7.2 °C
Brīvās Latvijas dibināšana pirms 105 gadiem bija dziļas ticības un lielas pārliecības diktēts solis. Drosmīga izvēle, kas atbalsojās cilvēku sirdīs un prātos. Jo bija nepieciešamas lielas domas, tīras sirdis, svētas jūtas, lai Latvija dzīvotu saules mūžu.
Pirms mūsu brīvvalsts jubilejas šķita interesanti noskaidrot, kas uztrauca, iepriecināja, pārsteidza Latvijas valstsvīrus un iedzīvotājus toreiz, kad Latvija svinēja citas savas lielās gadskārtas – pirmo, piecu, desmit, 15, 20 gadu jubilejas, jo ikvienā no šīm svētku reizēm Latvijas neatkarības smaržas, gaismas, krāsas sajūtas bija atšķirīgas un neatkārtojamas.
Čakstes diskrētais lūgums tautietēm
Latvijas valsts ir dzimusi zem laimīgas zvaigznes. Visgrūtākais ir jau izkarots. Tikai gads, bet šķiet, ka mēs būtu aizgājuši no pagātnes par gadusimteni, izskan 1919. gada 18. novembrī – laikā, kad Rīgas baznīcu zvani tikko nosvinējuši uzvaru pār Bermontu, bet vēl savu atbrīvošanu gaida Kurzeme un Latgale. Vislielākā nozīme Latvijas valsts nodrošināšanā ir mūsu pašu spēkiem – valsts iekšējam stiprumam kā frontēs, tā saimnieciskās dzīves atjaunošanas darbā, uzsver viens no sociāldemokrātu līderiem Bruno Kalniņš. Kā vēlāk atcerēsies Rīgas pilsētas galva Kārlis Dēķēns, galvaspilsētā šajā laikā izmisīgi trūkst pārtikas, plosās epidēmijas, nespējnieku nami ir pārpildīti, rūpniecība un tirdzniecība – paralizētas. Bet Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste vēršas ar diskrētu lūgumu pie savām tautietēm: Padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus! Ja katrā mūsu ģimenē būtu sešas mazas galviņas, tad jau pēc vienas paaudzes mēs skaitītu Latviju nevis divos ar pusi, bet septiņos ar pusi miljonos iedzīvotāju!
Ar skatu uz baltajiem krustiem
Brīvvalsts piecu gadu svinību laikā 1923. gada 18. novembrī Latvijas patriotu skatieni ir pavērsti uz baltajiem krustiem visā Latvijā – tauta kopā ar politiķiem pulcējas Brāļu kapos, noliecot galvas kritušo varoņu piemiņas priekšā. Latviešiem gandrīz vienīgi saviem spēkiem ir izdevies atbrīvot savu zemi, panākt tās starptautisku atzīšanu, ir kaut cik nostiprinājusies Latvijas nacionālā valūta un pilnā sparā rit plašas diskusijas izsaukusī agrārreforma. Prese šajā laikā ironizē par Ministru prezidenta Zigfrīda Annas Meierovica dzimšanas dienas kūku Latvijai – vienošanos ar Igauniju, saskaņā ar kuru Latvijai tiek vien daļa no Lauru kolonijas, bet Roņu sala paliek mūsu ziemeļu kaimiņiem. Milzums ļaužu pulcējas Esplanādē, lai noskatītos karaspēka parādi, pēc tam dodoties plašā manifestācijā gar Daugavmalu uz Rīgas pili, lai sveicinātu Valsts prezidentu Jāni Čaksti. Dodot mājienu uz dažiem nesenajiem ar valsts kredītu nesaimniecisku izmantošanu saistītajiem skandāliem, Saeimas priekšsēdētājs Frīdrihs Vesmanis svētku uzrunā starp optimistiskiem vēlējumiem min arī, ka starp mums ir daži, kuriem ir izrādījies par pielaižamu pārdot valsts intereses par kukuļiem, bet dzejnieks Vilis Plūdons veltījumā Latvijas valstij raksta šādas rindas: Latvija, ai Latvija, kur nu tu esi, / Kādu es tevi sirdsdziļumos nesu? / Partijas ēdas un avīzes mēdas, / Kungi, ai kungi, / Vai garām jau bēdas? / Ja mantraust un uzdzīvot mērķi mums vienīgi, / Tad, kungi, mēs valsts savas neesam cienīgi...
