Bērnībā mamma gribēja Jāni Gailīti iekārtot cirka skolā, iespējams, ka arī tur viņam labi ietu – joki padevās, apķērīgs, darbspējīgs. Taču liktenis bija vēlīgs basketbolam, pats kā sportists gan jau 25 gadu vecumā kāra botas uz nagliņas, bet tas ļāvis 39 gadu vecumā lepoties ar solīdu trenera CV.
Tavs brālis Gunārs ir "Latvijas Universitātes" galvenais treneris. Basketbolā nokļuvi viņa iespaidā?
J. Gailītis: Gunārs ir trīs gadus vecāks un pirmais sāka, bet Latvijas basketbola līgas līmenī neuzspēlēja. Gājām Valtera basketbola skolā, es ar viņu necīnījos, es to tā nejutu. Tēvs ļoti daudz veda uz dažādiem sporta veidiem, liels viņa nopelns.
Mamma mani sešu gadu vecumā gribēja sūtīt cirka skolā, jo bijuši ļoti smieklīgi joki, aizgāju, bet tur visi bija krievvalodīgie, pagriezos un aizmuku, nobijos. Humors man no tēva.
Biji delveris arī skolā?
Nē, normāls puika, mācījos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Līdz tam Purvciemā gāja vaļā kautiņi, bet 1. ģimnāzijā jau esi profesionāls skolnieks, nebija iespēju ziepes vārīt. Vidusskolu pabeidzu bez grūtībām, labi padevās matemātika. Aizgāju studēt uzņēmējdarbības vadību uz Rīgas Tehnisko universitāti nepilna laika klātienē, fizika un ķīmija negāja viegli, bet matemātiskajā analīzē, ar ko daudzi mocījās, man nebija problēmu. Bakalaura darbu aizstāvēju uz 9. Ar valodām, dzejoļiem grūtāk gāja.
Basketbolu arī lasi kā teorēmu, vienādojumu?
Ļoti viegli no vizualizācijas atceros kombinācijas. Droši vien tāpēc, ka ilgi un daudz strādāju par skautinga treneri, tur jāmēģina iegaumēt. Pat man ir diezgan sarežģīti, kad kāds zīmē uz dēlīša, tāpēc saprotu spēlētājus, es pats diezgan maz zīmēju.
Tu 25 gados beidzi spēlēt. Nevarēji vai negribēji turpināt?
Varēju, ar veselību viss bija kārtībā. Ļoti daudz trenējos, bet redzēju, ka aiziet garām džeki, kas dara mazāk. Sapratu, ka tas ir mans limits, nebiju ātrs, nebiju labs metējs. Vidējā līmenī varēju spēlēt, sākumā "VEF" bija apmēram tādā līmenī kā tagad "Liepāja", tikko komanda kļuva spēcīgāka, sapratu, ka tur nebūšu.
Pirmie soļi kā trenerim bija jau pirms tam – vienu laiku biju prom no basketbola, meklēju darbu, bet sapratu, ka gribu trenēt, un Guntis Šēnhofs iedeva iespēju basketbola skolā "Rīga".
Man bija trīs bērnu komandas un pats arī turpināju spēlēt, tas bija "VEF Rīgas" pirmajā sezonā. Divi treniņi dienā pašam un vēl reizēm divarpus treniņi bērniem.