Divi ērģelnieki, viens vakars; spilgtākais koncerts Rīgas Domā?

Kāda bija motivācija doties uz 2025. gada 21. marta koncertu Rīgas Domā? Tāda pati, kas liek pievērst uzmanību arī trijām nākamo nedēļu programmām – mainīgs interpretu sastāvs.

Rīgas Doma muzikālā vadītāja Aigara Reiņa radošās spējas ir vispārzināmas, arī Ilze Reine, Kristīne Adamaite, Jānis Pelše, Vita Kalnciema pie galvaspilsētas lielākajām ērģelēm dzirdēti ne reizi vien, bet ir vēl citi ērģelnieki, un ļoti labi, ka viņiem tiek dota iespēja. 28. martā atkal uzstāsies pieredzējusī ērģelniece Larisa Bulava, 4. aprīļa koncertafišā, jāatzīst, pirmoreiz esmu pamanījis Rutas Kaprānes vārdu, bet 11. aprīlī Latvijā muzicēs Nīderlandē dzīvojošā Una Cintiņa, kura uz šejieni atbrauc vidēji reizi gadā. Un līdzīga iemesla dēļ noteikti bija jāiet uz koncertu, kurā uzstājās veseli divi ērģelnieki – Jānis Pēlmanis un Klāvs Liepiņš. Berlīnes Mākslu universitātes un Vīnes Mūzikas un tēlotājmākslas universitātes absolventi, kuri patlaban dzīvo un strādā Vācijā un Zviedrijā. Ar Jāni Pēlmani līdz šim vienīgo reizi sastapos 2023. gada vasarā Svētā Jāņa baznīcā vokāli instrumentālajā programmā, kas tikai radīja vēlēšanos arī turpmāk dzirdēt ne tikai dziedātāju Katrīnu Paulu Felsbergu, bet arī ērģelnieku; Klāva Liepiņa vārds tobrīd bija gluži abstrakts. Tagad arī tas kļuvis par muzikālu realitāti, un ar lielu prieku jāteic, ka abu ērģelnieku uzstāšanās saucama par vienu no spilgtākajiem un veiksmīgākajiem pēdējo mēnešu koncertiem Rīgas Domā.

Programmas pieteikumā četri burti – BACH, un Leipcigas meistara muzikālais paraksts dzirdams arī Zigfrīda Karga-Elerta pasakaljā un fūgā par BACH tēmu, kas aizņēma būtisku daļu no Klāva Liepiņa uzstāšanās laika. Taču sākumā – Jānis Pēlmanis ar Johana Sebastiāna Baha korāļpartitu "Esi sveicināts, dārgais Jēzu" un tā saukto dorisko tokātu un fūgu re minorā. Un par abu mākslinieku uzstāšanās nopietnību liecināja kaut vai izvēlēto opusu hronometrāža – abi Baha diptihi, īpaši prelūdija un fūga sol minorā, ir kaut nedaudz lakoniskāki darbi, bet korāļpartita jāspēlē un jāklausās aptuveni 20 minūtes, un Zigfrīda Karga-Elerta partitūra tāpat. Tiesa, 20. gadsimta autora veikums izklausījās uz visām 40 minūtēm, bet tas arī bija koncerta noslēgumā.

