Patchy rain nearby 22.7 °C
P. 15.07
Egija, Egmonts, Egons, Henrihs, Henriks
Kārlis Ulmanis kādā no izbraukumiem. 1936.-1937. gads.
Kārlis Ulmanis kādā no izbraukumiem. 1936.-1937. gads.
Foto: No Kara muzeja krājumiem

Brīvās Latvijas dibināšana pirms 105 gadiem bija dziļas ticības un lielas pārliecības diktēts solis. Drosmīga izvēle, kas atbalsojās cilvēku sirdīs un prātos. Jo bija nepieciešamas lielas domas, tīras sirdis, svētas jūtas, lai Latvija dzīvotu saules mūžu.

Reklāma

Pirms mūsu brīvvalsts jubilejas šķita interesanti noskaidrot, kas uztrauca, iepriecināja, pārsteidza Latvijas valstsvīrus un iedzīvotājus toreiz, kad Latvija svinēja citas savas lielās gadskārtas – pirmo, piecu, desmit, 15, 20 gadu jubilejas, jo ikvienā no šīm svētku reizēm Latvijas neatkarības smaržas, gaismas, krāsas sajūtas bija atšķirīgas un neatkārtojamas.

Čakstes diskrētais lūgums tautietēm

Latvijas valsts ir dzimusi zem laimīgas zvaigznes. Visgrūtākais ir jau izkarots. Tikai gads, bet šķiet, ka mēs būtu aizgājuši no pagātnes par gadusimteni, izskan 1919. gada 18. novembrī – laikā, kad Rīgas baznīcu zvani tikko nosvinējuši uzvaru pār Bermontu, bet vēl savu atbrīvošanu gaida Kurzeme un Latgale. Vislielākā nozīme Latvijas valsts nodrošināšanā ir mūsu pašu spēkiem – valsts iekšējam stiprumam kā frontēs, tā saimnieciskās dzīves atjaunošanas darbā, uzsver viens no sociāldemokrātu līderiem Bruno Kalniņš. Kā vēlāk atcerēsies Rīgas pilsētas galva Kārlis Dēķēns, galvaspilsētā šajā laikā izmisīgi trūkst pārtikas, plosās epidēmijas, nespējnieku nami ir pārpildīti, rūpniecība un tirdzniecība – paralizētas. Bet Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste vēršas ar diskrētu lūgumu pie savām tautietēm: Padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus! Ja katrā mūsu ģimenē būtu sešas mazas galviņas, tad jau pēc vienas paaudzes mēs skaitītu Latviju nevis divos ar pusi, bet septiņos ar pusi miljonos iedzīvotāju!

Ar skatu uz baltajiem krustiem

Brīvvalsts piecu gadu svinību laikā 1923. gada 18. novembrī Latvijas patriotu skatieni ir pavērsti uz baltajiem krustiem visā Latvijā – tauta kopā ar politiķiem pulcējas Brāļu kapos, noliecot galvas kritušo varoņu piemiņas priekšā. Latviešiem gandrīz vienīgi saviem spēkiem ir izdevies atbrīvot savu zemi, panākt tās starptautisku atzīšanu, ir kaut cik nostiprinājusies Latvijas nacionālā valūta un pilnā sparā rit plašas diskusijas izsaukusī agrārreforma. Prese šajā laikā ironizē par Ministru prezidenta Zigfrīda Annas Meierovica dzimšanas dienas kūku Latvijai – vienošanos ar Igauniju, saskaņā ar kuru Latvijai tiek vien daļa no Lauru kolonijas, bet Roņu sala paliek mūsu ziemeļu kaimiņiem. Milzums ļaužu pulcējas Esplanādē, lai noskatītos karaspēka parādi, pēc tam dodoties plašā manifestācijā gar Daugavmalu uz Rīgas pili, lai sveicinātu Valsts prezidentu Jāni Čaksti. Dodot mājienu uz dažiem nesenajiem ar valsts kredītu nesaimniecisku izmantošanu saistītajiem skandāliem, Saeimas priekšsēdētājs Frīdrihs Vesmanis svētku uzrunā starp optimistiskiem vēlējumiem min arī, ka starp mums ir daži, kuriem ir izrādījies par pielaižamu pārdot valsts intereses par kukuļiem, bet dzejnieks Vilis Plūdons veltījumā Latvijas valstij raksta šādas rindas: Latvija, ai Latvija, kur nu tu esi, / Kādu es tevi sirdsdziļumos nesu? / Partijas ēdas un avīzes mēdas, / Kungi, ai kungi, / Vai garām jau bēdas? / Ja mantraust un uzdzīvot mērķi mums vienīgi, / Tad, kungi, mēs valsts savas neesam cienīgi...

