sākotnēji jūsu interese par valodām nākusi no ģimenes?

I. Beķere: - Tiešām varu teikt, ka nāku no mājas, kas bija pilna grāmatām. Vecāki arī kolekcionēja un pirka tā saucamās Latvijas laika grāmatas – tas bija milzīgs piedzīvojums un pārdzīvojums, kad atkal mājās nonāca čemodāns ar jaunām grāmatām, ko varēja šķirot un cilāt. Tāpat bija grāmatas vācu valodā, jo tēvs lasīja vāciski. Man kopš bērnības bija  angļu valodas privātskolotāja, ģimenē  uzskatīja, ka valodas ir jāmācās, jo pienāks brīdis, kad tās vajadzēs. Kad sākustudēt, tas bija 1982. gads, daudzi teica, ka angļu filoloģija ir pilnīgi muļķīga izvēle, jo kur tad to lietos? Bet izrādījās, ka pielietojums tomēr ir, un tad laiki tiešām mainījās.

Bet par valodām es pamatīgāk  sāku domāt studiju laikā. Mums bija latīņu valodas kurss pie pasniedzējas Ināras Ķemeres. Man nekad nav bijis praktiska pielietojuma latīņu valodai, bet tās apguve sakārtoja domāšanu par valodām kopumā. Otrā svešvaloda bija vācu valoda. Papildus mums lasīja krievu literatūras vēsturi, protams, oriģinālvalodā. Vēl es mācījos franču valodas pamatkursu, un vecākajos kursos universitāte piedāvāja arī fakultatīvus kursus japāņu valodā. Jāsaka, to gan biju sākusi mācīties jau agrāk.

Kad paskatos atpakaļ uz studiju laikiem – tāda valodu palete! Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Protams, katrā valodā man ir atšķirīgs zināšanu līmenis – kura vairāk ierūsē, kura atkal kādā brīdī atjaunojas. Valoda jau nav nekas statisks, tā ir kā dzīvs organisms. Ļoti interesanti paraudzīties kaut uz cilvēkiem, kas aizbrauc prom no Latvijas un pēc kāda laika atgriežas. Daiļliteratūras tulkošana ir tikai viena daļa no darbiem, ko es daru, kaut gan ar tulkošanu saistīti visi darbi.

Jums bija kāds ļoti, manuprāt, sarežģīts darbs – Konstitucionālo tiesību tulkojums angļu valodā. Tad gan domāju – kā vispār kaut ko tādu iespējams iztulkot?!

Tas bija milzīgs darbs, taču es arī ikdienā strādāju ar konstitucionālo tiesību  jomas tulkojumiem, varēju konsultēties ar ļoti pieredzējušiem autoriem, zināju, ka viņi tulkojumu pārskatīs, ka es nepalikšu pilnīgā vientulībā. Tas bija arī ļoti interesants darbs. Juridiskās lietas man ļoti patīk, un jāteic, ka, piemēram, atšķirībā no politikas plānošanas dokumentiem, kur reizēm vārdus savirpina tā, ka pavisam pazūd jēga, juridiskajos tekstos doma parasti ir ļoti skaidri noformulēta. Un, kad tulkojumi, kas saistīti ar  tiesību filozofiju vai vēsturi  – nekad negarlaiko.

Nevar jau tā īsti jautāt, bet tomēr – kas ir sarežģītāk vai varbūt aizraujošāk? Tulkot lietišķus tekstus vai daiļliteratūru?

Nemaz negribu salīdzināt, tās ir divas dažādas jomas. Es arī profesionāli nodarbojos ar sinhrono tulkošanu no angļu valodas uz latviešu un no latviešu uz angļu – tas dod ieskatu tik daudzās dažādās nozarēs, ar kurām es citādi  nesaskartos, nemaz neuzzinātu, cik daudzas un interesantas ir  profesijas. Tāpat par daudzām problēmām, ar kurām cilvēki saskaras, mēs, dzīvojot savos tekstu torņos, bieži nemaz nenojaušam.

Pieminējāt, ka japāņu valodu daļēji izvēlējāties vizuālā izskata dēļ. Tad iedomājos par krievu valodu – mūsu skolas laikā tā, protams, bija jāzina katram, taču zinu gana daudzus vienaudžus un par sevi nedaudz vecākus cilvēkus, kas krievu valodā grāmatas nelasa, jo neuztver lapu kopumā.

Pie krievu valodas, protams, arī ir jāpierod. Bet mani ļoti interesēja tieši hieroglifi, tās mazās zīmes ietilpība. Jo daudzas citas valodas, arī ivrits, arī gruzīnu valoda, tomēr ir tikai cits alfabēts – jā, vizuāli citāds, pie tā jāpierod, tas jāiemācās, bet hieroglifi ir pilnīgi cita pasaule, kas mani joprojām fascinē.

Nu jūs mani samulsinājāt – man vienmēr bija šķitis, ka tādi īsti hieroglifi ir ķīniešiem un korejiešiem, bet japāņiem savukārt atšķirīgs, skaņu, tomēr alfabēts...

Japāņiem ir rakstība hieroglifos plus alfabētiskā – zilbju rakstība. Tekstu var uzrakstīt vienā un otrā veidā, bet tikai alfabētiski – tas jau būs ļoti vienkāršoti. Varbūt japāņu valoda tāpēc ir arī mazliet vieglāka nekā ķīniešu valoda, bet ķīniešu valodu man tajā laikā negribējās mācīties arī ideoloģisku, politisku apsvērumu dēļ. Tas, iespējams, nav īpaši taisnīgi pret valodu, bet savi aizspriedumi ir godīgi jāatzīst.

Jūs kā tulkotāja grāmatu lasāt ne jau tikai vienu reizi vien.

Jā, vispirms izlasu, tad iztulkoju pirmo reizi, ar visiem saviem komentāriem lapu malās – tādiem kā “šis iznāca tizli, vajag pārskatīt”, bet man svarīgi, lai ir ritms, lai iet uz priekšu. Tad arī lieku vai nu savas piezīmes un pārdomas, vai nu zemsvītras piezīmes no interneta lapām, fiksējot kaut kādus elementus, kas jāprecizē. Pirmais variants man ir tāds mazliet mudžeklis. Tad vēlreiz lasu ekrānā, tieku vaļā no dažādajiem variantiem. Tāpat jau redaktoram un korektoram paliek, ko darīt. Un reizēm apnīk. Bet tas ir dabiski. Tā arī ir daļa no dzīves.

Iespējams, kāds nebūs aizdomājies, bet tulkotājs jau tulko ne tikai tekstu, bet arī kultūru – reizēm, ja nezini kādu reāliju, atsauksmi, alūziju, tu nemaz nevari to tekstu iztulkot.

Acīmredzot, jo tulkojot vienmēr jāpadomā, vai lasītājs zinās, ko rakstītais nozīmē un cik lielā mērā to vajadzētu tekstā skaidrot vai kaut kādā citā veidā atklāt. 

Man ļoti nepatīk zemsvītras piezīmes, un es arī cenšos panākt, lai tās nekur neliek, jo, man šķiet, tās pilnīgi izjauc lasīšanas plūdumu.

 Turklāt dažās grāmatās zemsvītras piezīmes ir daļa no teksta, un kur tad tās likt? Man ļoti nepatīk, arī svešvalodu frāžu tulkojumi. Ir cita skola, kurā uzskata, ka lasītāju vajag vairāk apčubināt, bet reizēm jau kaut kādas mazāk zināmas lietas ir arī latviešu rakstnieku tekstos, un, man liekas, ja lasītāju tik ļoti nebaro ar karoti, tad jau vienmēr var atrast, ko rakstītais nozīmē – vai palikt nezinot.

Mans jautājums bija vairāk par to, ka ikviena valoda ir zināmā mērā pasaules karte, man tā šķiet, jo, runājot citā valodā, tu arī pasauli ieraugi citādi. Kaut vai tik elementārs piemērs, ka latviešu valodā saule un mēness ir vienā gramatisko dzimšu izkārtojumā, kamēr daudzās citās valodās tās ir pretējas.

Ar atšķirīgu Saules gramatisko dzimti man nācās saskarties nesen, tulkojot Kadzuo Išiguro romānu “Klāra un Saule”, kur oriģinālā Saule nepārprotami bija “viņš”. Man šķiet – savdabīgos citvalodu teicienus, sakāmvārdus un frazeoloģismus varētu arī tulkot, nevis piemeklēt tiem zināmus aizstājējus. Parasti tiek ieteikts tos aizstāt, taču teicieni ļoti labi atklāj kultūru, kurā teksts tapis. Nu kaut vai, piemēram, mums ir teiciens “vilks paēdis un kaza dzīva”, bet angļiem savukārt ar līdzīgu nozīmi “kūku paturēt, un kūku arī apēst”. Lauku dzīve pret pilsētas dzīvi, tā varētu teikt.

Kas japāņiem neparasts? Man ļoti patīk teiciens, ka, uz tatami vingrinoties, peldēt neiemācīsies. Un arī apzīmējums “cilvēks, kuram ir plāna ēna”. Tas ir cilvēks bez ietekmes. Es domāju – cik šis teiciens ir piepildīts, tajā pāris vārdos parādās ne tikai šāda cilvēka dzīves niecīgums, bet arī ēnas slavinājums japāņu kultūrā, jo zemēs, kur ir ļoti karsti, tu saproti, cik tas ir svarīgi – iet pa ēnas pusi, paslēpties ēnā.

Un vēl – to man ir citi tulkotāji teikuši, – ka tulkotājs ir spiests tik ļoti rūpīgi izlasīt tekstu un iedziļināties tajā, ka reizēm atrod kļūdas oriģinālā. Vai jums tā gadījies, un ko darāt, ja tā gadās?

Neminēšu autoru, bet vienā romānā, ko tulkoju, bija tā, ka divi draugi izdzer viskija pudeli un aiziet gulēt. Nākamajā rītā izrādās, ka pudelē tomēr vēl ir palicis viskijs, un no tās atkal var dzert. Bet, kad nu vēl trešo reizi šajā pudelē, kas taču bija pilnīgi izdzerta, atradās vēl mazdrusciņ viskija, es sāku domāt, vai ar mani viss kārtībā.

Kolēģi tulkotāji stāstījuši par gadījumiem, kad istabā ienāk cilvēks zilā kreklā, bet ārā iziet jau pavisam citā apģērbā. Bet te man nāk prātā japāņu teiciens “arī mērkaķis nokrīt no koka”. Tātad – kam negadās.

Tulkotājam ne tikai izcili jāzina svešvalodas, bet līdz niansēm jāizjūt latviešu valoda. Vēl joprojām šad un tad dzirdam – pārsteidzošā kārtā arī no pašiem latviešiem – ka mūsu valoda neesot pietiekami bagāta.

Es domāju, latviski mēs varam pateikt pilnīgi visu, pateikt to dažādos reģistros, zemtekstos, nopietni un ar ironiju. Ja ir termini vai citu zemju reālijas, ko precīzi iztulkot nevaram, mēs tos varam izskaidrot. Mēs katrs dzīvojam savā kultūrā, un tikai tāpēc, ka citā valodā nevar pateikt visu, kas ir mums, taču neteiksim, ka tā ir nabadzīga. Teikt, ka latviešu valoda ir trūcīga man šķiet lingvistiskais mazohisms. Es domāju – tas drīzāk ir lietošanas paradumu jautājum. Jo arī savu valodu var nezināt un aizmirst. Tā nav nekas tāds, kas mums būtu ierakstīts ģenētiskajā kodā. 

Radošais CV, Ingūna Beķere, tulkotāja

• Kopš 1988. gada publicējusi literatūrkritiskus rakstus, daiļliteratūras tulkojumus no angļu un japāņu valodas, daži no tulkotajiem autoriem – K. Išiguro, H. Murakami, J. Mišima, S. Nacukava, J. Tavada, S. Rušdi, A. Holingērsts, D.H.Lorenss, V. Vulfa, P. Osters,  A. Kārtere, M. Atvuda, I.Makjuans. .
• Par ieguldījumu Japānas kultūras popularizēšanā Latvijā, kā arī par Japānas un Latvijas savstarpējās sapratnes veicināšanu saņēmusi Uzlecošās Saules ordeni Zelta un sudraba stari.