Rakstniece Gunta Barbāne: Ja gribi uzlabot savu karmu, ej strādāt skolā!

Rudens pirmo mēnesi sagaidīsim ar Guntas Barbānes debijas romānu "(Ne) ilgi un (ne) laimīgi".

Bērnībā Gunta skoloja lelles, abas jaunākās māsas un visus citus, kas ļāvās skoloties. Skolas gados rakstīja dienasgrāmatu, arī romānu, kuru lasīja māsām priekšā, vērojot viņu reakciju. No Saldus 1. vidusskolas viņu sūtīja uz olimpiādi Rīgā rakstīt sacerējumus, pēc skolas beigšanas devās studēt filoloģiju, bet sevī loloja ilūzijas par darbu žurnālistikā. Pirmoreiz savu vārdu un uzvārdu nopublicētu presē ieraudzīja žurnālā "Una" 1998. gadā zem numura lielās intervijas ar Valdi un Zentu Valteriem. "Unai" sekoja tīņu prese, tad žurnāls "Sarunas", tad "Mājas Viesis", kur arī satikāmies kā žurnālistes, tādēļ uzrunāju Guntu uz tu.

Savā ziņā var teikt, ka arī debijas romānā ielikta pašas Guntas daudzveidīgā pieredze – romāns vēsta par trim māsām, no kurām viena ir mediķe, otra – skolotāja, bet trešā – žurnāliste. Par to, kā savijas un reizēm arī neatšķetināmi samezglojas dažādi dzīves pavedieni, aužot katras atsevišķā mūža un visu triju kopējās dzimtas neatkārtojamos musturus.

Kā ienāca prātā doma par romānu "(Ne) ilgi un (ne) laimīgi"?

G. Barbāne: Kā zināms, Latvijas izglītības sistēma tiek nemitīgi un brīžiem bezjēdzīgi reformēta. Notika tā, ka ģimnāzijas 12. klasēm vajadzēja skolotāju, kas reizi nedēļā māca jaunu izvēles priekšmetu "Radošā rakstīšana". Vadība lūkojās latviešu valodas un literatūras skolotāju virzienā, un izvēle krita uz mani. Tāpēc pieteicos mācīties pie brīnišķīgās, uzmundrinošās rakstnieces Ingas Žoludes, kura meistarīgi pasniedza kursu "Manas grāmatas stāsts". 

Inga mūs mudināja uzrakstīt savu romānu gada laikā. Sākumā tas šķita neticami, bet pēc gada, skat, romāns gatavs! Kur to likt? 

Iesniedzu (anonīmi, protams) izdevniecības "Latvijas Mediji" konkursam "Vakara romāns", kur to par labu atzina ietekmīga žūrija.

Kas bija pirmais – sižets, tēli, kāda aina, kas ienāca prātā? Un cik sarežģītāka vai vieglāka par dokumentāla darba rakstīšanu (kas tomēr nosacīti tuvāk žurnālistikai) izrādījās daiļliteratūra?

Kas tapa pirmais? Pirmā nodaļa laikam. (Smejas.) Lai gan arī manas māsas ir dvīnes, gluži tāpat kā romānā Justīne un Karlīne, tomēr par prototipiem viņas uzskatīt nevar. Ir daži impulsi, dažas situācijas, ko diktējusi pati dzīve, bet kopumā romāns ir manas fantāzijas auglis, ko nenoliedzami attīstījusi un briedinājusi arī Inga. Un pareizi saki, ka daiļliteratūru rakstīt ir citādi nekā dokumentālu darbu, tāpēc nebija viegli izslēgt sevī žurnālisti un meklēt citus izteiksmes veidus. Žurnālistiskumu izravēt no romāna palīdzēja arī mana draudzene Inga Jēruma, kura pati no žurnālistes ir pārtapusi par rakstnieci.

Kurš ir tavs mīļākais tēls romānā? Un vai viņi pakļāvās tavām vēlmēm vai arī centās iet paši savu ceļu un tad tev nācās viņus vākt kopā?

Jā, pieredzēju to brīdi, kad tēli paši nosaka savas izvēles un gaitas, un man atliek vien pierakstīt. Viņi kļuva suverēni un kopā savācami. 

Rakstīt pēc iepriekšējas shēmas man neizdevās – sākot nezināju, ar ko romāns beigsies. 

Mīļākais tēls man ir Undīne, tajā visvairāk esmu es pati.

