"Arī man ir sava fane." Saruna ar aktrisi Eviju Krūzi

Latvijas Nacionālajā teātrī notikusi pirmizrāde režisores Ināras Sluckas jaunākajam iestudējumam – amerikāņu rakstnieces Mērijas Orras stāstam "Viss par Ievu". Kā vēsta teātris, tā ir "izrāde par laiku, kas rit un liek mainīties tev pašam, lai turpinātu dzīvot un strādāt, un kāpt pa karjeras kāpnēm, un ne tikai sasniegt virsotnes, bet arī iespēju baudīt dzīvi.

Ja tu nespēj mainīties, tevi ieskaita aizejošā paaudzē, jo pie durvīm vienmēr stāv nākamie. Šoreiz – pie kāda Brodvejas teātra ieejas vēlā rudens vakarā noplukušā mētelītī tērptās Īvas Heringtones izskatā."

"Latvijas Avīze" sarunai par skatuvi un laiku aicināja aktrisi Eviju Krūzi, kura līdz ar Maiju Doveiku ir viena no galvenās varones, slavenās skatuves zvaigznes Margo Kreinas atveidotājām.

Kā jūtaties uz skatuves šajā izrādē, kas attēlo teātra dzīvi?

E. Krūze: Uz skatuves tiešām visi runājam gluži vai par sevi, tā ir mūsu tik pazīstamā vide. Šoreiz viss ir ļoti pazīstams, nav kā citkārt jāizstudē, kā dzīvo ārsti vai kādas ir viņu profesijas aizkulises, vien jāielaiž notikums un stāsts sevī un tas caur sevi jāizdzīvo. Turklāt varam atklāties dubultā – ko par visu, kāda ir teātra dzīve, domājam gan kā mūsu tēli, gan kā mēs paši.

Vai, līdzīgi kā izrādē, arī jūs esat manījusi pie dienesta durvīm stāvam kādas jaunas meitenes noplukušā mētelītī, kuras tik ļoti gribētu iekļūt teātra pasaulē?

Situācijas lugā tik tiešām ir atpazīstamas un tik saprotamas, ka viegli var noticēt cilvēkam, kurš mīl teātri, kurš mīl tevi kā aktrisi un kuru tu iedvesmo dzīvot. To visu uzklausot, var aizmigloties acis un nesaredzēt īsto patiesību. Tiesa, šis ir īpašs stāsts par īpašu meiteni, kas prot virzīties un kurai piemīt īpašās īpašības miljonu vērtībā. Viens no lugas varoņiem par viņu saka, ka tādai, lai tiktu uz priekšu, nekas nav svēts. Tā tiešām varētu būt, bet neteiktu, ka teātra vidē kas tāds ir tik nosodāms. Nevaru gan teikt, ka tā notiktu pašlaik pie mums, bet līdzīgus reālus piemērus tiešām zinu un stāsti var būt dažādi.

Arī man ir sava fane, meitene sekotāja, kura pirms kādiem desmit gadiem sāka sekot līdzi. Tagad, gluži kā lugā, viņa tikusi līdz pat spēlēšanai uz Nacionālā teātra skatuves, turklāt pat spēlējot tieši to lomu, ko spēlēju pirms gadiem divdesmit. Tomēr lugas stāsts nav par manu meiteni, manējā ir tīra un no zelta. Savukārt rakstnieces Mērijas Orras meitene bija gatava izdzēst skatuves zvaigzni un būt viņas vietā.

Iespējams, šādā veidā caur slavenām aktrisēm daudzas meitenes pietuvojas teātrim. Būtībā to var saukt arī par skolotāju izvēli, jo ļoti daudzām aktrisēm ir fanes, meitenes, kas grib tuvāk iepazīties un vairāk uzzināt par profesiju, iemācīties. Tā gan ir ļoti personīga, ekskluzīva profesijas apguve, jo ne vienmēr kādu pielaižam sev tik tuvu klāt, kā parādīts lugā, bet – tā notiek.