Rīga – pirmo reizi kā Ņujorka
Pēc pieciem gadiem Latvija ar plašu vērienu svin savas pastāvēšanas desmit gadus. Lai pār Latviju atkal nāk tās agro zvaigžņu spožums! Jaunāko Ziņu ievadrakstā novēl rakstnieks Jānis Akuraters, paužot cerību, ka atmiņas par neseno varonības laiku iedvesmos tautu arī tagad – pēc desmit gadiem, kad sabiedrība nogrimusi rupjā materiālismā. Atgādinot joprojām smago saimniecisko situāciju, pie valdības sirdsapziņas svētku laikā apelē Latvijas bezdarbnieku delegācija, pieprasot paaugstināt atalgojumu sabiedriskajos darbos iesaistītajiem, bet Rīgas pilsētas darbinieki neveiksmīgi lūdz palielināt dzīves dārdzības kompensēšanai paredzētās piemaksas vismaz vienas mēnešalgas apmērā.
Svētku dienā atklāj gājēju satiksmi pār jauno Sarkandaugavas tiltu, bet Jūrmalas iedzīvotāji pirmo reizi pulcējas Asaru Brāļu kapos. Latvija šajā laikā diskutē par sociāldemokrātu ierosināto amnestijas likumu, kas uz kādu laiku iesprūst Saeimā, un sociķi pat piedraud ignorēt valsts svētku pasākumus. Desmit gadu laikā paveikts vairāk, nekā vislielākais optimists varēja cerēt, uzsver Valsts statistiskās pārvaldes direktors Marģers Skujenieks. Pirms kara Latvijā vien mazāk par 40 procentiem zemes piederējusi zemniekiem, bet tagad, pateicoties agrārreformai, jau 64 procenti, turklāt Latvija kļūst aizvien latviskāka – latviešu tautības iedzīvotāju skaits ir sasniedzis 75 procentus. Žurnāls Svari gan spriež: Kas labs noticis šajos desmit gados? Armija paēdusi un glīti apģērbta. Latvijā kā staltas pilis paceļas skolu nami. Sociālais stāvoklis ir uzlabojies. Kas slikts? Pie valsts tapšanas daži no valstsvīriem noziedzīgi izmantoja valsts kredītus, sociāldemokrāti pārāk aizrāvās ar teātra un mākslas lietām, bet Latviešu zemnieku savienība – ar onkuļu būšanām.
Miglainā svētku rīta agrumā no cietumiem atsvabinās 284 Valsts prezidenta apžēlotie, 15 tūkstoši pilsoņu dodas godināt kritušos varoņus uz Brāļu kapiem, bet Rīgas pilsētas muzejā atklāj Latvijas desmit gadu jubilejai veltīto mākslas izstādi. Latvijai vajadzīgi vīri kā ozoli, kas ar savu galotni sniedzas debesu tālēs mūžībai pretī, no Māras baznīcas kanceles svinīgajā dievkalpojumā sludina bīskaps Kārlis Irbe, bet svētku parādē Esplanādē publikai ir iespēja apskatīt jaunos Latvijas armijas tankus.
Arī Rīga svin savu desmitgadi Latvijas brīvvalsts galvaspilsētas godā – par godu tam Raiņa bulvārī uzcelta brīvības arka, lielāko veikalu skatlogus grezno dekorējumi nacionālā karoga krāsās, kuriem pa vidu gozējas valsts darbinieku portreti. Rīgas frizieri jau svētku priekšvakarā saskārušies ar lielu apmeklētāju pieplūdumu, tomēr vislielākā cietēja izrādās svinību rīkošanas komiteja, jo uz koncertu Nacionālajā teātrī ir pieteikušies vairāki tūkstoši goda viesu, kaut gan ir vien 900 vietas.
