Uzticēties dzīvei. Saruna ar rakstnieci Ramonu Indriksoni

Viņai patīk lasīt dzimtas stāstus – starp pēdējām mīļākajām grāmatām ir Kai Āreleidas "Klusais okeāns", Alenas Mornštainovas "Klusie gadi". Lasīšanas procesā patlaban Juri Pavičiča "Sarkanais ūdens". No latviešu mūsdienu autorēm – Zanes Zustas un Leldes Kovaļovas romāni, īpaši "Šoseja". Kopumā – grāmatas, kuras liek domāt, grāmatas ar noslēpumu. Savukārt par viņas pašas prozu rakstniece Ieva Melgalve sacījusi, ka Ramona Indriksone "nevairās runāt par dzīves tumšajām pusēm atklāti, bez pārspīlējumiem un ar dziļu izpratni par sarežģītām situācijām un raksturiem, kuru sadures punktos veidojas gan traģiski, gan traģikomiski notikumi".

Tāds ir arī jaunais Ramonas romāns "Vienas plaukstas attālumā", kurš iznāks sērijā "Vakara romāns" un kura fragmentu šonedēļ varēsiet lasīt "Latvijas Avīzē". Romāna centrā jauna sieviete, Ugne, kura traģiski citu pēc cita zaudējusi visus savus tuviniekus, palicis tikai māsas mazais dēliņš, kurš dzīvo pie tēva Somijā. Izklaidībā uz ielas gandrīz paskrējusi zem mašīnas, Ugne ievēro tās vadītāju – ar Kalvi viņa iepriekšējā gadā tikusies starptautiskā mesē. Tad viņi atkal satiekas uz prāmja ceļā uz Somiju. Vai uzliesmojušās jūtas tikpat ātri pārskries? Vai arī Ugne būs nonākusi mierīgākā dzīves posmā, kur var dalīties atbildībā un patverties mīlestībā?

Pagājušajā gadā, kad pavēstīju par konkursa rezultātiem, sacījāt, ka romāns "Vienas plaukstas attālumā" tapa ļoti ātri.

R. Indriksone: Tā arī bija! Biju tikko pabeigusi – vai vismaz man tā tobrīd šķita – savu lielo dzimtas romānu un nolēmu, ka vajag uzrakstīt kaut ko vieglāku, kā lasu kolēģu romānos, vieglu un gaišu. Un laika tiešām bija ļoti maz palicis, tās jau bija februāra beigas, tāds ļoti silts ziemas nobeigums. Paņēmu vienu savu Somijā tapušu stāsta uzmetumu, izlasīju, sapratu – nē, tagad tas mani pašu vairs pat nesaista! Paturēju no stāsta tikai scenogrāfiju, atnāca pavisam citi tēli, citi notikumi. Un ieskanējās "Prāta vētras" dziesma "Meklēt vienam otru".

Taču vispār rakstīt sākāt jau sen.

Aizsūtīju stāstu uz žurnāla "Skola un Ģimene" konkursu un saņēmu balvu. Toreiz balva bija lielākais kārdinājums, bija trūcīgie gadi, ļoti nepieciešama nauda. Bet psiholoģiskais fons bija tāds, ka mana mamma tajā laikā sāka ļoti stipri lietot alkoholu. Reiz, kad mani bērni, vēl pavisam maziņi, bija palikuši pie mammas, viņa par viņiem aizmirsa, dēls bija viens pats aizgājis uz veikalu, lai nopirktu kaut ko ēdamu. Šajos laikos droši vien būtu iesaistījušies dienesti. Toreiz es stāstā ieliku visas savas izjūtas par to, kā tas ir un ka es tur neko nevaru mainīt.

Kad bērni jau bija lieli, meita mani pārliecināja pieteikties Literārajā akadēmijā. Pirmajā gadā viņa arī pati brauca uz nodarbībām, beidzot mani pārliecināja, ka tur ir arī mana vecuma dalībnieki un pat vecāki. Es mācījos kopā ar Evitu Hofmani, Rolandu Bulu, Leldi Kovaļovu. Ja skolotāja nebijusi Inga Žolude, nezinu, vai no manas rakstniecības kas būtu sanācis. Viņa teica, ka esmu sev priekšā aizlikusi sienu – bet viņai izdevās to dabūt vaļā.

Ramona Indriksone: "Biju tikko pabeigusi – vai vismaz man tā tobrīd šķita – savu lielo dzimtas romānu, un nolēmu, ka vajag uzrakstīt kaut ko vieglāku, kā lasu kolēģu romānos, vieglu un gaišu."

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Pastāstiet, no kuras puses īsti vijas jūsu dzimtas saknes? Pati dzīvojat Cēsīs, taču pieminēta arī Liepāja un, protams, Rīga...

Dzimusi un augusi esmu Rīgā, un arī studēt sāku Rīgā, Latvijas Universitātes tobrīd vēl Filoloģijas fakultātē. Nepabeidzu, jo padomju laikā bija ļoti daudz jālasa visāda politekonomika un tamlīdzīgi priekšmeti. Tāpat antīkajā literatūrā bija ļoti daudz obligātās literatūras, es to visu arī apzinīgi lasīju, lai sagatavotos eksāmenam. Pēc tam kad izlasīju traģēdiju "Mēdeja", ilgi neēdu gaļu – tik ļoti mani ietekmēja stāsts par apēstajiem bērniem...

Kad nodibinājās ģimene, mums Cēsīs piedāvāja pašiem savu dzīvokli, tā mēs 80. gadu vidū pārcēlāmies. Bet man bija ļoti žēl Rīgas, tās pilsētas sajūtas. Cēsis jau toreiz bija citādas nekā tagad. Pilsēta bez sapņiem, kā man vienā stāstā tas noformulēts – stacijā jaungada eglīte ar pieciem bumbuļiem. Pilsēta bija pelēcīga, nekas īsti nenotika.

Rīga jau arī padomju laikā bija cita, daudz pelēkāka nekā tagad.

Cita gan, bet mākslas izstādes, teātra izrādes – es laikam toreiz biju vai visas noskatījusies. Man arī ļoti veicās ar biļetēm, nebija jau tā, ka tās uz visām lugām bija vienlīdz brīvi nopērkamas, taču es gāju uz izrādi, un vienmēr arī dabūju nopirkt.

Vai kāds zars nāk arī no Liepājas?

Tēva tēvs neatkarības pašā sākumā ir darbojies Liepājā, politikā, bet viņš pats nāk no Zemgales, Jelgavas puses. Par šo vectēvu un vispār tēva zaru es zinu diezgan maz – mans tēvs nestāstīja neko, jo viņiem nebija attiecību. Tēvs bija ļoti mīlējis savu mammu, kura nomira pēc komplikācijām iekaisuša apendiksa dēļ, kad viņam bija tikai 12 gadu. Aizvesta uz slimnīcu un nomirusi. Pret dēlu vectēvs izturējies vienaldzīgi, mans tēvs tādēļ cietis, turklāt arī profesijas dēļ – vectēvs bija mācītājs – padomju laikā tēvam bijuši dažādi ierobežojumi, nevarēja tikt nekādos labos amatos. Tikai viens ieguvums – kā mācītāja dēlu viņu neņēma arī armijā. Tā ka man ir visādi dzimtas noslēpumi, par kuriem zinu ļoti maz. Šo to senāk pastāstīja mana vecmamma no mātes puses, jo viņas esot bijušas pazīstamas ar tēva mammu, viņa ulmaņlaikos esot sūdzējusi savas bēdas, ka aizbraukusi ceļojumā un atgriezusies laulības gultā atradusi svešas matadatas.

Un viņš taču bija mācītājs!...

Tā gan. Iespējams, tā bija viņa mūža lielā mīlestība, kas bija pazudusi, kas to lai zina. Pēc tēva mammas nāves, 50. gados, viņi sagājuši kopā, pat salaulājušies, bet tas bijis īslaicīgi. Mana mamma teica, ka viņai tēvatēvs esot paticis labāk par manu tēvu (pasmaida) – esot bijis viesmīlīgs, pratis ciemiņus uzņemt, pats zupas gatavojis un tā.

Varbūt no visas šīs dzimtas pieredzes jūsu interese par cilvēku savstarpējām attiecībām, disfunkcionālām ģimenēm, sociālo jomu?

Dzimtas stāsts, droši vien tieši tādēļ, ka to nezinu, mani vienmēr nodarbinājis. Bet impulsi rakstīšanai nāk no visādām pusēm. Starp studijām, 90. gados, man bija tāds mazs uzņēmums, kioskiņš, toreiz gribējās naudu pelnīt. No tā laika saglabājušies uzmetumi par visādām situācijām. Deviņdesmitajos gados jau dzīve bija diezgan traka, un tad vēl nāca dažādi klienti: atnāca, kaut ko pajautāja, neko nenopirka un aizgāja – it kā gribētu tikai dusmas izgāzt. Nolēmu, ka jāmācās psiholoģija. Pēc tam piedāvāja apgūt sociālo darbu. 2007. gadā man bija divus mēnešus ilgas slimnīcas kapelānu mācības pie Danas Kalniņas, tas bija kaut kas izcils. Mums mācīja aktīvo klausīšanos, mēs gājām palātās, pacienti savas sāpes, to, kas viņus nomāc, izteica visādos veidos – caur filmām, grāmatām, tēliem. Un mums arī bija citiem jāizstāsta savs dzīvesstāsts. Tāda mācīšanās no klausīšanās. Tas man ļoti, ļoti daudz deva. Arī idejas stāstu un romānu sižetiem. Protams, ne jau tā, ka norakstītu no dzīves, bet impulsus, īpaši agrīnajos stāstos, diezgan daudz paņēmu no šīs pieredzes, tagad jau mazāk. Tāpat jau cilvēki saka – esmu ielikusi sevi romānos.

Bet tā jau vienmēr saka, sevišķi par sieviešu rakstītajiem romāniem!

Un tas ir tik dīvaini! Jo, piemēram, iepriekšējā romānā, "Es vedīšu tevi mājās", kaislīgais mīlasstāsts man pilnīgi kā būtu priekšā nostāstīts, tieši tas galīgi un nemaz nav par mani vai ar mani saistīts.

Tas, ko sacījāt par klausīšanos, man šķiet tik ļoti svarīgi. Ir vispārzināms teiciens, ka visas laimīgās ģimenes ir laimīgas vienādi, bet nelaimīgās – nelaimīgas katra pa savam, taču man šķiet, ka nelaimīgajām ģimenēm arī ir viena kopīga īpašība: tajās viens otrā neklausās.

Jā, neklausās: vispirms sieva saka – vīrs viņā neklausās, tad vīrs atnāk uz konsultāciju un saka – sieva ir tā, kas neklausās. Reizēm pilnīgi šķiet, it kā tas otrs dzīvesbiedrs būtu pats sliktākais cilvēks. Bet reiz taču tu ar viņu apprecējies, tad jau tik slikti nevar būt...

Vēlāk strādāju pansionātā, un tur ļoti sāpīga problēma bija veco cilvēku pamestība – bērni citās valstīs vai vienkārši neliekas ne zinis...

Kā jums šķiet, vai mēs visi kā sabiedrība neradām to fonu, kurā šāda atstumtība var zelt?

Pieņemšana nepieciešama. Vienmēr esmu centusies pieņemt, lai kāds būtu sociālā dienesta klienta stāsts, esmu centusies līdzās sociālajai palīdzībai iedot vēl arī kādu blakus nodarbi – esmu nesusi sievietēm, kuras ada, dzijas atlikumus, viņas nodarbojušās ar dekupāžu, pat pieaicināju vienu īstu mākslinieci, kas jaunajām māmiņām, sociālā dienesta klientēm, varēja pamācīt. Bet ir milzīga neuzņēmība, kad cilvēks neredz, ka var dzīvē pats kaut ko mainīt, izdegšana. Un tās tiesāšanās, kad vecāki viens pret otru izmanto bērnu kā ieroci – es pat nevarēju iedomāties, ka tik ļoti var apvainoties uz sievu, sociālajiem darbiniekiem, tiesnesi.

Pats jaunākais līdzšinējais literārais darbs ir stāsts, kas publicēts krājumā ar stāstiem vieglajā valodā – arī tas mazliet ir kā sociālais darbs, jo šāda veida grāmatu latviešu valodā vēl ir ļoti maz...

Jā, tika izsludināts konkurss, un man šķita, ka vajadzētu piedalīties. Man bija tāda viena kliente, kura dzīvoja pansionātā un necēlās – nevis tāpēc, ka nespētu, fiziski ar viņu viss bija kārtībā, bet viņai neko negribējās, vispār nebija dzīvesprieka. Viņa deva impulsu tam stāstam, kuru iesūtīju konkursam. Kad izsludināja rezultātus, redzēju, ka starp desmit laureātiem mana vārda nav, bet tad piezvanīja viena no rīkotājiem, Velga Polinska, un teica, ka viņu mans stāsts ļoti uzrunājis, bet to vajadzētu pārlikt vieglajā valodā. Jo tā jau ir pavisam atšķirīga, gandrīz kā dzeja drīzāk, nevis proza.