Bija radies iespaids, ka fani pie teātra dienesta ieejas ir vien senu laiku stāsti…

Tā tiek teikts arī uz skatuves, jo brīdī, kad tiek pieteikta meitene, man saka: "Tevi tur ārā, lietū, gaida viens tāds noplucis bērns, kurš uzskata, ka tu esi vienīgā, kas prot spēlēt teātri." Uz to mans izrādes vīrs komentē, ka šādas situācijas tiekot aprakstītas vien vecās grāmatās. Tomēr – tā notiek, visos laikos un mūžīgi, mainās tikai formāts.

Luga ir sarakstīta uzreiz pēc Otrā pasaules kara un vēsta par mūsdienām tik atbilstošo eidžismu un jaunības kultu…

Iespējams, caur mūsdienu prizmu skaudrāk paskatāmies uz visapkārt notiekošo jaunības kultu, bet šī tēma gan bijusi laiku laikos, vienmēr.

Vēl luga apspēlē arī zināmo situāciju, kad piecdesmitgadīgai aktrisei liek spēlēt uz pusi jaunākas varones un visi pieņem, ka tā tam jābūt. Publikai nepatīk noskatīties, kā noveco viņu elki.

Kā jūs saredzat jaunās un pavisam jaunās aktrises, kuras ienāk teātrī?

Esmu pateicīga savai varonei Margo, jo, šķiet, ka šajā jautājumā viņa varbūt ir soli man priekšā. Margo saka, ka viņai pilnīgi vienalga, cik jauna aktrise stāv līdzās. Šajā lomā izrādes laikā izdzīvoju visus sevis pieņemšanas procesus un nebaidīšanos pateikt: nē, stop, es vairs negribu būt tas, kas neesmu. Manis spēlētā varone jautā – kas esmu vēl bez tā, ka esmu aktrise? Vai esmu sieviete? Man ir jābūt, mums visām jābūt sievietēm, kaut gan karjeras vārdā daudz ko aizmirstam un atmetam.

Aktrise Margo Kreina tieši izrādes laikā nonāk līdz sevis pieņemšanai un domu pārtransformēšanai uz citu ampluā. Nevis iedomāties, ka viss – ar jaunības lomām beidzas karjera –, bet saprast, ka vienkārši ir citas lomas.

Personīgi es jaunās aktrises nekad neesmu uzskatījusi par konkurenci, jo tā ir cita kategorija. Man ir savas lomas, un viņām – savas, par jaunajām aktrisēm vienmēr esmu tikai priecājusies un jūtos pagodināta, ja kāda man prasa kādu padomu.

Ir būtiski pieņemt, ka ar laiku lomas mainās, jo tomēr spēlēt Džuljetu man vairs neviens neiedos, ja nu vienīgi tā būs kāda īpaša koncepcija.

Man nebūs depresijas par to, kā gadi rit uz priekšu, bet, pateicoties šai izrādei, arī es izdzīvoju šīs tēmas, un noteikti man būs krietni vieglāk tālāk spēlēt un būt uz skatuves, jo caur šo izrādi viss tiek izanalizēts un saprasts.

Vienlaikus ar mākslas līdzpārdzīvojumu viens no teātra uzdevumiem ir rādīt skatītājiem iespējamus risinājumus reālajā dzīvē.

Pats brīnišķīgākais, ko mēs uz skatuves varam izdarīt, ir kādu iedvesmot un kādam mainīt dzīvi vai likt par kaut ko aizdomāties, sajust vai arī vienkārši baudīt vakaru un iepriecināt. Domāju, ka šai izrādei ir visas iespējas piepildīt šīs gaidas. Turklāt tā būs krāšņa izrāde ar tiešām atklāti saskatāmām teātra aizkulisēm. Uz skatuves būs gan ģērbējs, gan grima mākslinieces, un, ripai griežoties, būs redzami arī skatuves mākslinieki un vērojamas nianses, kas notiek starp ainām.

Varbūt teātra aizskatuvei drīzāk vajadzētu palikt ļoti noslēpumainai?

Noslēpums neizpaliks, būs tikai tāda šķirbiņu pavēršana. Pilnībā aizkulises jau parādīt pat nevar, jo būtībā tur notiek absolūti viss, tiek izrādītas visas iespējamās emocijas, tā ir kā vēl viena dzīve.

Vai jums ir palikusi kāda neizspēlēta sapņa loma, kuru vēlējāties agrā jaunībā?

