Atzīties savā dzīvošanā. Dienasgrāmatu stāsti

Gada beigās katrs sevi cienošs medijs veido gada pārskatu. Pēc jaunā gada sāksies mākslas nozaru gada balvu pasniegšanas maratons. Taču medijos un žūriju darbā jau ir veikti kādi priekšdarbi, notikusi vienošanās – kas ir vērtība, kas ir notikums. Bet kuri pagājušajā gadā ir bijuši manas dzīves patiesie notikumi? Jo tas ir ļoti svarīgi – ne tikai peldēt līdzi kolektīvi rakstītā stāsta straumē, bet atzīties sev pašam savā dzīvošanā.

Anda Buševica, Latvijas Radio redaktore, publiciste

Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Labus grēksūdzes paraugus un jau gatavas atzīšanās formulas var meklēt dienasgrāmatās. Pagājušajā gadā tikām pie divām apjomīgām dienasgrāmatām grāmatas formātā. Īsi pirms Jāņiem latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā "Es esmu … ", Gundegas Grīnumas sakārtotas, iznāca Ivandes Kaijas no 1911. līdz 1921. gadam rakstītās dienasgrāmatas "Es stāstu visu". To, cik interesanti var kļūt vēstures it kā vispārzināmi notikumi, izpētīti lielā pietuvinājumā, literatūrzinātniece Gundega Grīnuma savās monogrāfijās pierādījusi vairākkārt. Piemēram, atklājot Raiņa un Aspazijas Kastaņolas trimdas tuvplānus grāmatā "Viņpus Alpiem". Vēstures rakstīšanai raksturīgi atmest detaļas, koncentrējoties uz mērķtiecīgu vēstījumu. Taču ikdienas dzīvē viss notiek vienlaikus, un notikumu svarīguma skala mēdz būt ačgārna. Pazaudēta zeķe savijas kopā ar iedvesmojošu grāmatā izlasītu frāzi, un to visu fona trokšņos caurvij lielo vēstures norišu atbalss.

Vēl viens izcils vispārzināmā pārjautāšanas piemērs pagājušajā gadā bija Nikolā Ozano romāns "Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts". Šī "kāda grāmata" ir franču–latviešu vārdnīca, ko deviņdesmitajos Ozano kā tikko Rīgā ieradies Francijas vēstniecības darbinieks nopirka antikvariātā. Pēc daudziem gadiem tulkotāja ikdienas darbā gandrīz izjukušo vārdnīcu viņš nolemj glābt, iesienot no jauna. Pirms dot tai otro dzīvi, Ozano vārdnīcu uzmanīgi uzlūko un ierauga kā pirmo reizi. Varbūt iespējams noskaidrot, kas ir bijusi grāmatas iepriekšējā īpašniece, kuras īpašumzīme ir titullapā? Kurš ir bijis tik traks, lai izdotu un arī pirktu franču vārdnīcu 1941. gadā, kad jau pavisam drīz Latviju no Rietumiem atdalīs "dzelzs priekškars"? Vārdnīcas līdzautoru uzskaitījumā atklājas iešifrētas juku laikos noklusētas un nevēlamas personas, un tā pamazām veidojas detektīvintriga, pierādot, ka reālā dzīve reizēm spēj būt aizraujošāka par rakstnieka sadomātu stāstu.

Pamācīgi ir papētīt arī motivāciju dienasgrāmatu rakstīšanai. Ivandes Kaijas dienasgrāmatas tapa laikā, kad sievietēm nebija balss. Taču balsstiesības attiecas ne tikai uz politisko sfēru, bet arī ģimenes dzīvi. Ivandes Kaijas dienasgrāmatas bija veids, kā dzīvesbiedram Fēliksam Lūkinam pavēstīt savu pasaules izjūtu. Tā ir vēl viena pārdomu vērta tēma: dienasgrāmatām vienlaikus ir un nav adresāta.

Gada beigās iznāca rakstnieces Andras Neiburgas "Es esmu tas, kas paliek pāri. Dienasgrāmatas" divos sējumos. Tas jau ir 2003.–2019. gads, un arī dienasgrāmatas tiek rakstītas citādi. Daļa no tām joprojām pa vecam – kladē, daļa – datorā, taču arī publiski – internetvidē noteiktai ļaužu kopai svarīgajā "Sviesta cibā". Šo dienasgrāmatu redaktors Ilmārs Šlāpins intervijās atceras, kā sarunāšanās paradumus izmainījusi internetvides anonimitāte. Ļaudis, kuri reālajā dzīvē viens otru vismaz pazinuši, slēpušies aiz pseidonīmiem, kurus atšifrēt izdevies tikai pēc laba laika. Radot gluži citu attiecību hierarhiju, kurā par tevi spriež tikai pēc tevis rakstītā. Andra Neiburga šai laikā no rakstniecības jau bija atgājusi, lai rūpētos par dzimtas īpašumiem, taču "Sviesta cibā" atkal kļuva par vārda cilvēku – vienu no rosīgo sarunu centriem. Ieraksti dienasgrāmatās atsauc atmiņā to visu, ko tik ļoti iemīlēju Andras Neiburgas stāstos. Viņas dzīves redzējumā ikdienībai ir tik plāna garoza, ka eksistenciāls izmisums vai pārpasaulīgs prieks to var pāršķelt jebkurā mirklī. 2016. gada nogale: "Bail iet ārā. Kā spert kāju nezināmajā. Jau izdzērām divatā vienu brutu, lai saņemtu dūšu. Man vispār tik šausmīgi gribas socializēties un bail palikt vientuļai, bez draugiem, bet iet ārā arī bailes. Bet vai nu jums man tas jāstāsta. Kurš no jums šito nepazīst. "