Pateikt, kā ir labāk vai pareizāk, laikam gan nevar, tas jāizbauda katram pašam, bet katrā ziņā iesaku pamainīt pozīcijas, jo tad atklājas brīnumu lietas!
Uz deju skatuvēm skatītājiem, protams, patīk vērot staltos dejotājus tautastērpos, tomēr skatuves dejas un tautas dejas nav viens un tas pats.
Tas, ko dejojam uz skatuves un par ko aplaudē skatītāji, etnogrāfiskā izteiksmē, protams, nav tautas deja, tā ir skatuviskā deja, ko radījis horeogrāfs, tiesa, bieži izmantojot elementus no latviešu etnogrāfiskajās dejas. Tieši horeogrāfs veido rakstu kombinācijas un zīmējumus, un tik tiešām to, ko dejojam uz skatuves, etnogrāfiskā izpratnē nevar saukt par tautas deju. Tomēr katrā dejā ir gan tautiskais, gan latviskais, jo ļoti svarīgi, lai savos latviešu tautastērpos, skanot latviešu mūzikai, mēs dejotu latviskas dejas. Katra deja gan ir atšķirīga, ir arī tādas, kurās izmantojam laikmetīgākus mūsdienu dejas paņēmienus, tomēr ir ļoti būtiski turēties pie tautiskā.
Vai nebūtu vieglāk mūsdienām piemērot arī tautastērpus? Vilna taču ir smaga…
Ir skatuves priekšnesumi, kuros, lai īstenotu kādu īpašu horeogrāfa ieceri, apzināti izmantojam skatuviskos tērpus, bet tomēr jāuzsver, ka latviešu tautastērpi ir tik krāšņi. Ar kaut kur Ķīnā ražotiem materiāliem nevar aizstāt īsta latviešu meistara radīto tautasstērpa pamatīgumu un reizē eleganci, kas spēj puišos atšķirt un izcelt vīrišķīgo stāju un stalto muguru, meitās atkal daiļos un līganos augumus. Tiesa, praktisku iemeslu vadīti, ik pa laikam skatuviskā dejā neizmantojam tikai dabiskos materiālus, piemēram, lina blūzes un kreklus mazgāt un gludināt ir ļoti sarežģīti; izmantojam mūsdienīgus audumus, lai dejotājiem būtu vieglāk tērpus uzturēt un uz skatuves viņi izskatītos savāktāki. Tomēr,
tai brīdī, kad uzvelk īsto lina blūzi, materiālā ir pavisam cita garša, cita vērtība.
Taisnība, reizēm karstumā nav viegli, bet kādā vēsākā dienā esam priecīgi par vilnas mēteļiem un seģenēm.
Vai pēc Dziesmu un deju svētkiem vērojams dejotāju atbirums?
Dažādi. Situācija atšķirīga ne vien no pilsētas uz pilsētu, bet no kolektīva uz kolektīvu. Ir tādi, no kuriem kādi dalībnieki aiziet, bet ir kolektīvi, kuros pēc svētkiem tieši vērojams dalībnieku pieplūdums un veidojas jauns sastāvs.
Kādam būtu jābūt Deju svētku dejotājam, dzirdēts, ka nepieciešams stalts augums, pareizs smaids, arī noteikts gadu skaits.
Cienot skatītāju, ir ļoti būtiski, lai dejotājs, kurš kāpj uz skatuves un vēlas, lai uz viņa dejojumu skatītos un vērtētu publika, būtu kopts, labi ģērbts pieklājīgā tautastērpā un uz skatuves ietu ar pārliecību. Ir gan pārspēlēti prasīt smaidu, garumu un izskatu, konkrētas krāsas lūpas. Galvenajam akcentam būtu jābūt tam, ka esam amatiermākslas kolektīvi, kuros iespēja piedalīties ir katram, kam vien ir vēlēšanās.
Kolektīva vadītāja atbildība ir no šiem kustēties gribētājiem izveidot tādu grupu un vienību, uz kuru skatītājam būtu patīkami skatīties.
Tiesa, tam, kurš iet uz skatuves, jāmāk vairāk nekā tam, kurš atnācis skatīties.
Kādas ir jūsu galvenās atziņas no pagājušajiem grandiozajiem Dziesmu un deju svētkiem?
