Būsiet pamanījuši, ka rubrikā “Valoda” laiku pa laikam runājamies ar tulkotājiem – manuprāt, pašiem izcilākajiem latviešu valodas zinātājiem, jo viņiem jāspēj precīzi pārraidīt lasītājiem oriģinālā ietvertās domas, jūtas, pasaules karte un arī melodija, kas katrai valodai ir ļoti atšķirīga. Viena no šīs tulkotāju elites ir Ingūna Beķere, ar kuras starpniecību pie latviešu lasītājiem nonāk arī japāņu rakstnieku grāmatas.
Viens no maniem nozīmīgākajiem literārajiem piedzīvojumiem 2023. gadā bija Nobela prēmijas (kā arī Bukera, Vitbreda un vēl vairāku nozīmīgu literāro balvu laureāta un nominanta )ieguvēja Kadzuo Išiguro romāns “Klāra un Saule”. Turpretī viņa vismaz tikpat slavenā tautieša Haruki Murakami daiļrade – ar ļoti retiem izņēmumiem – mani atstājusi vienaldzīgu. Ingūna Beķere gan aizrāda, ka tas nav neparasti – Murakami lasītāji lielākoties ir vai nu kvēli viņa atbalstītāji, vai, tieši pretēji, nespēj rakstnieka radītajā pasaulē iejusties, turklāt tam nav sakara nedz ar vecumu, ne dzimumu, pat īsti ne izglītības līmeni.
Grāmatas pamatā tulkojat no angļu un japāņu valodas – patlaban pirmā, sevišķi jauniešiem, varētu pat īsti nešķist kā svešvaloda, taču padomju laikā, kad mācījāmies skolā, tā bija gandrīz tikpat eksotiska kā japāņu valoda. Dzirdēju, ka sākotnēji jūsu interese par valodām nākusi no ģimenes?
I. Beķere: - Tiešām varu teikt, ka nāku no mājas, kas bija pilna grāmatām. Vecāki arī kolekcionēja un pirka tā saucamās Latvijas laika grāmatas – tas bija milzīgs piedzīvojums un pārdzīvojums, kad atkal mājās nonāca čemodāns ar jaunām grāmatām, ko varēja šķirot un cilāt. Tāpat bija grāmatas vācu valodā, jo tēvs lasīja vāciski. Man kopš bērnības bija angļu valodas privātskolotāja, ģimenē uzskatīja, ka valodas ir jāmācās, jo pienāks brīdis, kad tās vajadzēs. Kad sākustudēt, tas bija 1982. gads, daudzi teica, ka angļu filoloģija ir pilnīgi muļķīga izvēle, jo kur tad to lietos? Bet izrādījās, ka pielietojums tomēr ir, un tad laiki tiešām mainījās.
Bet par valodām es pamatīgāk sāku domāt studiju laikā. Mums bija latīņu valodas kurss pie pasniedzējas Ināras Ķemeres. Man nekad nav bijis praktiska pielietojuma latīņu valodai, bet tās apguve sakārtoja domāšanu par valodām kopumā. Otrā svešvaloda bija vācu valoda. Papildus mums lasīja krievu literatūras vēsturi, protams, oriģinālvalodā. Vēl es mācījos franču valodas pamatkursu, un vecākajos kursos universitāte piedāvāja arī fakultatīvus kursus japāņu valodā. Jāsaka, to gan biju sākusi mācīties jau agrāk.
Kad paskatos atpakaļ uz studiju laikiem – tāda valodu palete! Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Protams, katrā valodā man ir atšķirīgs zināšanu līmenis – kura vairāk ierūsē, kura atkal kādā brīdī atjaunojas. Valoda jau nav nekas statisks, tā ir kā dzīvs organisms. Ļoti interesanti paraudzīties kaut uz cilvēkiem, kas aizbrauc prom no Latvijas un pēc kāda laika atgriežas. Daiļliteratūras tulkošana ir tikai viena daļa no darbiem, ko es daru, kaut gan ar tulkošanu saistīti visi darbi.
Jums bija kāds ļoti, manuprāt, sarežģīts darbs – Konstitucionālo tiesību tulkojums angļu valodā. Tad gan domāju – kā vispār kaut ko tādu iespējams iztulkot?!
Tas bija milzīgs darbs, taču es arī ikdienā strādāju ar konstitucionālo tiesību jomas tulkojumiem, varēju konsultēties ar ļoti pieredzējušiem autoriem, zināju, ka viņi tulkojumu pārskatīs, ka es nepalikšu pilnīgā vientulībā. Tas bija arī ļoti interesants darbs. Juridiskās lietas man ļoti patīk, un jāteic, ka, piemēram, atšķirībā no politikas plānošanas dokumentiem, kur reizēm vārdus savirpina tā, ka pavisam pazūd jēga, juridiskajos tekstos doma parasti ir ļoti skaidri noformulēta. Un, kad tulkojumi, kas saistīti ar tiesību filozofiju vai vēsturi – nekad negarlaiko.