20 °C
Pasaules glābšana ir haotisks process, ko katrs iedomājas pa savam. Nāve cenšas izgulēties, bet nepaspēj novērst Hitlera ieņemšanu. Memento Mori atklāj, ka ir izdomāts tēls romānā, bet nav drošs, kā izturēties pret viņa mirušo Autoru. Profesors Arno gribētu ierakstīt sevi vēsturē un lieto literāru laika mašīnu. Šekspīrs atklāj, ka nāk no citas planētas, bet Hemingvejs slepkavo. Pašpasludināts detektīvs Metjū cenšas apturēt laiku un pašnoteikta feministe Lea tver pēc identitātes, savukārt viņu lasītājiem atliek tikai sašust un izjust kņudinājumu intelektuāla humora slāņos… Tāds ir gruzīnu jaunā rakstnieka Bekas Adamašvili otrais darbs “Šajā romānā visi mirst”.
2019. gadā Adamšvili grāmata ieguva Eiropas Savienības Literatūras balvu. Tas nav gluži pirmais no gruzīnu valodas tulkotais romāns, tomēr noteikti pirmais šāds 21. gadsimtā, turklāt pretendē uz postmodernisma vai pat postpostmodernisma slavu, iemetot lasītāju stāstā par to, kas vispār ir literatūra. “Ā, metaliteratūra,” visgudri noelstos literatūras pētnieki, kas gribētu definēt visus pasaules tekstus. Bet lai kā tur būtu, šo tekstu kādam bija jāizlaiž caur sevi, jāiztulko latviski un ar redaktoru palīdzību jānoved līdz pieklājīgai, saprotamai formai. Šoreiz tā ir gruzīnu tulkotāja Nona Tauriņa – tulkotāja, kas gruzīnu valodā pārcēlusi Māras Zālītes romānu “Pieci pirksti” un Noras Ikstenas grāmatu “Dievmātes draudzene”. Nona ir strādājusi par tulkotāju Gruzijas vēstniecībā, apgādā “Zinātne” un Starptautiskajā kino forumā “Arsenāls”. Ikdienā viņa strādā maizes darbu, taču ir viena no retajām tulkotājām Latvijā, kam gruzīnu valoda ir dzimtā, bet darbs ar latviešu valodu pārsniedz 20 gadu pieredzi.
Jūs esat gruzīniete, tur dzimusi, tur augusi. Latvijā nokļuvāt, apprecoties ar latvieti.
Tas bija sen, pārcēlāmies 1996. gadā. Nepratu latviešu valodu, man viss bija Gruzijā - ģimene un draugi, bet tāds bija liktenis. Mans vīrs ļoti baidījās par to, kā Latvijā jutīšos. Te jau viss bija citādi - pat dzīve. Te 90. gados bija, starp citu, vieglāk nekā Gruzijā, bet es nevienu nepazinu, nebija pat no diasporas neviena pazīstamā, tikai latvieši. Pat krievus maz pazinu. Man bija tā - ja nepatiks vai nepieņems, braukšu atpakaļ.
Un kā jūs uzņēma?
Mani pieņēma ļoti silti, pat negaidīju, bet bija grūti. It paši nezinot valodu. Man savulaik stāstīja, ka te ir mazāk saules, tāpēc arī cilvēki nebūs tik silti, cits temperaments. Es zināju, ka svarīgi iemācīties latviešu valodu, ja vēlos te palikt, sāku mācīties nekavējoties.
Šodienas Latvija laikam stipri atšķiras no 90. gadu Latvijas… Cilvēki nepalika smaidīgāki?
Kā kuro reizi uz to skatās - piemēram, daudz ko tiešām ietekmē saule!
Es ievēroju, ka, tikko saulīte parādās, atrodas arī dzīvesprieks cilvēkos.
Šobrīd, janvāra beigās, sejas drūmākas. Ja ir tumšāks un pusotru dienu nav saules, var saprast, ka nekāds labs noskaņojums nebūs. Es pat esmu speciāli vērojusi, secināju, ka tas iedarbojas zemapziņas līmenī. Turklāt man palīdz cilvēkus saprast tas, ka es savulaik esmu studējusi psiholoģiju. Kad saprotu apkārtesošos, arī pašai paliek vieglāk.
Jums laikam arī pašai trūkst Gruzijas saules… Jūs bieži braucat uz dzimteni?
Es tur uzlādējos. Un tas ļoti palīdz. Turklāt mans vīrs turp grib braukt pat biežāk, nekā es. Viņš ir iemīlējies Gruzijā, tāpat mana meita, protams. Viņi abi ik pa laikam jautā: kad tad mēs brauksim uz Gruziju? Es tik paspēju izsaukties: kur jūs jau taisāties braukt? Bet cenšamies ciemoties vismaz reizi gadā.
Vai Jūs satiekat arī citur gruzīnu diasporas pārstāvjus Latvijā?
Diaspora te ir, bet man ir tāda veida dzīve te, ka nepaliek laika. Ir daži tuvākie draugi, ar ko komunicēju. Savulaik meitu vedu uz gruzīnu biedrības rīkotu svētdienas skolu. Tur mācīja gruzīnu dejas, valodu, viņa man ļoti labi runā gruzīniski.
Tātad Latvijā teorētiski var iemācīties gruzīnu valodu, tikai…
… tikai jāatrod gruzīnus! Jāvēršas gruzīnu biedrībā. [domāta Latvijas Gruzīnu biedrība “Samšablo” - red. piezīme]
Jūs gan ieteica nevis biedrība, bet Nora Ikstena, kurai ļoti patika sadarbība, kad Jūs tulkojāt gruzīniski viņas grāmatu “Dievmātes draudzene”.
Latvijā varētu būt pagrūti atrast kādus, kas prot tulkot no gruzīnu uz latviešu.
Kā jūs to izskaidrotu? Armēņu literatūra, piemēram, Latvijā tiek tulkota daudz vairāk…
Armēņiem ir ļoti liela diaspora [rāda uz logu, kurā var redzēt armēņu Apustuliskās draudzes dievnamu Kojusalas ielā 5]. Iespējams, ka interese par gruzīnu literatūru un kultūru Latvijā ir lielāka, taču iespējas tulkot mazākas.
Bekas Adamašvili romāns gan nav tipiski gruzīnisks, vai ne? Tur gan ir specifiski gruzīniski elementi, ko mēs ļoti centāmies saglabāt. Ko Jūs jutāt, kad to pirmo reizi lasījāt?
Kad palasīju, biju ļoti pārsteigta. Protams, pirmās emocijas - interesanti, kas ir šis autors? Tik daudz viņam ir vārdu spēles, alūzijas, filozofēšanas, humora, sarkasma un viss kopā. Es sapratu, ka viņš ir tik daudz savā dzīvē izlasījis, ka man jāsāk iepazīties. Nebiju pat redzējusi, kā izskatās šis viedais autors, sāku ar to [smejas]. Izrādās, ka viņš ir jauns un interesants puisis.
Un tad vēl tas grāmatas nosaukums - “Šajā romānā visi mirst”. Kā tādā krimiķī.
Es sāku domāt, ka laikam gan kaut kāds klasisks kriminālromāns, bet kā tad būs - tiešām visi mirs? Un katrs, kas izlasīs šo nosaukumu, sāks uzdot jautājumus.
Es varu tikai pateikt visiem priekšā: neviens tur īsti nenomirst. Vismaz klasiskajā nozīmē.
Es klausījos arī intervijas ar viņu, gribot saprast, kas viņš par cilvēku. Un reiz viņš minēja, ka pēc savas pirmās “Bestsellers” esot apzināti daudz lasījis pasaules literatūru, lai radītu tieši šādu tekstu. Lai to konstruētu tieši šādi, saliekot visu iegūto un uzzināto, izlasot. Man uzreiz palika skaidrs, kas tas par autoru. Es, protams, varu minēt, ka cenšoties viņu saprast kā autoru un cilvēku, man prātā bija vārdi: revolucionārs, Bībele, mākslinieks.
Bija grūti?
Jā! Lasīt gan bija viegli, jo interesanti. Es centos tiešām saprast, ko viņš grib pateikt.
Aiz katra joka ir kas vēl?
Tieši tā.
Kas bija grūtākais tulkojot Adamšvili?
Tā kā tas viss tiešām balstās gruzīnu kultūrā, es labprāt atpazinu folkloras elementus, man nāca smiekli par atklājumiem.
Radinieki nebrīnījās - kāpēc jūs tur klusībā sākat smieties par tulkojumu?
Nē, nē, es darīju darbu vienatnē, man neviens netraucēja. Bet īpaši smieklīga bija nodaļa par reklāmu.
Autors taču jums nelikās ļauns, par spīti briesmīgajam grāmatas nosaukumam…
It nemaz. Pirmā nodaļa ir par nāvi, kas nevar aizmigt. Bet tā Nāve ir tik mīlīgs personāžs. Beigās gan viss tiek salikts pa plauktiņiem.
Starp citu, mēs brīnījāmies, ka jūs izvēlējāties likt Nāvi vīriešu, nevis sieviešu dzimtē.
Par šo jautājumu es ilgi diskutēju ar vīru un redaktori. Redziet, gruzīnu valodā nav vārdu noteiktā dzimtē, dzimte tiek noteikta kontekstuāli. Un šis Nāve te galīgi neizskatās pēc sievietes, drīzāk vīrieša. Es pat ar meitu šo pārrunāju.
Jums meita palīdzēja?
Jā, viņa izlasīja grāmatu. Sākumā viņa teica, ka tulkojums vēl krietni jāpielabo. Un viņa pat atzinās, ka bija tik liels efekts, ka vienu nakti negulēja, kamēr nepabeidza lasīt. Gribējās zināt, kā beigsies. Arī vīrs lasīja, jo man gribējās zināt, vai var saprast un vai grāmata labi lasīsies dažādu paaudžu acīm.
Bet kā jūs teiktu - par ko ir šī grāmata?
Hmm, tā ir ļoti oriģināla, izklaidējoša un parodiska grāmata, kur liela nozīme ir formai. Literatūra te ir galvenā varone, tāpat kā nāve. Tās abas taču ir eksistenciālas. Grāmatas lapas ir varoņu rotaļu laukums. Vismaz uz kādu laiku varēs aizmirst, ka dzīvo grūtos laikos, pasaules katastrofā un kataklizmās. Un ko gan citu no literatūras var vēlēties?