Rīga – pirmo reizi kā Ņujorka

Pēc pieciem gadiem Latvija ar plašu vērienu svin savas pastāvēšanas desmit gadus. Lai pār Latviju atkal nāk tās agro zvaigžņu spožums! Jaunāko Ziņu ievadrakstā novēl rakstnieks Jānis Akuraters, paužot cerību, ka atmiņas par neseno varonības laiku iedvesmos tautu arī tagad – pēc desmit gadiem, kad sabiedrība nogrimusi rupjā materiālismā. Atgādinot joprojām smago saimniecisko situāciju, pie valdības sirdsapziņas svētku laikā apelē Latvijas bezdarbnieku delegācija, pieprasot paaugstināt atalgojumu sabiedriskajos darbos iesaistītajiem, bet Rīgas pilsētas darbinieki neveiksmīgi lūdz palielināt dzīves dārdzības kompensēšanai paredzētās piemaksas vismaz vienas mēnešalgas apmērā.

Svētku dienā atklāj gājēju satiksmi pār jauno Sarkandaugavas tiltu, bet Jūrmalas iedzīvotāji pirmo reizi pulcējas Asaru Brāļu kapos. Latvija šajā laikā diskutē par sociāldemokrātu ierosināto amnestijas likumu, kas uz kādu laiku iesprūst Saeimā, un sociķi pat piedraud ignorēt valsts svētku pasākumus. Desmit gadu laikā paveikts vairāk, nekā vislielākais optimists varēja cerēt, uzsver Valsts statistiskās pārvaldes direktors Marģers Skujenieks. Pirms kara Latvijā vien mazāk par 40 procentiem zemes piederējusi zemniekiem, bet tagad, pateicoties agrārreformai, jau 64 procenti, turklāt Latvija kļūst aizvien latviskāka – latviešu tautības iedzīvotāju skaits ir sasniedzis 75 procentus. Žurnāls Svari gan spriež: Kas labs noticis šajos desmit gados? Armija paēdusi un glīti apģērbta. Latvijā kā staltas pilis paceļas skolu nami. Sociālais stāvoklis ir uzlabojies. Kas slikts? Pie valsts tapšanas daži no valstsvīriem noziedzīgi izmantoja valsts kredītus, sociāldemokrāti pārāk aizrāvās ar teātra un mākslas lietām, bet Latviešu zemnieku savienība – ar onkuļu būšanām.

Miglainā svētku rīta agrumā no cietumiem atsvabinās 284 Valsts prezidenta apžēlotie, 15 tūkstoši pilsoņu dodas godināt kritušos varoņus uz Brāļu kapiem, bet Rīgas pilsētas muzejā atklāj Latvijas desmit gadu jubilejai veltīto mākslas izstādi. Latvijai vajadzīgi vīri kā ozoli, kas ar savu galotni sniedzas debesu tālēs mūžībai pretī, no Māras baznīcas kanceles svinīgajā dievkalpojumā sludina bīskaps Kārlis Irbe, bet svētku parādē Esplanādē publikai ir iespēja apskatīt jaunos Latvijas armijas tankus.

Arī Rīga svin savu desmitgadi Latvijas brīvvalsts galvaspilsētas godā – par godu tam Raiņa bulvārī uzcelta brīvības arka, lielāko veikalu skatlogus grezno dekorējumi nacionālā karoga krāsās, kuriem pa vidu gozējas valsts darbinieku portreti. Rīgas frizieri jau svētku priekšvakarā saskārušies ar lielu apmeklētāju pieplūdumu, tomēr vislielākā cietēja izrādās svinību rīkošanas komiteja, jo uz koncertu Nacionālajā teātrī ir pieteikušies vairāki tūkstoši goda viesu, kaut gan ir vien 900 vietas.

