Kāds bija šis gads kultūrā; kas paliks aiz 2024. gada robežas

2024. gads kultūrā bijis daudzšķautņains un daudzbalsīgs, lai gan, skatoties, kādus notikumus izvirzīt nominācijām, brīžiem radās sajūta, ka ir bijis daudz dažādu lielāku un mazāku skandālu, nesaprašanos un diezgan maz redzamu sasniegumu.

Gada galvenais un priecīgākais notikums, protams, ir Ginta Zilbaloža filmas "Straume" fenomenālie panākumi, tomēr bija arī vēl citi spilgti un būtiski notikumi. Viens no tādiem – Annas Vidulejas un Antras Cilinskas dokumentālā filma "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks", kas, mūsuprāt, ir labākais 2024. gada dokumentālais darbs. Bija Dāvja Sīmaņa filma "Marijas klusums", un bija spilgtā un kritiķu atzinīgi novērtētā Lauras Grozas iestudētā izrāde ""Skatuve" ugunī" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Inese Kučinska un Olga Šepicka-Slapjuma Marijas Leiko lomā, abas – žilbinošas, un abi – darbi, kas tik spilgti un neaizmirstami atklāj padomju sistēmas ļaunumu. Par neapstrīdamiem teātra Notikumiem izvērsās Valtera Sīļa iestudējums "Sibīrijas haiku" Latvijas Leļļu teātrī un "Tēvs klusums" Liepājas teātrī, Reiņa Suhanova veidotais "Pazudušais dēls" Valmieras teātrī un vairākas citas izrādes. Bija Gunāra Bindes un Jāņa Deinata izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Bija daudzi mūzikas notikumi, kas būtu pelnījuši tapt pieminēti – Vāgnera operas "Dievu mijkrēslis" atskaņojums Cēsu mākslas festivālā, Siguldas opermūzikas festivāls, Operetes festivāls Ikšķilē un vēl tik daudzi atsevišķi sasniegumi.

Lūk, "Kultūrzīmju" ieskatā spilgtākās šā laika zīmes.

GADA NOTIKUMS

"Straume" plūst uz "Oskaru"

Kadrs no Ginta Zilbaloža pasaules ievērību un atzinību guvušās filmas "Straume".

Foto: Publicitātes

"Izcili, pelnīti, skaisti" – tie ir tikai daži dzirdētie slavinājumi, runājot par visu laiku pasaulē populārāko latviešu kinofilmu. Režisora Ginta Zilbaloža un viņa komandas 3D animācijas tehnikā veidoto stāstu par individuālistu Kaķi, kurš lielu plūdu laikā spiests pamest mājas un patverties nelielā laivā kopā ar citiem dzīvniekiem, kritiķi un skatītāji vērtē un apbrīno teju visā pasaulē (filmas veidotāji ir aizlieguši filmu izrādīt agresorvalstī Krievijā) un dažādu festivālu nominācijas un balvu nosaukumi Latviju sasniedz vai ik pārdienas. Kā teikts Latvijas ekspertu komisijas vērtējumā, vienprātīgi balsojot par filmas "Straume" izvirzīšanu "Oskara" balvu sacensībai, filmas pozitīvo publicitāti "vairo Eiropas un pasaules kinoprofesionāļu atzinība filmas novatoriskajiem risinājumiem, oriģinalitātei un tematiskajai aktualitātei. "Straumes" radītais iespaids salīdzināts ar hrestomātiskiem darbiem pasaules kino vēsturē".

GADA CILVĒKS

Gints Zilbalodis: Kaķis, kas strādā komandā

Režisors Gints Zilbalodis (trešais no kreisās) kopā ar filmas "Straume" komandu (pirmais no kreisās – producents Matīss Kaža) 7. decembrī, saņemot Eiropas Kinoakadēmijas balvu.

Foto: Publicitātes

Pirms nepilniem sešiem gadiem Horvātijas galvaspilsētā Zagrebā kinofestivālā "Animafest Zagreb" pasaules pirmizrādi piedzīvoja režisora Ginta Zilbaloža debijas pilnmetrāžas animācijas filma "Projām". Toreiz, izvirzot filmu galvenajam konkursam, kritiķi uzsvēra, ka "dažkārt lieliskas filmas rodas ne tikai milzīgā darba grupā un ar lieliem finansiāliem ieguldījumiem, bet piedzimst ārkārtīgi rūpīgā darbā un talantīgā apsēstībā, kas pārņem ekstraordināru vienpatni. Tas ir gadījums ar jauno Latvijas autoru Gintu Zilbalodi un viņa filmu "Projām…"

2024. gada augustā pirms Latvijas pirmizrādes otrajai režisora pilnmetrāžas filmai "Straume" Gints Zilbalodis sarunā ar "Kultūrzīmēm" atzina, ka "viena lieta ir filmu uztaisīt, bet, lai tā nonāktu līdz skatītājam, nepieciešams milzīgs ceļojums un darbs, un, šķiet, mums tas izdevās. Protams, neviens nevar ietekmēt, kā kuram skatītājam patīk vai nepatīk kāda filma, panākumi ir kā liela loterija, tos nevar ne prognozēt, ne paredzēt. Atliek vien cerēt, ka izdosies uzrunāt gan dažādo festivālu kuratorus, gan recenzentus un kritiķus." Režisors ne reizi vien atzinis, ka viņš jau pats esot kā tas "Straumes" vienpatnis Kaķis, kuram nācies sastrādāties komandā. Tas ir izdevies!

KULTŪRAS BŪVE

JRT, Valmieras teātra un Nacionālā Vēstures muzeja lielā atgriešanās

Pēc pārbūves Jaunā Rīgas teātra Lielās zāles parterā ir 322 skatītāju vietas, bet balkonā – 166.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Pēc ilgiem un juridiski, finansiāli un praktiski sarežģītiem atjaunošanas un restaurācijas gadiem šogad durvis vērušas nozīmīgas kultūras celtnes – Jaunais Rīgas teātris (JRT), Valmieras teātris, Rīgas pils kastelas daļa.

Brīnišķīgs rezultāts – tāds bija skatītāju vērtējums pēc tam, kad viņi bija apmeklējuši JRT, kas martā atgriezās pēc Zaigas Gailes projekta atjaunotajā vēsturiskajā namā Lāčplēša ielā 25.

Tas ir unikāls un vienlaikus arī dzīvs projekts (kopējās izmaksas septiņu gadu laikā – 34,5 miljoni eiro) – blīvā pilsētas apbūvē, Rīgas vēsturiskajā centrā teju divtik palielināts ēkas apjoms ar sarežģītu pazemes konstrukciju izbūvi. Vērienīgajā pazemes stāvā ir vieta darbnīcām, bet vēsturisko teātra ēku papildina jauns piecstāvu nams ar divām "Black Box" zālēm, vairākām mēģinājumu zālēm un komfortablām telpām aktieriem. Ērtākam darbam abas ēkas ir savienotas ar stiklotu eju. Teātra Lielajā zālē ir saglabāta vairāk nekā gadsimtu senās ēkas elpa, ko izceļ saglabājušies un restaurētie XX gs. 30. gadu interjera elementi – zāles centrālā lampa, kvadrātveida gaismekļi, tumši sarkanbrūni priedes saplākšņa paneļi. Pēc pārbūves Lielās zāles parterā ir 322 skatītāju vietas, bet balkonā – 166. Kurš gan tad vairs atcerējās, ka teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis savulaik, restaurācijai ieilgstot, JRT bija pat izsludinājis pirmizrāžu streiku, bet aktieri bija uzņēmuši video, kur viņi redzami 2053. gadā, jo nebija ticības, ka projekts reiz īstenosies. Tagad Alvis Hermanis, atceroties grūtības, kas bija jāpārvar ēku kompleksa atjaunošanas laikā, teica: "Protams, gāja traki, bet šodien mēs patiešām peripetijas un kaislības aizmirstam, jo galvenais ir rezultāts. Un rezultāts ir fantastisks. Apbrīnojami labs. Tas ir brīnišķīgs."

Valmieras teātrī vērienīgās atjaunošanas rezultātā (izmaksas – 16,6 miljoni eiro) tehniski uzlabotas telpas, kas atbilst energoefektivitātes prasībām un nodrošina ērtu un pieejamu vidi apmeklētājiem un darbiniekiem, veiksmīgi atdalīta darbinieku plūsma no skatītāju plūsmas, veikta Lielās zāles atjaunošana, ietverot akustisko sienu izbūvi, demontētas ložas, izbūvējot papildu sēdvietu rindas, nomainot grīdas segumu un izbūvējot akustisko cilpu, kā arī nomainot skatītāju krēslus. Īpašs prieks par jaunizveidoto "Black Box" zāli līdzšinējās Mansarda zāles vietā. "Es ceru, ka pēdējos trīs gados, kad Valmieras teātrī jūtams mākslinieciskais pacēlums, esam parādījuši, ka māksla var tapt jebkādos apstākļos," "Kultūrzīmēm" teica teātra direktore Evita Ašeradena.

Pēc desmit gadu prombūtnes arī Latvijas Nacionālais vēstures muzejs atgriezās savās vēsturiskajās telpās Rīgas pilī. Tomēr muzeja rīcībā nonākusi vien trešā daļa no tam paredzētā pils apjoma, jo ēkas rekonstrukcija nav īstenota pilnībā. Atjaunotajā daļā, kas glabā unikālas liecības par pils senatni, tagad var apbrīnot unikālus, līdz šim apslēptus vēstures lieciniekus – bruņinieku ēdamtelpu, kapelu, Svina torni piecu stāvu augstumā, bēniņus, galeriju utt.

NOTIKUMS POPKULTŪRĀ

"Jumprava" svin ar jaudu

Aigars Grāvers Aigaru dienā koncertā "Jumprava XL" Mežaparka Lielajā estrādē.

Foto: Zane Bitere/LETA / LETA

Ievērojot labākās tradīcijas un tieši 31. augustā pulcējot grupas cienītājus Mežaparka Lielajā estrādē, grupa "Jumprava" atzīmēja Aigaru dienu ar vērienīgu koncertu "Jumprava XL". Tas bija līdz šim lielākais koncerts grupas vēsturē, un 40. dzimšanas dienu mūziķi sajūsmināto klausītāju priekšā, skanot jaunām un vecām, iemīļotajām dziesmām, svinēja iespaidīgi un grandiozi, bet arī bez pārspīlējumiem. Protams, līdz ar jaunākām un pavisam jaunām dziesmām skanēja arī "Vēlreiz", "Tālu aizgāja", "Peldētājs" un "Ziemeļmeita". Tiesa, Mežaparkā vēl nebija ieraugāma režisora, scenārista un producenta Aigara Graubas un scenārija līdzautora Jāņa Baloža spēlfilma "Jumprava. Lielais notikums", kuras sižeta pamatu veido stāsts par latviešu rokgrupas "Jumprava" izveidošanos un attīstību no 1984. līdz 1991. gadam.

GADA BEZJĒDZĪBA

Gandrīz sadalītais Upīša piemineklis

Andreja Upīša piemineklis.

Foto: Zanda Birze

Rīgā ar jaunu sparu turpinājās pieminekļu kari. Tikai pateicoties arhitekta Alberta Terpilovska autortiesību mantinieces, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības vadītājas Kārinas Pētersones viedoklim, par mata tiesu un vismaz pagaidām no pārzāģēšanas izvairījās padomju rakstnieka un kolaboranta Andreja Upīša piemineklis, kas atrodas pie Kongresu nama – vietā, kur reiz sliesies jaunuzceltā Rīgas filharmonija (RF). Ideju, ka piemineklis būtu ne vien jāpārvieto, kas arī ir saprotami RF dēļ – pret to neiebilst gandrīz neviens, arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde –, bet arī jāsadala divās daļās, paužot Upīša personības divas puses – labs rakstnieks, autors "Zaļajai zemei", "Sūnu ciema zēniem", "Zeltam" un citiem darbiem – un tikpat izteikts kolaborants, kurš 1940. gadā brauca uz Maskavu, lai lūgtu Latvijas pievienošanu PSRS, vēlāk – LPSR Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks, – šoruden pauda tēlnieks, Rīgas domes deputāts un Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāja vietnieks Ivars Drulle ("Par"). Rīgas dome ar 26 balsīm par, 10 pret un septiņām atturoties nobalsoja par šīs idejas īstenošanu. Pret mākslinieciski apšaubāmo ieceri, kas ir stipri šaubīga no autortiesību regulējuma viedokļa, savu viedokli jau paudis bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers un vairāki mākslinieki, tomēr, kā ziņoja raidījums "Nekā personīga", pagaidām izšķirošais ir kādreizējās kultūras ministres Kārinas Pētersones viedoklis, jo ar viņu kā Terpilovska autortiesību mantinieci darba pārveidošana nebija oficiāli saskaņota.

GADA NOTIKUMS MŪZIKĀ

Komponista Riharda Dubras marts

Atzīmējot komponista Riharda Dubras 60. jubilejas gadu, Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un diriģents Māris Sirmais aicināja uz īpašu komponistam veltītu koncertu, kas martā izskanēja Rīgas Domā. "Būtu ļoti priecīgs, ja spētu uzrakstīt skaņdarbu, kas aptur karu. Bet, tā kā tas nav iespējams, es ar savu mūziku cenšos viest vismaz cerību," pirms koncerta sarunā ar Latvijas Radio paudis komponists.

Armands Znotiņš, kritiķis: "Ja ir "Pētera Vaska aprīlis", tad ir arī "Riharda Dubras marts" – vēlreiz jāatgādina šī koncertu organizētāju inspirētā atziņa, kas vienlaikus liek secināt, ka abu komponistu un gara radinieku mūzika skan ne tikai jubilejām pielāgotā laika intervālā, bet arī visa gada garumā. Pirmais nozīmīgais pieturas punkts Riharda Dubras sešdesmitgadē – monumentālā cikla "Krustaceļa vīzijas. Gaisma" pirmatskaņojums 17. martā Rēzeknes koncertzālē "Gors" pianista Reiņa Zariņa interpretācijā, kam sekoja priekšnesums Dzintaru koncertzālē. Otrā robežzīme – Trešās simfonijas pirmatskaņojums 30. novembrī koncertzālē "Lielais dzintars" Gunta Kuzmas vadītā Liepājas simfoniskā orķestra lasījumā. Abi jaundarbi apliecina, ka Rihards Dubra vēl aizvien ir radoši aktīvs un ka komponistam nav vienalga, kas notiek pasaulē."

GADA NOTIKUMS MĀKSLĀ

Aptverot Latvijas mākslas saknes

Ievērojamas glezniecības izstādes notiek ne vien galvaspilsētā, bet arī visdažādākajās izstāžu zālēs visā valstī. Viena no nozīmīgākajām bija jūnijā Cēsu Izstāžu namā notikusī Ievas Baklānes sagatavotā gleznu izstāde "Aizmidzis dārzs", kurā bija izstādīti gleznotājas Annas Baklānes (1982) un viņas vecāku, gleznotāju Jura Baklāna (1947–1989) un Vijas Maldupes (1947–1996) darbi. Izstādi veidoja divas daļas, kuru vienojošais faktors bija gan visu trīs gleznotāju radniecība, gan arī mākslinieciskie saskares punkti. Pirmajā daļā bija iekļautas izcilo gleznotāju Jura Baklāna un Vijas Maldupes gleznas, kas tapušas, sākot ar 20. gs. 70. gadiem, kā arī iepriekš nepubliskotas skices.

GADA NOTIKUMS LITERATŪRĀ

"Rakstivāls" aizsāk tradīciju

Līgatnes radošajā kvartālā "Zeit" 11. augustā notika pirmais rakstīšanai veltītais festivāls "Rakstivāls", kas, kā apgalvoja tā rīkotāji, uzskatāms par unikālu vienas dienas festivālu, kāds līdz šim nav noticis ne Baltijā, ne Ziemeļeiropā. Festivālā izcili rakstnieki un dažādu jomu profesionāļi stāstīja par rakstīšanu, bet darbnīcās bija iespējams ķerties klāt atklāto paņēmienu izmēģināšanai praktiski. Speciālas darbnīcas bija arī bērniem, kā arī terapeitiskās rakstības darbnīcas pašdziedinošai pieredzei. "Rakstīšana ir un nav pamatprasme – tā tāda ir, jo ir viena no pirmajām prasmēm, ko apgūstam. Taču tās tālākais potenciāls lielākoties paliek neatklāts. Tāpat kā tikai retais apzinās, ka peld tekstu jūrā un ka rakstītajam vārdam ir milzīga ietekme ne tikai uz izglītību, mākslu, bet arī identitāti un nacionālo drošību," uzsvēra viena no festivāla iniciatorēm un organizatorēm, rakstniece Inga Žolude.

