"Aizsardzības jomā Eiropai vairs nevar pārmest lēnumu." Saruna ar Mārtiņu Staķi

Par Latvijas un Eiropas drošību, civilo aizsardzību, atbalstu Eiropas Savienības austrumu flanga pierobežas reģioniem un citiem aktuāliem jautājumiem saruna ar Eiropas Parlamenta (EP) deputātu, vecāko zemessargu Mārtiņu Staķi.

EP viņš ir Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupas loceklis, darbojas Drošības un aizsardzības, kā arī Reģionālās attīstības komitejā.

Kad bijāt Rīgas mērs, jūs arī regulāri piedalījāties Zemessardzes militārajās mācībās. Tas notiek arī tagad?

M. Staķis: Protams. Pēdējās bija Nacionālo bruņoto spēku rīkotās valsts aizsardzības mācības "Namejs 2025", kurās piedalījās aptuveni 12 000 Latvijas un sabiedroto valstu karavīri, zemessargi, kā arī rezervisti. Man šajās mācībās bija jāierodas uz nedēļu oktobra sākumā.

Kāda situācija Zemessardzē, piemēram, ar apgādi, ir tagad, salīdzinot ar laiku, kad tajā iestājāties?

Mans lēmums iestāties Zemessardzē bija saistīts ar Krimas aneksijas notikumiem. Oficiāli tur esmu no 2015. gada. Tā bija reize, kad Latvijā uz iestāšanos mūsu pašaizsardzības organizācijā stāvēja rindās. Labi atceros, kā ar draugiem biju piketā pie Krievijas vēstniecības Rīgā, un pēc tam norunājām – ejam stāties zemessargos!

Pēdējo desmit gadu laikā Zemessardzē bija vērojami divi liela pieplūduma viļņi: pēc 2014. un 2022. gada notikumiem Ukrainā. Ja runājam par ierindas zemessarga materiāli tehnisko nodrošinājumu šo divu pieplūdumu laikā, jāatzīst, ka tā ir nesalīdzināma. Kad iestājos pats, forma, apavi un pārējais ekipējums pārsvarā bija Zviedrijas, Vācijas, ASV un citu sabiedroto valstu ziedojumi. Zemessargi, kuri varēja to atļauties, ekipējumu pirka paši. Godīgi sakot – kad cilvēkam ir motivācija, materiālais nodrošinājums jau nemaz nešķiet tas svarīgākais. Uzdevumus jau varēja veikt arī ar to, kas bija. Bet jau pēc 2015. gada arī Zemessardzē apgāde strauji uzlabojās, labāk kļuva ar katru nākamo gadu.

Konteksts vaicātajam ir par to, vai runāšana un tagad jau arī arvien lielākas naudas piešķiršana militārajam sektoram, salīdzinot ar citām iedzīvotāju vajadzībām, nav pārspīlēta?

Latvijas gadījumā – ja jāaizlāpa vismaz 20 gadus lieli robi, tad vēl ilgi nebūs par daudz. Turklāt citās ES dalībvalstīs šie robi ir vēl lielāki. Cik noprotu, pēdējā reize, kad mūsu sabiedrotajiem ir bijušas pilnas, piemēram, munīciju noliktavas, sakrīt ar Aukstā kara beigu periodu. Pēc tam munīcija pirkta tikai mācību vajadzībām, veidoti nelieli atlikumi eventuālām lokālām un īslaicīgām krīzēm. Jo Eiropā vairākums tomēr uzskatīja, ka tas viss vairs nav vajadzīgs, konvencionālais karš ir pagātne.

Tagad redzam, ka Latvijā ieroču un munīcijas problēmu atrisināsim, jo nauda būs. Tomēr vēl paliek jautājums – kas būs karotāji, un tā jau atkal ir visas Eiropas, ne tikai Latvijas problēma. 

Latvija jau ir atģidusies ar valsts aizsardzības mācību skolās, un ar atjaunoto dienestu mēs sākam to risināt. Domāju, ka arī pārējā Eiropā nāksies atjaunot obligāto dienestu – līdzīgi, kā to tagad dara Vācija.

Oktobra sākumā drošības jautājumiem veltīto Rīgas konferenci apmeklēja augstas ES institūciju amatpersonas. Piemēram, ES aizsardzības un kosmosa komisārs Andrjus Kubiļus, kurš uzsvēra – aizsardzības jautājumu izpratnē Eiropā esot noticis fundamentāls pagrieziens. Kā tas izskatās parlamentā?