Jā, bija viena loma, ko vienmēr esmu vēlējusies, bet to nevar saukt par sapni, tā bija vienkārši loma. Agrāk gribēju nospēlēt Pepiju Garzeķi, to tik tiešām izjutu kā tieši manējo, bet nav pat jānodzīvo līdz 50 gadiem, lai saprastu, ka šī loma aizgājusi gar degunu. Tagad, protams, es vairs negribētu spēlēt Pepiju, tas šobrīd vairs nešķiet aktuāli.

Ir laiks, kad gribi vienas lomas, bet tad pienāk nākamais gads, ir citas intereses un lomas, kuras vēlies nospēlēt atbilstoši savam vecumam. Pepija Garzeķe man nolikta malā ar domu – jā, nekad vairs. Tiesa, žēl, ka nesanāca to nospēlēt, varbūt kādreiz, kādā pavisam citā koncepcijā, kāpēc gan ne!

Mēdz teikt, ka mūsdienu cilvēku prātus arvien vairāk aizņem karjera. Vai jums pietiek laika būt arī sev pašai?

Man pietiek. Mēģinu neaizmirst būt es pati un veltīt laiku arī sev un saviem tuvajiem cilvēkiem. Protams, mājas dzīve cieš periodos, kad ir ļoti daudz darba, viesizrādes, pirmizrāde vai daudz filmēšanas dienu. Tādos brīžos mēdz šķist, ka, ierokoties miljons darbos, nekas cits dzīvē nemaz nav paspējams un nav arī vajadzīgs. Tomēr jāmēģina visu apvienot – lai dzīvē būtu ģimene, bērni, darbs un karjera.

Mēs dzīvojam, lai būtu laimīgi, un karjera jau ir tikai dzīves sastāvdaļa. 

Margo Kreinas draudzene izrādē ir bijusī aktrise, kura jaunības gados sapratusi, ka viņai nav īpašību, kas ļauj virzīties un gribēt būt tikai karjerā. Tāpēc viņa ir atmetusi aktrises karjeru un kļuvusi par sievieti, kas mīl tikai savu vīru un ziedojusi viņam dzīvi. Tomēr – nevar likt visas kārtis uz vienu cilvēku, nekas nav paliekošs, uz mūžu. Arī tas cilvēks mūs var piekrāpt, var pazust, var nomirt.

Vai jūs savā dzīvē un arī aktrises dzīvē varat salīdzināt savu tagadējo un jaunības skatījumu uz laiku?

Aktieris jau visu laiku iedzīvojas dažāda vecuma cilvēkos, dažādos laikos un gadsimtos, un tas var radīt laika nobīdi. Mēs nemitīgi par kaut ko pārtopam un brīžiem aizmirstam padomāt – kas tad es esmu patiesībā? Cik tad man ir to gadu? Par to vienkārši nedomā.

Salīdzinot to, kā spēlēju jaunībā, domāju, ka ar gadiem esmu augusi, jo nu manī ir krietni lielāka pieredze un esmu daudz iemācījusies. Mēdz gan teikt – ja man būtu tas prāts, kas ar gadiem nāk, savienojumā ar jaunības degsmi un spēku… Tad droši vien visi jaunieši varētu kalnus gāzt. Tomēr viss nāk ar laiku, tāpēc man šķiet, ka šis jaunības kults ir diezgan nepamatots. Īstenībā jābūt otrādi – kad izaudz, kad esi kļuvis vecāks, tad tevi sāk novērtēt un atzīst, cik dzīvē daudz izdarīts. Un nevis slavina tos jaunos pidriķus!

Kad biju maza, man šķita, ka vecie cilvēki ir ļoti jāciena un viņi ir daudz gudrāki un viedāki. Tomēr tā īpaši par paaudžu maiņu neesmu domājusi, vienkārši laiks rit un rit, un tad vienā brīdī jau esi nokļuvis pie citas paaudzes. Vienlaikus – pašam šķiet, ka nemaz neesi tik tālu no brīža, kad sāki, esi tikpat jauns, tikpat varošs un tikai kļūsti aizvien gudrāks.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.

Foto: Publicitātes

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu