Anita Uzulniece iesaka: piecas filmas, kuras nedrīkst palaist garām "Riga IFF"

Kas noteikti jāredz Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā? Iesaka kino zinātniece Anita Uzulniece.

Parasti jau festivālus pazīst pēc to balvām – "Lauva", "Palmas zars", "Lācis", "Leopards", "Globuss". Tad kāpēc lai mēs Rīgas starptautisko kinofestivālu ("Riga IFF") neiezīmētu pasaules kartē ar tā galveno balvu, mākslinieka Ervīna Broka radīto bronzas Rīgas gaili? Katrā ziņā tas atbilst starptautisko kinofestivālu statusam, kura viens no galvenajiem punktiem ir konkurss.

Šo kritēriju nekad nav ievērojusi stipri vecākā "Baltijas pērle", arī savos bagātajos laikos, kad varēja atļauties ielūgt pasaules kinozvaigznes, ne. Iznāk samierināties, ka "sīvā konkurencē" "Baltijas pērlei" izdevās izcīnīt vietu "Splendid palace" tieši septembrī, jau kopš "Arsenāla" laikiem tradicionālajā kinomānu laikā, bet nekas. "Riga IFF" godam turpina Augusta Sukuta iedibinātās tradīcijas, un ne tikai tāpēc, ka tajā pie teikšanas ir cilvēki, kuri vēl paguva darboties "Arsenālā". Mēģināsim arī saprast publiku, kuru tas viss maz interesē un kas novērtē jebkuru iespēju noskatīties labu filmu uz lielā ekrāna.

Nu jau vienpadsmito reizi "Riga IFF" no 16. līdz 26. oktobrim piedāvās milzīgu filmu klāstu, kur līdzās trim konkursiem – spēlfilmu no Baltijas jūras reģiona, kurā redzēsim četras pasaules pirmizrādes, īsfilmu – atsevišķi starptautiskajam un nacionālajam, un Baltijas mūzikas video konkursam – varēs noskatīties vairākās sekcijās sadalītu filmu programmu gan ar pazīstamiem, gan – ja izvēlamies skatīties festivāla gidu – ar intriģējošiem, jauniem nosaukumiem. Vislabākā informācija – festivāla mājaslapā "rigaiff.lv".

Parasti preses pārstāvji raksta pēc festivāla, galvenokārt vērtējot tā konkursa darbus, bet šajā gadījumā iznāk vairāk kā tāda ieteicēja funkcija. Būtu interesanti izlasīt ārzemju kolēģu, kas bijuši klāt Rīgā, festivāla rakstus!

No konkursa pagaidām nav pat redzētas visas latviešu filmas – prieks, ka mums to ir veselas trīs. Mēģināšu pievērst eventuālo skatītāju uzmanību tiem darbiem, kurus laimējies redzēt jau iepriekš kādos citos festivālos, kaut ne visi tie satilpst zem festivāla komandas piedāvātajiem "Festival Selection" vai "Aktuālā kino virsotnes", varbūt neatbilst tiem. Piemēram, žēl, ka tagadējie Gētes institūta kuratori sekcijā "Zeitgeist" nav iekļāvuši starptautisku atzinību guvušo filmu – Mašas Šibinskas "Skatīties saulē" ("In die Sonne schauen"). Šķita, ka agrāk, kad Antra Balode no Gētes institūta Rīgā šeit veidoja mazo Berlināli, tur vienmēr bija labākie tā perioda Vācijas kinomākslas paraugi.

Gandarījums, ka sekcijā "In Kino Veritas" Latvijai izdevies izveidot Frensisa Forda Kopolas dzimtas filmu retrospektīvu ar restaurētajām filmu kopijām. Tik aktuālā Meistara "Saruna" (1974, 18. oktobrī plkst. 17 "Splendid Palace" Mazajā zālē, turpmāk – SP Mz) ar lielisko Džīnu Hekmenu, režisora paša montāžas variantā "Mūsdienu apokalipse" (1979, 26. oktobrī plkst. 17 SP Mz) un pat viņa sievas Eleonoras dokumentālā filma "Tumsas sirds. Režisora apokalipse" (1991, 25. oktobrī 16.30 SP Mz) par sarežģītajiem apstākļiem, kādos tapusi filma. Kāds tas savulaik bija notikums, kad pats Kopola atveda uz Maskavas kinofestivālu savu filmu, ilgi, visu nakti, "Rossijas" koncertzālē montēja toreiz PSRS nepazīstamo "Dolby" sistēmu, lai uz rīta pusi beidzot kaut kādai izredzēto saujiņai parādītu to pirmo reizi. Kā man bija izdevies tur iekļūt – nezinu vairs. Meita Sofija Kopola būs pārstāvēta ar savu debijas filmu "Jaunavu pašnāvības" (19. oktobrī plkst. 17, SP Lielajā zālē (Lz)), kur Kirstena Dansta pirms divdesmit pieciem gadiem tik amerikāniskā un reizē starptautiskā pieaugšanas stāstā vēsta par to, ko darīt, kad puiši tev sāk pievērst uzmanību.