Šajos svētkos izbaudīju sajūtu, ka, neraugoties uz visiem virpuļiem un vētrām, kas notiek tepat pie mums kaimiņos un pasaulē, neraugoties uz to, cik daudz ap mums ir tiešām ļaunu cilvēku, cik daudz to, kuri domā par pilnīgi citām vērtībām, – ir tik labi, ka šeit, Latvijā, ir tik daudz to, kas domā līdzīgi – par kultūru, valodu, mūziku, dziesmu, deju kā vērtību… Un nedomā par kaimiņzemju iekarošanu. Ikdienas skrējienā tas piemirstas un par šīm vērtībām domājam un runājam maz, bet karš Ukrainā par tām piespiež domāt. Šajā kontekstā vasaras svētkos īpaši izjutām, cik labi būt visiem kopā, cik būtiski citam citu novērtēt un saprast no pusvārda. Protams, viss jau nebija tik rožaini, pa laikam radās strīdi par svētku repertuāru, taču tas it kā pieder pie lietas, un visam pāri stāvēja ideja, ka kopā sanākam mēs, latviešu tauta, lai kopā radītu svētkus, lai stiprinātu savas zemes mīlestību, turklāt, lai to apliecinātu ne tikai sev, bet visai pasaulei. Tam ir milzīga vērtība!
Tas skan lepni, bet nemaz tik lepni neizskan strīdi par deju kolektīvu vadītāju un diriģentu atalgojumu, turklāt īpaši sāpīgi tas ir lauku reģionos, kur arvien dārgāka kļūst degvielas cena, lai aizbrauktu līdz kultūras centram.
Pirms gadiem līdztekus darbam Rīgā biju vadītāja arī Smiltenes deju kolektīvam "Dadži", bet tagad vairs tur nestrādāju.
Tālā braukšana, ilgās stundas ceļā, samērā dārgais ceļš ir iemesli, kāpēc Latvijā ir vietas, kur trūkst deju skolotāju, arī piesaistīt speciālistus no Rīgas kļūst arvien grūtāk.
Tā ir nopietna problēma, turklāt ne visos novados un pilsētās pietiekami novērtē amatiermākslas speciālistus. Ik pa laikam gan iesākas runas, ka cilvēkus vajadzētu vairāk atbalstīt un maksāt augstāku atalgojumu, bet vienmēr uzvar citas prioritātes.
Tiem, kuri nav iesaistīti amatiermākslas kustībā, ir ļoti grūti saprast, kāpēc turpinām strādāt, vadot vai sešus kolektīvus, un ne reizi vien iesaka meklēt darbu, kur par zemu atalgojumu nebūtu tik ļoti jāraujas. Lielā mērā šis ir dulls sirdsdarbs, jo jūtamies atbildīgi par deju kolektīvu un tāpēc skrienam kā traki. Tad, kad satiec dejotājus un jūti, cik viņiem svarīga šī kopā sanākšana, tad saproti, ka tavs darbs ir vajadzīgs, pat tad, ja darba devējs to gluži nenovērtē. Situācija gan ir atšķirīga, daudzas pašvaldības savus deju kolektīvus atbalsta gan ar tērpiem, gan ar braucieniem uz ārzemju festivāliem, arī algas ir diezgan labas. Bet tad ir citas, kurās saka: ja vēlies strādāt, tad strādā, ja negribi, tad nestrādā.
Dziesmu un deju svētki ir viena no mūsu valsts prioritātēm…
Svētku procesa nodrošinājumam tik tiešām vajadzētu drīzāk būt nevis pašvaldību, bet valsts atbildībai.
Diemžēl mēdz notikt, ka, nomainoties deputātiem pēc pašvaldību vēlēšanām, atklājas, ka nevienam no jaunajiem amatiermāksla vairs nav vajadzīga.
Latvija jau nepastāv tāpēc, lai valdītu birokrātija un iedzīvotāji maksātu nodokļus. Kādas jūs nosauktu vērtības, kuru vārdā pastāv mūsu valsts?
Jo vecāka kļūstu, jo vairāk pārliecinos, ka mūsu Latvijas lielā vērtība ir cilvēki. Turklāt tie, kuri savā sirdī un būtībā ir latvieši, kuriem svarīgi, lai Latvijā runātu latviešu valodā; ka mums ir sava mūzika, sava tautasdziesma, sava deja, savs teātris, sava kultūrvide, ar kuru varam lepoties un to rādīt pasaulē. Jebkurš, kurš vien darbojas kādā Latvijai nozīmīgā nemateriālās kultūras mākslas nozarē – caur tautasdziesmu folkloras kopās, caur koru kustību un deju, tautas lietišķo mākslu, jebkuru amatiermākslas izpausmi, ir daļa no Latvijas, ir daļa no tiem, kuri veido mūsu valsti. Latvijai kā neatkarīgai valstij tam būtu jābūt ļoti, ļoti svarīgi. Ja mums nebūtu savas valodas, tradīciju, kultūras, ja mums tā visa nebūtu, vai Latvijai būtu iemesls pastāvēt? Es domāju, ka ne – ja mums nav savas identitātes, ja to negribam, neuzturam un nekopjam, par to necīnāmies un nelepojamies, tad jau varam būt jebkuras valsts sastāvā, tad mums nav tiesību uz savu zemi un savu valsti.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
15.7 °C
