15 °C
Kaut gan jau ilgāku laiku Eiropas Savienība cenšas aktivizēt savu ārpolitiku un būt vadošs spēks globālajā ģeopolitikā, šie centieni pieredz jaunus izaicinājumus – ES netiek līdzi Vašingtonas tempam. Tikām ASV radījušas jaunu situāciju tiešā ES tuvumā – Tuvajos Austrumos, un tas vistiešākajā mērā atsauksies Eiropas vienotā bloka drošībā un ārpolitikā. Eiropas preses apietais Izraēlas un Saūda Arābijas attiecību normalizācijas temats ir Pandoras lādes vāks.
Rezultātā atkal jāuzdod jautājums par Eiropas drošības politiku, jauniem aspektiem transatlantiskajās attiecībās, spēju izmantot savā labā pārmaiņas plašākā reģionā un pat vienu pavisam konkrētu jautājumu: kā ES kompensēs ASV karavīrus, ja to kontingentu Eiropā nāksies samazināt?
Nupat sašutuma vētru Izraēlā izraisīja Beļģijas attīstības sadarbības un urbānās politikas ministres Karolīnas Ženē pārmetumi oficiālajai Jeruzalemei. Intervijā palestīniešu laikrakstam viņa kritizēja Izraēlu, ka "veseli palestīniešu ciemati izdzēsti no kartes". Kolīdz tas tika publicēts, Beļģijas vēstnieks Izraēlā Žanliks Bodso tika izsaukts uz Izraēlas Ārlietu ministriju nosodījuma paušanai, bet Izraēlas vēstnieks Beļģijā iesniedza protesta notu Beļģijas Ārlietu ministrijā.
Vērtības un ģeopolitika
Tie gan nebūt nav ne pirmie, nedz pat tikai šogad vienīgie izskanējušie Eiropas valstu pārstāvju pārmetumi Izraēlai.
Zviedrijas parlaments 2014. gadā pat kļuva par pirmo ES valsts parlamentu, kas atzina Palestīnas valsti, izraisot pamatīgu aizkaitinājumu Jeruzalemē.
Atkārtoti tiek apstiprināts arī atbalsts tā saucamajam divu valstu risinājumam, proti, vēl Oslo miera procesā panāktajam plānam eventuāli izveidot divas līdzās mierīgi pastāvošas valstis – Izraēlu un Palestīnu.
Tomēr jaunākie Baltā nama sasniegumi Izraēlas attiecību normalizācijā ar arābu kaimiņvalstīm vēl vairāk sarežģī gan atsevišķu ES valstu, gan Eiropas Savienības kā vienotā bloka pozīcijas formulēšanu Tuvo Austrumu konflikta sakarā, vairojot nepieciešamību pēc sadarbības ar Izraēlu. Vienlaikus tas draud ar ASV kontingenta samazinājumu Eiropā un atkal darba kārtībā aktualizē smago jautājumu par Eiropas Savienības kopīgu aizsardzības politiku. Kā nekā ASV virzās uz īpašu drošības garantiju sniegšanu Saūda Arābijai – ģeogrāfiski milzīgai valstij ar ļoti garu robežu un visai kareivīgām attiecībām ar savām kaimiņvalstīm.
No Oslo līdz Ābramam
Viens no deviņdesmito gadu sākuma spilgtākajiem mirkļiem, kas palicis arī ziņu fotogrāfiju kanonā, ir tā laika ASV prezidenta Bila Klintona atplesto roku ieskāvumā stāvošie Izraēlas prezidents Ichāks Rabīns un Jāsirs Arafāts – agrākie pretinieki sarokojas. Ar spilgtu publisku mirkli bija vainagojies slepenībā ritējušais process un tapis plāns, kā pārtraukt Tuvo Austrumu konfliktu, izveidot divas neatkarīgas valstis un, kā vēstīja ideālisti, panākt ilgstošu un paliekošu mieru plašā un stratēģiski svarīgā reģionā.
Eiropas Savienība un dažādas profesionālās un lobiju organizācijas tajā pašā laikā turpina uzsvērt Oslo protokolos iestrādāto divu valstu principu.
Vēl šogad Eiropas Arodbiedrību konfederācija, kas apvieno 45 miljonus strādnieku dažādās arodbiedrību organizācijās visā ES, pievienojās tā dēvētajai Izraēlas boikota kustībai. Tas nozīmē boikotēt jebko, kas izaudzēts vai izgatavots izraēliešu apmetnēs okupētajās teritorijās palestīniešu apdzīvotajā Rietumkrastā. Starp citu, vienā no šādām pilsētām – Arielā, Jordānas upes rietumu krastā – atrodas pat sava universitāte. Līdz ar to boikots attiecas arī uz zinātniekiem, kas, piemēram, vienlaikus pasniedz Telavivā un Jeruzalemē, kā arī Arielā.
Paziņojot par pievienošanos boikotam, Eiropas Arodbiedrību konfederācija apstiprināja savu atbalstu arī divu valstu risinājumam. Taču daudzi analītiķi un eksperti uzskata, ka
Abrahama jeb Ābrama vienošanās, kas paredz attiecību normalizāciju ar Izraēlas arābu kaimiņvalstīm, faktiski izbeidz Oslo vienošanos un nostiprina palestīniešu teritorijās pastāvošo kārtību kā paliekošu politiskās ģeogrāfijas faktu Izraēlas sastāvā.
It sevišķi, ja stratēģiski un resursiem svarīgajām līča valstīm – Bahreinai un Apvienotajiem Arābu Emirātiem – pievienosies Saūda Arābija – lielākā un faktiski ietekmīgākā arābu valsts, kurā atrodas arī Meka un Medina – islāma svētās pilsētas un virziens, kurā visas pasaules musulmaņi pavēršas lūgšanu laikā.
ES un jaunā situācija
Atbalsts Ukrainai karā ar Krieviju dažkārt tiek dēvēts par transatlantisko kohēziju – lielu vienprātību starp Eiropas Savienību un ASV, ko vēl vairāk pastiprina arī, piemēram, plaša reindustrializācijas iniciatīva, nepieļaujot Ķīnai izgatavot jaunākās paaudzes mikročipus un attīstot to ražošanu pašiem.
Tomēr ASV turpina straujiem soļiem īstenot arī citus pasākumus, tostarp sadarbības izvēršanu ar Indiju un jaunas stratēģiskas partnerības ar Klusā un Indijas okeāna valstīm. Intervijā izdevuma "Financial Times" starptautisko attiecību komentētājam Gideonam Rahmanam ASV Senāta Ārlietu komisijas loceklis Kriss Mērfijs (Demokrātu partija, Konektikutas štats) atzīst, ka šajos apstākļos
"arī Eiropai jākustas ātri. Un dažkārt mēs piedzīvojam frustrāciju, kad esam gatavi rīkoties, bet Eiropa – ne".
Tieši ASV un Eiropas tempu "sinhronizācija" bijusi Baidena vizītes iemesls šovasar.
Jauns transporta koridors
Tikām pasaules industriāli lielāko valstu divdesmitnieka jeb G20 sanāksmē Ņūdeli tika pasludināts, jauns projekts, kas potenciāli varētu nest nozīmīgas pārmaiņas vairākos reģionos un pat atbalsoties globālajā tirdzniecībā, – kuģu un dzelzceļa transporta koridors, kas savienotu Indiju ar Tuvajiem Austrumiem un Eiropas Vidusjūras piekrasti. Saprašanās memorandu parakstīja ASV prezidents Džo Baidens, Indijas premjerministrs Nerendra Modi un Saūda Arābijas kroņprincis Mohameds bin Salmāns. Lai gan netika runāts par izmaksām, valstis vienojās 60 dienu laikā izstrādāt visām iesaistītajām pusēm saistošu rīcības plānu.
Transporta satiksmi šajā koridorā papildinātu arī okeānā iegremdēti datu pārraides optisko šķiedru kabeļi, kā arī enerģētikas infrastruktūra, piemēram, cauruļvads tīrā ūdeņraža transportēšanai ("clean hydrogen" – tāds ūdeņradis, kas iegūts elektrolīzes vai dabasgāzes pārstrādes ceļā, kas nerada oglekļa izmešus).
Sekmīga transporta koridora realizēšana nav iespējama bez Izraēlas un Jordānijas, kurām abām ir vistiešākā loma, turklāt atšķirīgi skatījumi, arī jautājumā par palestīniešu teritoriju nākotni.
ASV prezidents uzlielīja transporta un enerģētiskā koridora plānu kā nebeidzamu iespēju pavēršanos iesaistītajām valstīm un sabiedrībām, kas "veicinās stabilitāti un pārticību Tuvajos Austrumos".
Starp citu, ir runa par vēl diviem transporta koridoriem, kas mazinās Ķīnas tā saucamā Vienas joslas un ceļa transporta koridora iniciatīvas ietekmi vai pat radīs tai būtiskus izaicinājumus. Tomēr vienlaikus tas ir jautājums par Eiropas Savienības gatavību steidzami risināt būtiskus trūkumus bloka vienotajā ārpolitikā un drošībā, pretējā gadījumā ģeopolitiskajos megaprojektos iesaistīsies ne visa Eiropas Savienība, bet tikai tās politiski un ekonomiski spēcīgākās ES valstis, veicinot politiskas un ekonomiskas pretrunas blokā.
Nav sakritība, ka pēc Eiropas Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas ikgadējās uzrunas par stāvokli, Savienībā Gijs Ferhofštats kritizēja, ka tajā nav tikusi pieminēta Eiropas Aizsardzības savienība, "kas ir kas vairāk nekā kopīga bruņojuma ražošana Ukrainai. Vai varat iedomāties mūs vienādā situācijā ar Ukrainu, Trampam atgriežoties prezidenta amatā un bez NATO atbalsta?
Eiropas Aizsardzības savienība ir absolūta un skaidra nepieciešamība".
Arī kritika par arvien plašāku Eiropas Savienību un attiecīgi daudzskaitlīgāku tās eirokomisāru pulku tieši attiecas uz Briseles lēnīgumu un rezonē ar ASV neapmierinātību ar ES lēnumu un skaidra redzējuma trūkumu. Tuvo Austrumu reģions ir tieši līdzās Eiropai un dala Vidusjūru ar to, tādēļ būtiskas pārmaiņas Vidusjūras dienvidaustrumos neizbēgami atbalsojas arī tās ziemeļu un rietumu daļā.
Viedoklis
ASV senatora un Tuvo Austrumu apakškomitejas vadītāja Krisa Mērfija atbilde "Financial Times" žurnālistam par izmaiņām, ko Eiropas Savienībai radīs ASV un Saūda Arābijas vienošanās par stratēģisko sadarbību un drošības garantijām arābu monarhijai: "Ja Savienotās Valstis sniedz drošības garantijas Saūda Arābijai, iespējams, pat īpaša nolīguma veidā, tas ietekmēs Eiropu. Daļēji tādēļ, ka mums ir saistības aizstāvēt Eiropu, un tas pašlaik ir svarīgāk nekā jebkad. Un, ja mēs sniedzam šādas saistības vēl citai valstij reģionā, kur šobrīd nav tādas drošības arhitektūras, tad Eiropai būtu jābūt dibinātiem jautājumiem par to, kā Savienotās Valstīs to izdarīs tā, lai neciestu garantijas Eiropai, bet vienlaikus tās tiktu sniegtas lielai valstij Tuvajos Austrumos, kurai tendence visai bieži saķerties ar kaimiņiem."