Zaļo frakcijā, ko pārstāvu, gāja un arī tagad ir diezgan grūti – jāsaka, kā ir. Esam 54 deputāti, kas veido 7% no EP kopējā deputātu skaita. Šajā gadījumā problēma ir tā, ka daudzas ES dalībvalstu zaļās partijas savulaik ir veidojušās no miera kustībām, ļoti aktīvi protestējušas pret kodolieročiem un bruņošanos kā tādu. Līdz ar to arī šīs domāšanas maiņa notiek grūtāk, redzu, ka citās frakcijās tas ir vieglāk.

Tomēr redzu arī to, ka šis process notiek, arī mūsu EP frakcija visus pēdējā laika ar aizsardzību saistītos lēmumus atbalsta, lai gan dominējošais viedoklis joprojām ir, ka labākais veids, kā nepieļaut karu, ir diplomātija. Par to arī tagad notiek daudz diskusiju ne tikai mūsu frakcijā, lai gan skaidri, kā diplomātija tagad strādā, piemēram, Putina Krievijā. Tur citu valstu diplomātija drīzāk agresiju iedrošina turpināt, nevis to pārtraukt. Labi taču redzam, ka pēc diplomātiskajiem centieniem uzbrukumi Ukrainai ir palielinājušies, nevis otrādi.

Miera cīnītāji šos argumentus neredz?

Šos faktus taču nevar neredzēt! Es jau arī esmu par diplomātiju, pret atomieročiem un bruņošanos. Arī ES to kopumā nevēlas, taču mums jau nav citas izvēles. Ja kaimiņš to konsekventi dara, tad tomēr būtu jāsaprot, ka arī mums demokrātiju var nākties aizstāvēt ar ieročiem rokās.

Centrāleiropa, tagad ieskaitot arī Vāciju, šo problēmu saprot ļoti labi. Vislabāk – Ziemeļeiropa, ieskaitot mūs, baltiešus, un skandināvus, zviedrus un somus, kuri arī tikai nesen izlēma atteikties no neitralitātes politikas. Itālija, Spānija, citas dienvidu valstis – tur ar šīs izpratnes veidošanos iet mazliet grūtāk. Savukārt Beļģijā, Luksemburgā – tur neitralitātes idejas dominējošās ir joprojām.

Taču EP kopumā vismaz 3/4 deputātu aizsardzības problēmas un vajadzības izprot ļoti labi, un tieši tādēļ ES vēsturē tas ir pirmais gadījums, kad tikai gada laikā kādu politiku izdevies mainīt pilnībā – par 180 grādiem. Līdz tam EP jau nemaz nebija pastāvīgās Drošības un aizsardzības komitejas, jo tā nemaz nav ES kompetence, ar šo jomu saistītos jautājumus izskatīja EP Ārlietu apakškomitejā.

Tagad līdz ar patstāvīgo komiteju izveidots arī speciāls ES komisāra amats. To ieņem ļoti kompetents cilvēks no mūsu kaimiņvalsts Lietuvas, ekspremjers Andrjus Kubiļus, kura vadībā jau pirmajās 100 dienās pēc stāšanās amatā bija sastādīts ļoti konkrēts plāns, kā ES būs gatava karam līdz 2030. gadam.

To un speciālo SAFE finansējuma programmu nekavējoties prezentēja EP. Zināma vilcināšanās ar tās apstiprināšanu gan bija, jo dažām dalībvalstīm bija iebildumi par nosacījumiem, kā naudu tērēs. 

Problēma ir tā, ka līdz šim no visa bruņojuma dalībvalstis tikai 18% iepērk pašā ES.

Tagad ir panākta vienošanās, ka SAFE programmā paredzētos 150 miljardus eiro nevarēs tērēt, ja ieročus nepērk vismaz divas dalībvalstis kopā, turklāt viena no šīm valstīm var būt arī Ukraina. Līdz ar to var teikt, ka aizsardzības pasākumu jomā Ukraina jau ir ES. Kopumā ņemot, EP pret kardinālām izmaiņām un pasākumiem aizsardzības jomā izteikti palikuši divi salīdzinoši nelieli deputātu flangi – galēji kreisie un galēji labējie.

Vai demokrātija tagad tomēr nav pārāk lēna un ievainojama, salīdzinot ar citiem režīmiem?