Kadrs no amerikāņu režisores Sofijas Kopolas filmas "Jaunavu pašnāvības".

Foto: Publicitātes

Bet nu visu hronoloģiskā secībā – par to, ko vēl bez Kopolas "Sarunām" ļoti gribētu ieteikt nepalaist garām festivāla pirmajā pusē no 16. līdz 21. oktobrim.

No islandiešiem līdz čīliešiem

Hlīnura Paulmasona filma "Mīlestība, kas paliek" (17. oktobrī plkst. 18.30 SP Lz, 18. oktobrī plkst. 18 Daugavpilī Rotko muzejā, 21. oktobrī plkst. 19 "Forum Cinemas" (FC) 5. aud.).

Mums jau zināmā un mīļā islandiešu režisora filma aizvadītajā Kannu festivālā man piederēja pie vislabākajām. Pazīstam viņu jau kopš "Balta, balta diena" un "Dievzeme" (rādīta pat TV), un islandiešu rakstura skarbuma un poēzijas apvienojums, iespējams, ir tuvs arī mūsu mentalitātei. Tāpat kā "Dievzemē", arī šajā filmā piedalās režisora trīs bērni un aitusuns Panda, kurš saņēma Kannu festivāla balvu "Palmas suns". Veids, kādā kādreiz tik jaukajam pārim – zvejniekam Magnusam un māksliniecei Annai (Sverrirs Gudnasons un Sāga Gardarsdottira) – pēc šķiršanās paliekot turpat, dzimtajā ciemā, izdodas saglabāt savstarpēji labas attiecības, filmā parādās caur viņu bērniem, darbu, dabu, kas pati ir māksla, caur ainavu, caur katru zālīti, puķi un sēni, acu skatienu, smaidu, žestu. Tas ir, ko nevar pārdot, pat ne izstādīt kādā galerijā (spilgta kuratora vizīte salā!). Paliek noskaņa, atmosfēra, mīlestība! Vēl viens spilgts apliecinājums tam, ka vislabākie mākslas darbi var rasties no dziļi personiskiem stāstiem, vietām un lietām.

Džafara Panahi filma "Tas bija tikai negadījums" (17. oktobrī plkst. 21 SP Lz).

Kadrs no irāņu režisora Džafara Panahi filmas "Tas bija tikai negadījums".

Foto: Publicitātes

Irāņu režisora filma ir gan "Festivāla atlasē", gan, protams, pieskaitīta pie "Aktuālā kino virsotnēm", arī "Smieklu anatomijā" (?!). Kannu festivāla "Zelta palmas zars". Pēc nostāstiem, režisors patiesi vairākus gadus bijis ieslodzīts cietumā un uzņēmis savu filmu pat kaut kā puslegāli.

Negadījuma rezultātā, meklējot palīdzību mašīnas remontam, satiekas bijušais ieslodzītais ar it kā savu bijušo spīdzinātāju. Taču – pirms aprakt viņu dzīvu – viņa identitāte jāapliecina – tam nepieciešami citi viņa atpazinēji. Atrasti visdažādākajās situācijās un vietās un piekrītot pildīt šo uzdevumu, viņiem visiem kopā lemts doties tādā traģikomiskā braucienā ar "upurjēru kastē" – mašīnas bagažniekā. Turklāt sodam paredzētā vīra sievai tieši tad jānāk pasaulē bērnam, kuru izglābt var tikai bargais soģis. Disidents Panahi savā darbā it kā paradoksālu situāciju virknē uzdod lielus un sāpīgus jautājumus – par nožēlu un piedošanu.

Dāga Johana Heugerūda filma "Sapņi" (18. oktobrī plkst. 19.30 SP Mz, 26. oktobrī plkst. 17.30 FC 5. aud., programmās "Aktuālā kino virsotnes", "Mīlestības kaleidoskops", "Zelta lācis" Berlinālē, arī FIPRESCI un Filmu ģildes balva).

Mums ir pazīstamas norvēģu režisora Dāga Johana Heugerūda triloģijas pirmās divas daļas "Sekss" un "Mīlestība" (2024), tagad trešā – "Sapņi" –, un tās visas trīs vēsta par jūtām. Vienā par tām tikai runā skursteņslauķi – it kā par seksu, bet šajā, pēdējā, tās tiek tik poētiski aprakstītas, ka pat grūti saprast – vai starp iemīlējušos skolnieci un viņas franču valodas skolotāju tas patiesi noticis vai tikai izsapņots. Meitenes ilgas, vēlmes un, jā, talantu atšķirīgi uztver viņas ģimenes sievietes – māte un vecmāmiņa. Saņemot balvas, gan "Zelta lāci", gan tā dēvētās blakus balvas, Heugerūds vienmēr savu pateicības runu beidza ar aicinājumu lasīt un rakstīt. Pelnot savu dienišķo maizi mūzikas bibliotēkā, viņš acīmredzot varējis gan saglabāt zināmu neatkarību kino industrijas biznesā, gan iedziļināties cilvēka psiholoģijā un ietvert to scenārijos. Apbrīnojami, ka tik labi "Sapņos" jūtamas arī sievietes izjūtas.

Djego Sespedesa "Flamingo noslēpumainais skatiens" (21. oktobrī plkst. 20.30 SP Lz) – "Festivāla izlase", arī "Aktuālā kino virsotnes", "Apslēptie dārgakmeņi", kas tika atzīta par labāko Kannu sekcijā "Īpašais skatiens".

Programmā priecē arī trakā un skaudrā čīliešu režisora Djego Sespedesa filma "Flamingo noslēpumainais skatiens". Kannās, skatoties šo filmu pēc šīs sekcijas "Grand Prix" ceremonijas, nezināju ne jēdzienu "tako vesterns" ("rigaiff.lv" ļoti izsmeļošajā, erudītajā anotācijā!), ne kaut ko par šo režisoru, kuram filma ir debija. Atstāstu šeit savu varbūt panaivo filmas aprakstu, piebilstot, ka nekad nebūtu iedomājusies, ka kaut kas tik neparasts spēj tik spēcīgi uzrunāt – neatkarīgi no platuma grādiem, laikmeta, režīma un orientācijas – ar savu cilvēcību, patiesumu.

Tik tāla un nepazīstama pasaule – 1982. gadā kaut kur Čīlē mazā būdiņā dzīvo transvestītu kopiena, starp viņiem pusaudze Lidija, kurai kā mātes vietā ir blondā, vārgā Flamingo, kurai meitene ļoti pieķērusies. Pa vakariem viņi/viņas krāšņi sapucējas, sakrāsojas un uzstājas tādā kā kabarē. Gaisā virmo baumas par kādu sērgu. Kad Flamingo, kuras skatiens viņu apdedzinājis, naktī atsaucas šī vīra aicinājumam, tas beidzas traģiski. Lidijai jāatriebj mīļotās "mātes" nāve, pirms pamest šo vietu. Šī vide, kaislības, patiesā draudzība, neapvaldāmais temperaments – tas iedarbojas kaut kādā maģiskā veidā.

No "Solomammas" līdz lietuviešiem

Festivāla otrajā pusē no latviešu režisoru darbiem sevišķi vēlos ieteikt Kristas Burānes "Visi putni skaisti dzied" (22 . oktobrī plkst. 18.30 SP Mz), kas dokumentē 2022. gadā tapušās izrādes ar tādu pašu nosaukumu viesošanos dažādās Latvijas vietās un spārnaino "sejas" – Artūru Čukuru, Elīzu Dombrovsku, Annu Klišāni, Rūtu Dišleri, Armandu Siliņu-Bergmani un Visu putnu kori –, radot tautasdziesmās izdzīvotu sadziedāšanos par dabas balsīm.

Iesaku arī Janikes Askevollas, norvēģu kino renesanses spilgtas pārstāves, darbu "Solomamma" (24. oktobrī plkst. 19 SP Mz), ko kopproducējusi Latvijas "Mistrus Media".

Lūk, mani pārējie ieteikumi.

Mērijas Bronstīnas filma "Ja varētu, es tev spertu" (22. oktobrī plkst. 21 SP Lz, "Festivāla izlase", "Sabiedrība uz naža asmens", "Lieli vārdi, lielas filmas").

"Sudraba lācis" – galvenās lomas atveidotājai Rose Bērnai. Kā Almodovaram – sieviete uz nervu sabrukuma robebežas. Slima meita, ar kuru jāapietas kā ar jēlu olu (mākslīgā barošana), promesošs vīrs, iebrukuši griesti un psihoterapeites prakse ar diezgan smagiem gadījumiem. Vienīgais varones miera mirklis, kad viņas pašas terapeits, izvests no pacietības, stāsta par eksperimentiem ar žurkām. Reti intensīvs kinodarbs, gandrīz līdz tam, ka nevar vairs izturēt, bet tikai tad, kad beidzot ieraugām meitiņas seju, mostas cerība. Žēl, ka Berlinālē kādā brīdī tika noreducētas balvas – tikai viens "Lācis" par galveno, viens – par otrā plāna (labāk no angļu valodas "supporting") lomu – to noteikti būtu pelnījis psihoterapeita lomas atveidotājs, komiķis un TV šovu vadītājs Konans O’Braiens.

"Sudraba lāci" kā labākais otrā plāna aktieris saņēma Rodžersa lomas atveidotājs Endrū Skots. Ričards Linkleiters – atkal kopā ar Ītenu Hauku (viņi bija kopā arī filmās "Pirms saules lēkta" 1995. un "Boyhood" 2014. gadā, kas arī piedalījās Berlinālē un tika apbalvoti). Šoreiz – ar filmu "Zilais Mēness" (24. oktobrī plkst. 18.30 SP Lz).

"Viskija izlase", kurā Lerijs (pilnā vārdā Lorenss Harts) vairs nesadarbojas ar Ričardu Rodžersu, daudz dzer un sagaida visus slavenajā Sardi bārā 1943. gada 31. martā pēc "Oklahomas" pirmizrādes, kurai dziesmu tekstus rakstījis cits autors. Stipri samazinātais Hauks Lerija lomā nepārtraukti bārsta citātus no pasaulslavenām filmām, gaida jaunu, skaistu blondīni, kura arī viņu mīl, bet – citādi. Laikā, kad homoseksualitāte tika uzskatīta par noziegumu, radies apzīmējums "omnisexual", kas tik labi der šajā gadījumā. Stilistiski, atmosfēriski un aktieriski spožs darbs, kuru negribas klasifēt kā biotopiku, – drīzāk tā ir "hommage", kas raisa arī skumjas par Lerija nodzerto talantu un agro nāvi.

Režisora Vitauta Katkus filma "Viesis" (24. oktobrī plkst. 21.10 SP Mz, "Apslēptie dārgakmeņi", "Pasaules ritējumi").

Tagad Norvēģijā ar ģimeni dzīvojošais Daniels atgriežas dzimtajā Lietuvas pilsētiņā, lai pārdotu savu mirušo vecāku dzīvokli. Aizkavējies šeit ilgāk, nekā nepieciešams, viņš mēģina atjaunot kontaktus ar agrākajiem draugiem, klīst pa pazīstamajām vietām, bet tomēr ir un paliek viesis. Smalkjūtīga iegremdēšanās cilvēka esībā, vizuāla vientulības atspoguļošana – ne velti filmas režisors Vitauts Katkus pats ir arī operators, un filmu montējis Laurins Bareiša ("Māsas", "Sausi slīkstot").

Vitauts Katkus kā operators uzņēmis arī otru lietuviešu filmu "Renovācija" (režisore, arī debitante Gabriele Urbonaite, kopražojums ar Latviju un Beļģiju, "Proxima"). To montējis Armands Začs (režisors filmām "Turpinājums. Pieaugšana", "Mūžīgi jauni"), arī kostīmu un grima mākslinieces ir no Latvijas, kas jau strādājušas pie Bareiša "Māsām".

Arī Urbonaites filma vēsta par to pašu paaudzi, tā dēvētajiem mileniāļiem, kuru vecums ir ap trīsdesmit gadiem. Kad kāds pāris ievācas jaunā dzīvoklī, viņu mājas ārpusē negaidīti sākas renovācija, kas stimulē viņu attiecību kristalizēšanos. Īslaicīgā poētisku dvēseļu radniecība starp jauno sievieti un ukraiņu celtnieku, iespējams, kļūs par svarīgu soli uz izšķiršanos – vai varam solīties mīlēt uz mūžu.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.

Foto: Publicitātes

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu