4.1 °C
Jaunā dzejniece Kristiāna Šuksta teic: "Galu galā šis dzejoļu krājums ir ārkārtīgi personīgs, principā tapis vairāk nekā desmit gadu garumā."
Kristiāna Šuksta ir kultūras pasākumu producente un dzejniece. Dzimusi un augusi Rīgā, bet ar saknēm Sēlijā. Studējusi Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) audiovizuālās mākslas nodaļā, filmu režijas specialitātē, ko absolvēja 2019. gadā ar īsfilmu "Apgaismība". Kopš 2020. gada organizē dažādus literatūras un mākslas projektus kā neatkarīgā producente, kā arī dažādu organizāciju (Latvijas Rakstnieku savienība, Latvijas Performances mākslas centrs, biedrība "Sansusī" u. c.) ietvaros.
2025. gada nogalē izdevniecība "Latvijas Mediji" ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu ir laidusi klajā Kristiānas debijas krājumu dzejā – "Aukas" (redaktori Aivars Eipurs un Elīna Kokareviča, māksliniece Anete Krūmiņa).
Ceļš līdz krājuma nosaukumam nav bijis vienkāršs. Varbūt tu vēlies pastāstīt, kāds bija pirmais nosaukums un kāpēc? Un kā mēs nonācām pie otrā?
K. Šuksta: Nosaukumi nekad nav bijusi mana stiprā puse, tāpēc sākotnēji piegāju šim procesam ļoti pragmatiski – šķīru cauri visiem krājuma dzejoļiem un pasvītroju frāzes vai vārdus, kas potenciāli varētu derēt. Krājuma pirmais iecerētais nosaukums – "Vainas" – bija daļa no frāzes "vainas apziņa" vienā īsprozas gabaliņā, kas līdz pēdējam krājuma variantam nemaz neizdzīvoja. Redaktoram Aivaram Eipuram patika šī ideja, un man pašai šķita, ka tas kopsavelk visu sāpīgo un nedrošo, kas šajā krājumā ietverts – gan tā pati nelaimīgā vainas apziņa, kas mani dzīvē pavada biežāk, nekā būtu produktīvi, gan biežais jautājums sev pašai "nu, kas man vainas?". Un galu galā šis dzejoļu krājums ir ārkārtīgi personīgs, kā tas nereti gadās ar debijas krājumiem, un principā ir tapis vairāk nekā desmit gadu garumā, jo vecākais dzejolis ir uzrakstīts 2015. gadā, tā ka varētu teikt, ka tā ir daudzpusīga manu vājību jeb vainu kolekcija.
Tā kā ceļš līdz krājuma izdošanai bija garš un, maigi izsakoties, galīgi ne vienkāršs, iepriekšējais nosaukums it kā simboliski uzsūca katru sāpīgo soli šajā ceļā, kļūstot par tādu kā aizvainojuma manifestāciju. Tāpēc man šķiet likumsakarīgi un skaisti, ka, tikko nolēmām to pārsaukt, tā pēkšņi viss salikās pa plauktiņiem un sāka notikt pats no sevis. Iedvesmu nosaukumam "Aukas" deva kāda lieliska latviešu dzejniece, kura bija tik laipna, lai iepazītos ar manuskriptu pirms nodrukāšanas un dalītos ar savām pārdomām, bet ideju palīdzēja noformulēt projekta vadītāja Jūlija Dibovska. Arī "aukas" patiesībā ir vārds, kas izrauts ārpus konteksta, jo, kā jau, iespējams, uzminēji, nav aizgūts tikai no krājuma ievada. Man personīgi šis nosaukums nozīmē pašnoteikšanos un mēģinājumu rast mieru ar sevi, savu pagātni un citu cilvēku pāridarījumiem, bet man ļoti gribētos, lai katram lasītājam tas nozīmētu kaut ko mazliet citu. Tomēr kopumā "aukas" ir kaut kas aktīvs un attiecīgi uz nākotni vērsts. Līdz ar šo nosaukumu arī esmu gatava sev atzīt, ka krājums nav tikai par manām vājībām, bet arī tīri priecīgām un galvenais – cerīgām lietām manī un manā dzīvē.
Iespējams, mēs varētu beidzot parunāt par to, cik svarīgi ir jaunai dzejniecei un tās izdevējam saņemt atbalstu literatūras finansējumu konkursā. Tas dažreiz ir pat svarīgāk par literāro balvu. Vai tā?
Finansējuma saņemšanu izdošanai es patiešām izjūtu kā literāro balvu! Un man kaut kādā brīdī tas arī kļuva par uzstādījumu: ir jāsaņem finansējums kā (protams, tikai manā galvā eksistējošs) nozares apliecinājums, ka es neesmu šajā laukā nevēlama. Esmu diezgan liela vienpate un nemācēšu komentēt tendenci kopumā, bet piefiksēju, ka cilvēki ārpus nozares ļoti bieži mudināja izdot krājumu par saviem līdzekļiem, bet nozarē – nekad. Un man radās sajūta, ka ne jau tikai finansiālu apsvērumu dēļ. Tomēr es kā autore varu runāt par plašu spektru ieguvumu, izdodot savu (it īpaši – pirmo) grāmatu, bet izdevniecībām šāds finansiālais atbalsts mūsdienu situācijā ir fundamentāls, lai vispār izdotu dzeju, vai ne?