Nepiekritīšu. Kad ir starta šāviens kāda noteikta jautājuma ieviešanā, valstis ar autokrātisku režīmu, iespējams, aizskrien pirmās. ES tajā brīdī mēģina vienoties – ar kādu ātrumu, kā un kur skriesim. Bet tad, kad šis lēmums ir pieņemts, Eiropa to arī izdara. Pirms gada ES taču vēl nebija sava aizsardzības komisāra, par finansējumu nemaz nerunāsim. Nepilna gada laikā viss ir kardināli mainījies – aizsardzības jomā Eiropas demokrātijai lēnumu pārmest vairs nevar.

Tas pats arī Ukrainas jautājumā, kur Eiropa ir daudz lielāka atbalstītāja nekā ASV. Jo šis lēmums ir pieņemts, un nebūs tā, ka varētu atnākt jauns ES prezidents un pateikt – tagad viss mainās.

Kas mūs sagaida līdz 2030. gadam, par ko varam būt droši?

Sākšu ar to, par ko zina ES un NATO izlūkdienesti. Uzbrukt NATO Putins baidās – tas ir viens. Otrs – viņš esot pārliecināts, ka gūst Ukrainā uzvaras. Pats esmu daudz domājis, kādēļ Rietumos attieksme pret Putinu ir pārāk mīksta? Viena no atbildes versijām – šo diktatoru varētu nomainīt kāds vēl trakāks, lielāks kara ērglis.

Kamēr notiek karš Ukrainā, Krievija uzbrukt NATO nav spējīga, arī vēl vismaz pāris gadu pēc šā kara nevarēs. Taču nekas nav mūžīgs, un Eiropa tagad gatavojas visiem scenārijiem. Katra puse šos scenārijus rūpīgi studē un tiem trenējas. ES gadījumā šajā visā procesā ļoti nozīmīga loma tagad ir Somijai, kurai ir 1500 km sauszemes robeža ar Krieviju. Somija vairs nav neitrāla valsts, un tas nozīmē, ka Krievijai uzbrukuma plāni tagad jāpārveido.

Vai nav pārspīlēts, ka to, kas notiek Krievijā un Baltkrievijā, tagad zina tikai izlūki un atsevišķas personas ar speciālām pielaidēm, bet sabiedrība dzīvo mediju uzburtā pasaulē?

Eiropas Savienība – tā nav uzburta pasaule. Ar Krieviju jau labu laiku dzīvojam hibrīdkara fāzē. Kiberuzbrukumi kļuvuši par mūsu ikdienu, tagad viņi izmēģina jaunus veidus – ar sakaru kabeļu raušanu jūrā, dronu lidojumiem utt.

Starp citu, vēl viena no NATO izlūku atziņām ir, ka 2030. gadā 99% no internetā pieejamās informācijas varētu būt mākslīgā intelekta radīta. Negatīvā blakne – cilvēki medijiem pārstās ticēt vispār. 

Šo tendenci sākam jau apjaust arī Latvijā, taču tuvākajos gados tas būs milzīgs drauds. Izeja? Uzskats ir tāds, ka turpmāk milzīga stratēģiska nozīme būs tieši drukātajai presei, jo tikai šajā mediju formātā būs skaidrs, ka tā veidošanā vismaz pie drukāšanas ir piedalījies cilvēks, nevis robots.

Pagaidām kritiski domājošā sabiedrības daļa faktus no viltus ziņām vēl atšķirt var, bet ir jau zināms, ka apmēram 70% no mākslīgā intelekta jaudas arī šobrīd izmanto, lai radītu viltus profilus, komentārus utt.

Ko tad var likt pretim?

Piekrītu viedoklim, ka jāveido noturīga sabiedrība, ko vislabāk var izdarīt ar civilās aizsardzības palīdzību. Kā to savulaik jau izdarīja Somija ar visaptverošu valsts aizsardzības modeli, pastiprināti mācoties un runājot, kā jādzīvo krīzes laikā, kāda veida hibrīduzbrukumi pastāv, kā uz tiem jāreaģē. Arī minētajā Rīgas konferencē ārzemju eksperti uzsvēra – Baltijas un Ziemeļvalstis šobrīd ir visnorūdītākās nācijas Eiropā, spējot krīzēm pielāgoties, netaisot pārāk lielu paniku.

Kādas ir jūsu attiecības ar kolēģi Eiropas Parlamentā un arī bijušo Rīgas mēru Nilu Ušakovu?

Koleģiālas. Eiropas Parlamentā ar akmeņiem nemētājamies. Viņš darbojas finanšu komitejā, pārstāv sociāldemokrātu frakciju, kas EP ir otrā lielākā un pēc uzskatiem tuvākie sabiedrotie mūsu frakcijai. Lai arī mūsu ceļi ne pārāk bieži krustojas, neslēpšu, ka ir reizes, kad Ušakovam pajautāju, kā dažā svarīgā balsojumā balsos viņa frakcija. Tā EP strādā un deputāti sadarbojas.

Kopumā man nav nekādas vajadzības viņu pelt vai aizstāvēt, savulaik sarunāts ir ļoti daudz. Tomēr viena lieta man jāpasaka – ka partija "Saskaņa" Latvijā pēc atkārtotā Krievijas iebrukuma Ukrainā Putinu nosodīja un tādā veidā arī samaksāja ļoti augstu cenu ar netikšanu Saeimā un Rīgas domē. Manuprāt, šie bija soļi, par ko "Saskaņas" līderis cieņu vismaz manās acīs ir atjaunojis.

Runājot par cieņu un pašcieņu – vai Latvijas pārstāvjiem tās pietiek arī ES mērogā?

Apzinos, ka Eiropas arēnā neesam tie lielākie spēlētāji, noteikumus diktē lielās valstis, kas visvairāk iemaksā ES budžetā. Ikdienas darbā EP to nevar neredzēt. Tajā pašā laikā ir jautājumi, kur arī Latvijas pārstāvji šobrīd ir starp viedokļa līderiem, un konkrēti – aizsardzības jautājumos un viedokļa veidošana attiecībās ar Krieviju. Tagad par šiem jautājumiem mūsu deputātu teiktajā tiešām ieklausās.

Piemēram, svarīgākais amats jebkurā EP komitejā ir frakcijas koordinators, kurš katrā politiskajā grupā izlemj, ko un kad lems, kurš ziņos utt. Šobrīd EP Aizsardzības komitejā šajos amatos esam četri baltieši, turklāt no Latvijas divi – Reinis Pozņaks un es. Arī jomas komisārs ir no Baltijas, mums ir izcili laba sadarbība. EP priekšsēdētāja Metsola tagad arī ne reizi vien ir uzsvērusi – baltiešus un Poliju drošības jautājumos vajadzēja uzklausīt jau agrāk. Tā ir mūsu iespēja, mēs esam uz skatuves.

Tikmēr pierobeža kļūst arvien tukšāka – iedzīvotāju sarukums reģionos ir Latvijas vai visas Eiropas problēma?

Eiropas. Pirms divām nedēļām biju Polijā divās lielās pierobežas vojevodistēs – redzamas precīzi tās pašas problēmas, kas pie mums Latgalē. ES ārējās robežas tuvums dara to, ka šajos reģionos ir grūtāk piesaistīt investīcijas un jauni cilvēki izvēlas doties uz pilsētām.

Vai tam ir pretzāles?

Jābūt. Šovasar Latvijā viesojās Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks kohēzijas un reformu jautājumos Rafaēls Fito. Viņa vizītes mērķis bija klātienē iepazīties ar Austrumu pierobežas reģionu un meklēt risinājumus, lai stiprinātu ES austrumu pierobežas drošību un ekonomisko attīstību. Paredzams, ka nākamajā ES finanšu plānošanas periodā būs speciāla 218 miljardu eiro programma ES nabadzīgākajiem reģioniem, tajā skaitā austrumu pierobežas reģioniem Polijā, Rumānijā un Baltijas valstīs, Latviju ieskaitot.

Vai visu varēs atrisināt tikai ar naudu – redzēsim. Pats nāku no Tumes pagasta. Kad man bija 17 gadi, pagastā varēja investēt kaut vai miljardu, tāpat es būtu braucis uz Rīgu. Bet – jau tagad man ir pienācis brīdis, kad uz dzimto vietu velk atkal atpakaļ.

Kā svinēsiet 18. novembri?

EP nerespektē dalībvalstu svētku dienas, tā ka arī man nākamā būs pilna darba nedēļa. Pērn uz valsts svētkiem biju mājās, Latvijā, šogad visa ģimene būsim Briselē un LR Proklamēšanas dienu kopā ar citiem latviešiem atzīmēsim tur.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.

Foto: Publicitātes

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu