Ekrāna dzīvi ir sākusi režisores Agneses Laizānes pilnmetrāžas dokumentālā filma "Mani astoņdesmit pavasari", kas pirmizrādi piedzīvoja 1. februārī Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" programmā un bija nominēta balvai par Labāko debijas filmu. Laizāne šo balvu arī saņēma. 

Filmā apkopoti trīs stāsti par vecumu – par senioriem, kas iedvesmo ar jaudīgo dzīvessparu un attieksmi pret dzīvi. Ēvī Upeniece savos 97 gados filmas uzņemšanas laikā joprojām strādāja pie skulptūrām, Alfons Sprukts (86) ir aktīvs ballīšu apmeklētājs, bet Ludgarde (86) un Gunārs (85) Medņi atzīmē 65. kāzu jubileju. Lai arī viņi nejūtas veci, tomēr ķermeņa novecošana ik pa laikam ir izaicinājums.

"Kā ir būt vecam? Kā seniori uztver un izjūt, ka dzīves izskaņa ir jau tepat? Tas bija mans sākotnējais jautājums, uz ko vēlējos gūt atbildi. Tomēr tapšanas procesā, iepazīstot iedvesmojošos personāžus, sapratu, ka "Mani astoņdesmit pavasari" nav gluži par nāvi vai tuvošanos tai. Tā ir par mīlestību, dzīvessparu un iedvesmojošu attieksmi pret pašu dzīvi, par vērtībām, kas sniedzas ārpus laika," teikusi režisore. "Kultūrzīmes" režisori un scenārija autori Agnesi Laizāni satika īsi pirms pirmizrādes.

Filmēšanas grupa, sākot no pagājušā gada marta, plānojot tikties ar skatītājiem un filmu rādīt uz ekrāniem visā Latvijā.

A. Laizāne: Šī ir mana pirmā pilnmetrāžas filma, un tāpēc īpaši gaidu satikšanos, vēlamies diskutēt ar skatītājiem, turklāt tieši reģionos, jo mūsu stāsta trīs līnijas veido seniori no dažādām Latvijas pusēm. Zinu gan, ka mēdz būt izaicinoši skatītājus aicināt apmeklēt dokumentālu filmu.

Mūsu valsts novecojošajai sabiedrībai šis stāsts varētu būt uzrunājošs.

Filma varētu uzrunāt ne vien manu paaudzi, tos, kas atrodas dzīves skrējienā un ne vienmēr padomā, ka vecums ir un būs visiem, tātad trīsdesmitgadniekus, bet arī mūsu vecāku auditoriju. Ceru, ka stāsts aicinās nedaudz iepauzēt, padomāt par to, kā katrs no mums gribētu dzīvot un justies vecumdienās, kas šobrīd būtu savādāk vai vispār nebūtu jādara. Tikpat labi kādam, kuram jau ir 80 gadu, šī filma var būt iedvesmojošs stāsts, saprotot – es taču arī vēl varu! Ja jau cilvēks, kuram apritējuši 99 gadi, var un grib darīt, turklāt vēl joprojām savā dzīvē ir aktīvs… tad varu arī es!