Pirmais iespaids un pirmais pārsteigums – cik atšķirīgi ir Jāņa Pēlmaņa izvēlētie ērģeļu reģistrācijas principi no Rīgas Domā ierastā skanējuma. Varbūt arī sasaucoties ar 2023. gada augusta spēli pie Jāņa baznīcas ērģelēm un ar pašu toreizējo repertuāru – Hieronīmu Pretoriusu, Nikolā Lebegu, Dītrihu Bukstehūdi, taču sajūta bija nepārprotama – lielās, romantiskās Doma ērģeles skan barokāli. Jā, pēc tam Baha korāļpartitas izvērstā variāciju cikla risinājumā pieauga dinamika, iezīmējās kontrasti, bet skaņuraksta trauslums un nianšu gamma būtībā palika klātesoši arī tokātas un fūgas lasījumā, arī abu opusu dramatiski saspringtākajos brīžos. Otra pazīme Jāņa Pēlmaņa spēlē, kura vēstīja, ka nekas nav par daudz un nekā arī nepietrūkst, – ļoti pārliecinoša mākslinieciskās dramaturģijas prasme. Un ne tikai tādēļ, ka korāļpartitas formas iedzīvinājums sasaucās ar Karga-Elerta grandiozās variāciju plūsmas atklāsmi, ne tikai tādēļ, ka Baha tokātas un fūgas dramaturģisko plānojumu uzreiz varēja salīdzināt ar prelūdijas un fūgas arhitektonisko uzbūvi (tātad – šeit tikpat lieli nopelni arī Klāvam Liepiņam) – koncerta pirmajā pusē klausītāji uzzināja, ka Jānis Pēlmanis nošurakstā ietverto muzikālo domu virza apbrīnojami plastiski, precīzi un viengabalaini. Un tas izklausījās suģestējoši.

Uzmanību tūlītēji satvēra arī Klāva Liepiņa priekšnesums, un klausītājam atlika tikai sekot līdzi ērģelnieka drošajai gaitai cauri visiem mūzikas pavērsieniem un labirintiem. Šī uzstāšanās skanēja nedaudz citādi – par kādu pakāpi romantiskāk, ar kontrastējošiem akcentiem un krāsām, taču tādas iepriekš iepazītas kvalitātes kā gaumes izjūta, emociju diferenciācija un domāšana lielās dramaturģiskās līnijās palika nemainīgas. Un tas arī veidoja nopietnu pamatu abu ērģelnieku izplānotajai koncertprogrammas koncepcijai, kur Karga-Elerta pasakalja un fūga kļuva par loģisku turpinājumu trijiem Baha opusiem, lai gan jau iepriekš bija zināms, ka arī izvērstākajos baroka ģēnija darbos katra nots ir savā vietā, ko ne vienmēr var teikt par viņa pēcteču veikumu.

Kādēļ tieši Zigfrīds Kargs-Elerts? Varbūt arī tādēļ, ka viņa paaudzes franči – Luijs Vjerns, Marsels Diprē, Šarls Turnemīrs – Rīgas Domā dzirdami daudz biežāk, un tagad nu pienāca kārta kaut kam atšķirīgam. Un bija arī stilistisks kontrasts – Kargs-Elerts pārstāv paaudzi starp Maksu Rēgeru un Paulu Hindemitu, un tieši tā arī izklausījās. No vienas puses, te ir vēlīnajam romantismam un konkrēti Rēgeram raksturīgais skaņuraksta blīvums un detalizācija, no otras puses, ar Hindemita jauno lietišķību saistītā apziņa, ka pēc Pirmā pasaules kara nekas vairs nebūs tā kā agrāk, jo Karga-Elerta 150. opuss tapis jau 1932. gadā. Tādēļ arī iespēja kaut reizi dzirdēt koncertatskaņojumā šo partitūru bija vilinoša, lai gan citādi priekšroku dotu Hindemitam – Karga-Elerta pasakaljā un fūgā milzīgā nošu daudzuma attiecība pret formas piepildījumu bija tik diskutabla, ka šī klausīšanās pieredze galu galā nogurdināja un nokausēja.

Rezumējot – pretstatā daudziem citiem Rīgas Doma koncertiem šoreiz neko vairāk arī nevajadzēja. Un viss pārējais – trīsreiz piesauktais Hindemits, Keidžs, Mesiāns, Glāss un Šēnbergs, ukraiņu klasiķi un latviešu komponistu pirmatskaņojumi – lai nu paliek nākamajiem Klāva Liepiņa un Jāņa Pēlmaņa priekšnesumiem Rīgas Domā, ja ne gluži jau šovasar, tad katrā ziņā nākamajā gadā. Jo tādi koncerti taču būs, vai ne?