3.1 °C
Piektdien, 20. martā, Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē "Lielais dzintars" pirmizrāde gaidāma režisora Dmitrija Petrenko iestudētajai vācu mūsdienu dramaturga Mariusa fon Maienburga lugai "Neglītenis". Galveno – Lētes – lomu tēlos aktieris Edgars Ozoliņš, kurš līdzīgi savam varonim mēdz sev jautāt: "Kas es esmu un ko es šeit daru?". Kā vēsta teātris, iestudējums veidots kā satīriska un skumja komēdija par iedomātām sabiedrības normām, skaistumu, panākumiem, identitāti un tās zaudēšanu.
2012. gadā "Neglītenis" tika uzvests Kaņepes Kultūras centrā, bet 2019. gadā – Dailes teātrī. Oriģināldarbā stāsts vēsta par mākslīgā skaistuma ietekmi uz dzīvi. Kāds ir Liepājas teātra "Neglītenis", jūsu Lēte?
E. Ozoliņš: Mēs šajā lugā vairāk saskatām sevis meklējumus. Kas tad katrs esam patiesībā? Seja paliek neredzama, bet citiem skatāmas maskas, ko valkājam. Mēs tik ļoti uztraucamies, ko par mums domā vai nedomā citi, zināmā mērā vēlamies izpatikt. Savā ziņā sabiedrība pat spiež dažādās vietās un situācijās būt ar ļoti dažādām sejām vai maskām. Darbā esam vieni, mājās tomēr – citi, bet kurā brīdī esam mēs paši? To bieži vien grūti saprast un zināmā mērā pat nodalīt.
Šie ir mūžīgie jautājumi, kurus izjūtu arī savā vecumā. Aktieris Kaspars Gods reiz teica, ka cilvēkiem ir divas krīzes. Pirmā ir tad, kad visiem viss ir, bet man nav nekā. Otrā – man viss ir, bet kad tad es beidzot sākšu dzīvot? Divdesmit gadu vecumā šķiet, ka tev nekādu problēmu nav un nebūs, bet tad tās sarodas, turklāt lielu daļu problēmu sev uzkraujam paši. Tad rodas šie jautājumi: kas es esmu un ko es daru? Vismaz man pašam jaunā izrāde liekas diezgan aktuāla, šis ir gabals, kur ir par ko padomāt.
Katru dienu jau neredzi un nesaproti, kā pats mainies, un liekas, ka zināmā mērā visu laiku paliec tāds, kāds esi bijis jaunībā. Man, visam mūsu kursam, ir iespēja strādāt kopā ar studiju biedriem un caur viņiem ieskatīties sevī, vērtēt dzīvi no malas. Tiesa, tiekamies gandrīz katru dienu, bet varu saredzēt, kāds ir viņu gājums, kā kurš mainās, kā kurš izmanto savu pieredzi vai kā tā kādu sagrauj. Katrā ziņā man jāsaka paldies saviem studiju biedriem, jo viņi ir blakus, caur saviem kursabiedriem varu saprast un, iespējams, mēģināt izdarīt kādas labākas izvēles vai pat nekļūdīties.
Kā jūs atrodat savus varoņus, savus tēlus?
Katrs režisors strādā pilnīgi citādi, tāpēc dažreiz tēla izveidi nosaka režisoru uzstādījumi. Tādās reizēs režisors ir tas, kurš vairāk vada, bet citreiz viņš neko nesaka, tad tu pats kaut ko rādi mēģinājumos. Ja tādā brīdī režisors neko nesaka, acīmredzot – ir labi. Tas ir tieši tik vienkārši. Tomēr katrs iestudējums ir citāds, reizēm pats brīnies, ko tavs ķermenis dara vai ko tu vari izdarīt, bieži vien atliek paļauties uz instinktiem jeb kā manā vecumā – jau uz pieredzi. Tēlu veidošana ir diezgan smalks mehānisms – režisors kaut ko ir paredzējis un veidojis, tad skatītājs vēl kaut ko saredz, un tad esam pa vidu mēs, aktieri. Protams, teātris nav iespējams bez skatītājiem, tikai tad, kad sanāk publika, rodas īstās reakcijas, un izrāde pieslīpējas. Tiesa, ne jau globāli mainās, bet mēs tomēr jūtam zāli, līdz ar to izrāde var piedzimt tikai un vienīgi tad, kad ir skatītājs. Manuprāt, arī mūsu veidotie tēli tomēr piedzimst tikai tad, kad atnāk skatītājs.
Pirms sešiem gadiem intervijā mūsu avīzei teicāt: "Ja ir mērķis, tad arī uz to eju." Kādus mērķus jūs saskatāt teātrī tagad? Šo sešu gadu laikā pasaule ir mainījusies.
Ja atskatāmies vēsturē, nekad jau nav bijis labi. Savulaik dzejnieks Imants Ziedonis teica, ka tādas lielas laimes jau nav, ir tikai mazas laimītes. Jaunībā to grūti izprast, bet ar laiku saproti, ka tā ir patiesība. Izrādē, stāstā par prieka meklējumiem "1 000 000 labu lietu" ir skaists teksts par to, ka cilvēkiem, lai varētu dzīvot tagadnē, jāspēj iztēloties nākotni, kura ir labāka par pagātni, jo tā ir cerība. Bez cerības cilvēki nevarētu dzīvot.