Reklāma
Reklāma

Pieņemšanā pie Valsts prezidenta Gustava Zemgala piedalās tūkstotis sabiedrības krējuma pārstāvju. Tā kā ēdienkartē paredzēts sausais režīms – nav iekļauti reibinošie dzērieni un aukstās uzkodas –, daļa viesu drīz pārdislocējas uz netālo Virsnieku klubu, kur valda slapjais režīms un karbonāde ar skābiem kāpostiem. Kā liecina atskaņas presē, balles laikā visomulīgāk jutusies preses karaliene Emīlija Benjamiņa, bet ģenerālis Bangerskis izcēlies, dancinot Čakstes jaunkundzi.

Svētkiem beidzoties, daži preses izdevumi ironizē: Visi svētkos gaidīja ko sevišķu – lai zelta pīle mutē ieskrietu, bet nekā tāda nebija. Viens gan jāatzīst – Rīga šajās dienās pirmo reizi līdzinājās Ņujorkai – vismaz satiksmes biezuma un apgaismojuma ziņā.

Krīzes gaisotnē

1933. gada 18. novembris pienāk ar aukstu laiku un Latvijas 15 gadu pastāvēšanas svinībām, kuru laikā Rīgu apmeklē Igaunijas prezidents Konstantīns Petss. Gaisā jaušama pasaules ekonomiskās depresijas skaudrā elpa. Ir spēkā valdības pasākumi saimnieciskās krīzes apkarošanai, un dzīve nav viegla nevienam – ne nabadzīgāko slāņu bērniem, kuriem pilsēta par godu svētkiem piešķir brīvpusdienas, ne arī pilsētas un valsts ierēdņiem, kuriem jāsamierinās ar krīzes laika atvilkumiem no algas 20 procentu apmērā. Rīgas moderniecība, neraugoties uz svētkiem, par diviem santīmiem litrā paaugstina piena un krējuma cenas, turklāt izskan šaubas, vai ražotājiem no šā cenu pielikuma tiks kāds labums. Svētku priekšvakarā valdības ieceltais cenu inspektors prognozē, ka līdz Jaunajam gadam varētu kļūt lētāki Latvijā ražotie saldumi, ko gan nevar teikt par reibinošajiem dzērieniem.

Neraugoties uz smagajiem apstākļiem, iedzīvotāji vāc ziedojumus Brīvības piemineklim – daudzi veikali ziedojumu zīmes pat izliek skatlogos dekora vietā. Ar sevišķu zīmi Par nopelniem apbalvo 106 labākos Latvijas sportistus (viņu vidū soļotājs Jānis Daliņš, ātrslidotājs Alberts Rumba u. c.), viņiem piešķirot tiesības turpmāk visas sporta sacīkstes apmeklēt bez maksas. Nomaļu nabadzīgākie iedzīvotāji toties pirmssvētku dienas pavada mežos, plūcot mētras, no kurām veido vītnes, ar kurām tiek greznotas Rīgas iestādes un veikali.

Valdība svētku priekšvakarā nolemj piešķirt trīs tūkstošus latu Gambijas apceļotājam Herbertam Cukuram jaunas lidmašīnas iegādei un atpakaļceļam, bet Rīgas Galvenā pasta kantora darbinieki «noziedzīgi» slēpj vēstules, lai ātrāk varētu pabeigt darbu.

Svētku rītā Pārdaugavas iedzīvotāji netiek uz centru piedalīties gājienā uz Brāļu kapiem, jo vižņu dēļ pilsētas būvvalde ir likusi izņemt daļu no Pontonu tilta. Valsts prezidents Gustavs Zemgals ievadrakstā Jaunākajām Ziņām aicina atturēties no pārliekās paškritikas, kas tagad nākusi modē. Viscaur valda griba skaldīt un dalīt un aug apziņa, ka mūsu valstī jārada nosacījumi, lai nepielaistu brēcošās nebūšanas – uz netālu vīdošo Latvijas demokrātijas krīzi norāda viens no redzamākajiem Latvijas politiķiem Marģers Skujenieks.

Svētku dienā plašākai publikai ir iespēja noskatīties pirmo nacionālo filmu hroniku par neatkarības 15 gadiem. Dažiem šī filma gan sagādā jautrus brīžus – tā ir uzņemta ne jau ar modernāko aparatūru, tāpēc valstsvīri un ģenerāļi pa ekrānu lēkā un danco kā negudri.

Neatkarības dienas kulminācija ir lielais svētku koncerts Nacionālajā operā un pieņemšana pie Valsts prezidenta Alberta Kvieša, kur piedalās neredzēti eleganta publika. Mirdz kungu greznās uniformas un dāmu kailos plecus grezno kažokādas un dārgas rotaslietas...

Porcelāna ministri un tautas dejas pilī

1938. gada 17. novembrī – Latvijas valsts divdesmit gadu pastāvēšanas svētku priekšvakarā – akciju sabiedrība Kuzņecovs rada porcelānā izstrādātas Ministru kabineta locekļu ģīmetnes, kuras svinīgi pasniedz katram politiķim. Dāvanas ielīksmotā valdība ātri ratificē līgumu par poļu laukstrādniekiem un ar Kārļa Ulmaņa ierosmi dibina īpašu studiju fondu, kurā uzreiz ieskaita četrus miljonus latu no valsts budžeta.

Svētku rītā durvis pirmo reizi ver jaunā Tiesu pils, Kārlis Ulmanis iemūrē sudraba plāksni jaunceļamā Rīgas pils Trīszvaigžņu torņa pamatos, un Uzvaras laukumā notiek grandioza karaspēka parāde. Rīgas pilsētas galva Roberts Liepiņš saņem no Brīvības pieminekļa komisijas vadītāja rokām tautas svētvietas zelta atslēgas. Kinoteātrī Splendid Palace notiek uzreiz triju filmu pirmizrādes – tās ir lentes Tēvzemei un Brīvībai, Brauciens caur ziedošo Zemgali un Kam drosme ir, kuras īpaši par godu valsts jubilejai ir uzņēmusi Sabiedrisko lietu ministrijas filmu nozare. Centrālā ideja – 15. maijs, kurš Latvijā ienesis pilnīgu tautas vienību, kam seko kultūras un saimnieciski sasniegumi.

Eduarda Krauca “Skaņu filmu hronikas” filmēšanas grupa izbraukumā, 20.gs. 30. gadi.

Svētku dienā Rīgā sabrauc visu Latvijas novadu labākie zemkopji, lai no zemkopības ministra Jāņa Birznieka rokām saņemtu zelta pulksteni ar iegravējumu Par labu mājas turēšanu.

Bet sabiedrības labāko aprindu pārstāvji ar dāmām vakarā pulcējas Nacionālajā operā, lai noskatītos uzvedumu Gaismas ceļš – simbolisma piestrāvotu latviešu atbrīvošanās cīņu tēlojumu, kura noslēgumā izskan suminājums tautas ilgu piepildījumam – Tautas Vadonim. Pompozajā izrādē piedalās vairāk nekā 500 dalībnieki. Tās teksta un himnu autori ir dzejnieki Leonīds Breikšs un Vilis Plūdons, mūziku sacerējis Jānis Norvilis, bet dekorāciju autors ir Pēteris Rožlapa. Pārsteidza neredzēti krāšņais dekorējums. Žēl, ka to nedabūja redzēt plašākas tautas aprindas, vēlāk spriedīs prese.

Svētku mielastā Rīgas pilī piedalās ne vairāk, ne mazāk kā 1938 viesi, un daļa dāmu ir tērpušās krāšņos tautastērpos. Visi tērzē un dejo pārsvarā tautas dejas, bet pār Latviju jau savelkas neatkarības zaudēšanas tumšie padebeši.

Raksta pirmpublikācija 2007. gada žurnālā "Mājas Viesis".

16. novembra "Mājas Viesī" lasiet:

Numura saruna.

"Lāču" maizes ceptuves saimnieks un maizniekmeistars Normunds Skauģis par savu amatu, mērķi un patriotismu.

Numura temats.

Maldi par papīra maisiņiem, kafijas krūzītēm un citiem "zaļumiem".

Pasaulē. Ukrainas mērķis ir uzvara, nevis pamiers.

Zolitūde 21.11.2013.

Ugunsdzēsējs Romāns Doroņins, glābjot citus, pakļuva zem drupām pats.

Pie kafijas tases.

Aktrise Lolitai Caukai – balva par mūža ieguldījumu skatuves mākslā.

Apkaimes odiseja.

Zvejniekciems pārmaiņu vējos.

Dinastiju stāsti.

Tēvs un dēls Aivars un Kevins Leitoni par militāro karjeru aizsardzības dienestā.

"Mikrofona" aptaujai – 55.

Gunārs Jākobsons un Lia Guļevska atceras leģendāro dziesmu aptauju.

Žurnāla "Mājas Viesis" jaunais numurs.

Abonē žurnālu "Mājas Viesis" šeit.

 

Reklāma
Reklāma
Tēmturi
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma