Viņai patīk lasīt dzimtas stāstus – starp pēdējām mīļākajām grāmatām ir Kai Āreleidas "Klusais okeāns", Alenas Mornštainovas "Klusie gadi". Lasīšanas procesā patlaban Juri Pavičiča "Sarkanais ūdens". No latviešu mūsdienu autorēm – Zanes Zustas un Leldes Kovaļovas romāni, īpaši "Šoseja". Kopumā – grāmatas, kuras liek domāt, grāmatas ar noslēpumu. Savukārt par viņas pašas prozu rakstniece Ieva Melgalve sacījusi, ka Ramona Indriksone "nevairās runāt par dzīves tumšajām pusēm atklāti, bez pārspīlējumiem un ar dziļu izpratni par sarežģītām situācijām un raksturiem, kuru sadures punktos veidojas gan traģiski, gan traģikomiski notikumi".
Tāds ir arī jaunais Ramonas romāns "Vienas plaukstas attālumā", kurš iznāks sērijā "Vakara romāns" un kura fragmentu šonedēļ varēsiet lasīt "Latvijas Avīzē". Romāna centrā jauna sieviete, Ugne, kura traģiski citu pēc cita zaudējusi visus savus tuviniekus, palicis tikai māsas mazais dēliņš, kurš dzīvo pie tēva Somijā. Izklaidībā uz ielas gandrīz paskrējusi zem mašīnas, Ugne ievēro tās vadītāju – ar Kalvi viņa iepriekšējā gadā tikusies starptautiskā mesē. Tad viņi atkal satiekas uz prāmja ceļā uz Somiju. Vai uzliesmojušās jūtas tikpat ātri pārskries? Vai arī Ugne būs nonākusi mierīgākā dzīves posmā, kur var dalīties atbildībā un patverties mīlestībā?
Pagājušajā gadā, kad pavēstīju par konkursa rezultātiem, sacījāt, ka romāns "Vienas plaukstas attālumā" tapa ļoti ātri.
R. Indriksone: Tā arī bija! Biju tikko pabeigusi – vai vismaz man tā tobrīd šķita – savu lielo dzimtas romānu un nolēmu, ka vajag uzrakstīt kaut ko vieglāku, kā lasu kolēģu romānos, vieglu un gaišu. Un laika tiešām bija ļoti maz palicis, tās jau bija februāra beigas, tāds ļoti silts ziemas nobeigums. Paņēmu vienu savu Somijā tapušu stāsta uzmetumu, izlasīju, sapratu – nē, tagad tas mani pašu vairs pat nesaista! Paturēju no stāsta tikai scenogrāfiju, atnāca pavisam citi tēli, citi notikumi. Un ieskanējās "Prāta vētras" dziesma "Meklēt vienam otru".
Taču vispār rakstīt sākāt jau sen.
Aizsūtīju stāstu uz žurnāla "Skola un Ģimene" konkursu un saņēmu balvu. Toreiz balva bija lielākais kārdinājums, bija trūcīgie gadi, ļoti nepieciešama nauda. Bet psiholoģiskais fons bija tāds, ka mana mamma tajā laikā sāka ļoti stipri lietot alkoholu. Reiz, kad mani bērni, vēl pavisam maziņi, bija palikuši pie mammas, viņa par viņiem aizmirsa, dēls bija viens pats aizgājis uz veikalu, lai nopirktu kaut ko ēdamu. Šajos laikos droši vien būtu iesaistījušies dienesti. Toreiz es stāstā ieliku visas savas izjūtas par to, kā tas ir un ka es tur neko nevaru mainīt.
Kad bērni jau bija lieli, meita mani pārliecināja pieteikties Literārajā akadēmijā. Pirmajā gadā viņa arī pati brauca uz nodarbībām, beidzot mani pārliecināja, ka tur ir arī mana vecuma dalībnieki un pat vecāki. Es mācījos kopā ar Evitu Hofmani, Rolandu Bulu, Leldi Kovaļovu. Ja skolotāja nebijusi Inga Žolude, nezinu, vai no manas rakstniecības kas būtu sanācis. Viņa teica, ka esmu sev priekšā aizlikusi sienu – bet viņai izdevās to dabūt vaļā.
Pastāstiet, no kuras puses īsti vijas jūsu dzimtas saknes? Pati dzīvojat Cēsīs, taču pieminēta arī Liepāja un, protams, Rīga...
Dzimusi un augusi esmu Rīgā, un arī studēt sāku Rīgā, Latvijas Universitātes tobrīd vēl Filoloģijas fakultātē. Nepabeidzu, jo padomju laikā bija ļoti daudz jālasa visāda politekonomika un tamlīdzīgi priekšmeti. Tāpat antīkajā literatūrā bija ļoti daudz obligātās literatūras, es to visu arī apzinīgi lasīju, lai sagatavotos eksāmenam. Pēc tam kad izlasīju traģēdiju "Mēdeja", ilgi neēdu gaļu – tik ļoti mani ietekmēja stāsts par apēstajiem bērniem...
Kad nodibinājās ģimene, mums Cēsīs piedāvāja pašiem savu dzīvokli, tā mēs 80. gadu vidū pārcēlāmies. Bet man bija ļoti žēl Rīgas, tās pilsētas sajūtas. Cēsis jau toreiz bija citādas nekā tagad. Pilsēta bez sapņiem, kā man vienā stāstā tas noformulēts – stacijā jaungada eglīte ar pieciem bumbuļiem. Pilsēta bija pelēcīga, nekas īsti nenotika.
Rīga jau arī padomju laikā bija cita, daudz pelēkāka nekā tagad.
Cita gan, bet mākslas izstādes, teātra izrādes – es laikam toreiz biju vai visas noskatījusies. Man arī ļoti veicās ar biļetēm, nebija jau tā, ka tās uz visām lugām bija vienlīdz brīvi nopērkamas, taču es gāju uz izrādi, un vienmēr arī dabūju nopirkt.