Kas šķita visaizraujošākais rakstīšanas procesā, un kas bija pats sarežģītākais?

Vissarežģītākais izrādījās veidot romāna kompozīciju, atsijāt lieko informāciju. Visaizraujošākais bija vērot savu radīto tēlu patstāvīgos soļus, kad viņi paši sāka diktēt romāna sižetu un ieguva manā iztēlē savus sejas vaibstus un auguma aprises.

"(Ne) ilgi un (ne) laimīgi" nav tava pirmā grāmata – esi līdzautore arī eksprezidenta Valda Zatlera biogrāfiskajam darbam par prezidentūras laiku "Kas es esmu". Vai pastāstīsi, lūdzu, mazliet par šo sadarbību? Kurš kuru un kā atrada, un kāda bija šī pieredze un sadarbība?

Valda Zatlera biogrāfisko romānu rakstīju tandēmā ar žurnālistu Juri Lorencu, kurš labi pārzināja politikas aizkulises. Manā pārziņā vairāk bija prezidenta dzīve ārpus politikas, lai gan arī pati neilgu laiku strādāju partijas "Latvijas ceļš" birojā kā preses cilvēks un politika man nebija pavisam sveša joma. Tur iepazinos ar Juri. Bet Valdi Zatleru iepazinu jau kā žurnāliste, gan veidojot sižetus LTV raidījumam "Abi labi", gan rakstot presei, tostarp "Mājas Viesa" rubrikai "Mana klase", kur Latvijas ievērojami cilvēki atcerējās savus skolotājus un klasesbiedrus. 

Ar Valdi bija viegli sarunāties, viņa analītiskā prāta veidotais, strukturētais stāstījums jau gatavā veidā no diktofona ieraksta pārtapa rakstā. 

Kad viņš beidza prezidentūru, atsūtīja man īsziņu, ka vēlas uzticēt grāmatas rakstīšanu. Piekritu. Daļēji arī tāpēc, ka dzīvojam gandrīz kaimiņos Elizabetes ielā. No pamatdarba brīvajā laikā devos uz viņa darba kabinetu dzīvoklī, veicu diktofonā ierakstus, un pēc tam kopā ar Juri veidojām nodaļu pēc nodaļas. Pirms kārtējās vizītes ar Valdi telefoniski vienojāmies, par kādu tematu runāsim. Vienmēr tiku laipni sagaidīta un pavadīta, paldies arī Lilitai Zatlerei par viesmīlību un cienastiem. Ar prieku un sirsnību atceros grāmatas tapšanas laiku. Pēc tam, 2016. gadā, apgāds "Jumava" izdeva grāmatu "Brīvās Latvijas prezidenti", kurā man uzticēja rakstīt nodaļu par Valdi Zatleru.

Jau pašā sākumā noskaidrojām, ka šobrīd strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bet diezgan ilgi esam bijušas kolēģes žurnālistikā. Kas tev patīk katrā no šīm profesijām, kādēļ tomēr nolēmi atgriezties, ja tā var teikt, pie saknēm, un kas katrā no tām šķiet pats izaicinošākais?

Tev taisnība, sāku savu profesionālo darbību kā skolotāja, tad divdesmit gadus biju žurnāliste un redaktore dažādos preses izdevumos, arī izdevēja (piemēram, tīņu žurnālam "Sīrups"), bet tagad – latviešu valodas un literatūras skolotāja Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā. Abas darbības jomas man tuvas un mīļas, bet skolā tomēr no manis ir lielāka jēga. 

Būt labam skolotājam ir liels izaicinājums. Tie nospiedumi, kas cilvēka dvēselē tiek atstāti, viņam veidojoties par personību, ietekmē visu turpmāko dzīvi. 

Jā, skolotāja darba rezultāts nav redzams uzreiz, tas nav kā nokrāsot žogu vai uzšūt kleitu un priecāties par kvalitatīvi veiktu darbu, kuru viegli novērtēt. Skolotājs māca domāt, analizēt, secināt, māca būt brīvam un vienlaikus atbildīgam savās izvēlēs. Un to precīzi no malas kādam novērtēt, manuprāt, vispār nav iespējams. Es piekrītu viedoklim – ja gribi uzlabot savu karmu, ej strādāt skolā! Tas ir sirdsapziņas vadīts process – kādam palīdzēt izaugt par cilvēku.

Žurnālista darbs nav mazāk izaicinošs. Man patika būt notikumu centrā, iegūt plašu paziņu loku un, protams, radīt augstvērtīgus rakstus, preses izdevumus, veidot kolektīvus ap sevi vai iekļauties dažādu izdevniecību redakciju darbā.

Atgriežoties pie jautājuma par taviem skolēniem: mēs, žurnālisti, bieži satraucamies par skolu jaunatnes lasītprasmi un to, vai projekta "Skola 2030" ietvaros pietiek telpas, kurā bērnus iepazīstināt ar literāriem darbiem. Kā šī situācija izskatās no tavas, skolotājas, puses? Cik viegli vai grūti ir bērnus pārliecināt lasīt? Un varbūt vari pastāstīt, kādas grāmatas viņi labprāt izvēlas.

Uz 2. ģimnāziju pārsvarā nāk lasītgriboši bērni, esmu pieradusi strādāt ar motivētiem, gudriem jauniešiem. Šausmas pieredzu tad, kad kā skolotāja vērtēju visu Latvijas skolu centralizētā eksāmena pārspriedumus, 9. un 12. klasi beidzot. Tur 

gadās situācijas, ka teikumā nav neviena vārda bez kļūdām un beigu beigās nesaprotu, par ko jaunietis vispār raksta. Ko viņš ir mācījies deviņus vai divpadsmit gadus? 

Kāda ir bijusi jēga no tādām mācībām? Īpaši skumji lasīt to skolēnu darbus, kuri ģimenē runā krieviski un latviešu valodu vispār negrib apgūt. Kā var iemācīties to, ko negrib iemācīties?

Vai sanāk mācību procesā izmantot arī grāmatas no Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas kolekcijas?

Mācību gada beigās ar skolēniem vienojamies par vasarā izlasāmajām grāmatām, un kā ieradums jau ir izveidojies septembra beigās rīkot lasītāju semināru par aktuālajām Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatām, kas atbilst katram vecuma posmam. Daži izlasa nevis vienu, bet pat četras grāmatas no saraksta, un tad cenšamies aptvert pēc iespējas plašāku grāmatu loku, kas ieinteresētu arī pārējos klasesbiedrus izlasīt vairākas no žūrijas grāmatām. Žūrijas ieguldījumu lasītprasmes veicināšanā vērtēju atzinīgi. No katras klases ir vairāki skolēni, kas labprāt paši iesaistās LNB žūrijas darbā, bet visus nespiežu ar varu piedalīties.

Visbeidzot: ko pati vislabprātāk lasi, varbūt vari nosaukt pāris grāmatas, kuras pēdējā laikā tevi pašu visvairāk ietekmējušas, uzrunājušas?

Pati vislabprātāk lasu smalki psiholoģiskus, arī filozofiskus romānus. Pēdējā laikā mani ir uzrunājis Paskāla Mersjē pēdējais darbs "Vārdu svars", precīzāk, romāna galveno varoņu dzīves uztvere un vērtību sistēma.

No latviešu autoriem vēlos pieminēt Ivara Šteinberga ābeci ar otrādi uzzīmētu gaili uz vāka un citādi interpretētu latviešu alfabēta burtu aprakstiem jeb mikroesejām, kā arī Gundegas Repšes "Atlantas", kas beidzas ar vārdiem: "Aiz katra cilvēka ir milzīgs pulks garu, domu un reālu cilvēku, kuri sien pie dzīves un kāda grūti izprotama uzdevuma. Ciniķi saka, ka nav tāda uzdevuma. Es zinu, ka ir. Ikvienam." 

Varbūt viens no maniem dzīves uzdevumiem bija uzrakstīt romānu "(Ne) ilgi un (ne) laimīgi", kuru tagad nododu lasītāju ziņā? Kas to lai zina!

Starp citu, par sievietes jūtu pasauli G. Repšes prozā es reiz uzrakstīju savu maģistra darbu.

Kā literatūras skolotāja lasu G. Repšes iniciētās romānu sērijas: "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un "Es esmu...". Visvairāk no šīm grāmatām mani uzrunāja Anšlavam Eglītim veltītā Ievas Strukas monogrāfija "Par skaisto un aplamo dzīvi".

Visbeidzot – vai padomā ir arī kas jauns?

Iespējams, ka taps vēl kāda grāmata, bet šobrīd skaidru ziņu nav. Uzkrāju idejas un pieredzi, lai rakstītu. 11. augustā došos uz Ingas organizēto Rakstivālu Līgatnē, varbūt tur kaut ko sākšu rakstīt!