AŽIOTĀŽA

Dārgais seksa skandāls Mūzikas akadēmijā

Martā nebijušā skaļumā un apjomā eskalējās jautājums par seksuālās uzmākšanās gadījumiem Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA). Līdz ar septiņu studenšu liecībām tas tika aktualizēts divās LTV raidījuma "Kultūršoks" pārraidēs. Sabiedrībā kā allaž bija atšķirīgi viedokļi – vieni šo skandālu uztvēra kā nopietnu liecību par dziļām problēmām augstskolā, otri uzskatīja, ka tas ir mākslīgi uzpūsts un ar mērķi mainīt augstskolas vadību. Iznākumā skandāls izvērsās par lielāko problēmu JVLMA vēsturē, kas saistījās ar vēl nebijušu reputācijas zaudējumu.

Jau no skandāla pirmajām dienām ar JVLMA padomes lēmumu tika pieprasīta augstskolas rektora Guntara Prāņa atkāpšanās, motivējot ar to, ka augstskolas vadītājam ir jāatbild par studentiem drošu vidi. 15. aprīlī G. Prānis atkāpās no amata, paužot, ka "skandāls, kurā ierauta akadēmija, izmantots, lai, aizbildinoties ar rūpēm par studentēm, iespējami tendenciozā veidā atbrīvotos no akadēmijas vadības, apsūdzot viņu bezdarbībā". Jūnijā pēc rektora vēlēšanām ar JVLMA senāta lēmumu viņa vietā stājās bijusī JVLMA senāta vadītāja Ilona Meija.

Visskaļāk izskanēja, ka seksuālās uzmākšanās skandāla dēļ no amatiem akadēmijā atstādināti divi profesori: Rolands Kronlaks – no Mūzikas tehnoloģiju katedras vadītāja amata un Māris Kupčs – no Senās mūzikas katedras vadītāja amata. Abi gan joprojām turpina tiesāties – Rīgas apgabaltiesā 27. decembrī būs pieejams nolēmums par Kronlaka apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru noraidīta viņa prasība par atjaunošanu amatā un ap 8000 eiro kompensācijas izmaksu. 1. novembrī Rīgas rajona tiesa Jūrmalā pilnībā noraidīja Māra Kupča prasību par viņa atjaunošanu darbā.

Daudzos neizpratni un jautājumus raisīja arī valdības šā rudens lēmums gandrīz 400 000 eiro piešķirt JVLMA tostarp drošas mācību vides un advokātu pakalpojumu nodrošināšanai. Kā aģentūrai LETA pauda Kultūras ministrija, piemēram, 135 919 eiro plānots tērēt, lai JVLMA iepriekšējam rektoram un prorektoriem kompensētu neplānotu darba tiesisko attiecību izbeigšanu. 11 979 eiro iezīmēti, lai nodrošinātu psihologa pakalpojumus akadēmijas studentiem un personālam u. c.

GADA TUVREDZĪBA

Limbažu novada bibliotēku skumjā sāga

Kopš aprīļa beigām sabiedrībā plašu rezonansi radīja Limbažu novada pašvaldības iecere slēgt septiņas lauku bibliotēkas un izskanēja, ka līdzīgi plāni tiekot loloti arī citās vietvarās. Tiesa, Limbažos tās nav neatkarīgas lielas bibliotēkas, vien mazas galvenās bibliotēkas struktūrvienības Ārciema, Bīriņu, Katvaru, Vitrupes, Stienes, Straumes, Braslavas pagastos. Kopš 1. jūnija bibliotēkas tiešām tika slēgtas. Piemēram, par bijušo Stienes bibliotēku Limbažu novada mājaslapā rakstīts, ka visus pakalpojumus var saņemt Skultes un Lādes bibliotēkās, kā arī Skultes Multifunkcionālajā centrā.

Latvijas Bibliotēku likuma 6. panta trešajā daļā tik tiešām pašvaldībām paredzētas tiesības "likvidēt un reorganizēt bibliotēkas", tiesa, ar nosacījumu, ka tiek ņemts vērā Latvijas Bibliotēku padomes atzinums. Limbažu novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs "Kultūrzīmēm" skaidroja, ka tagad novadā palikšot vēl 21 bibliotēka, un "tajās esam gatavi investēt, patiesībā varētu nosaukt vēl 30 vietas, kur bibliotēkas tieši vajadzētu atvērt, jo tur ir iedzīvotāji". Tomēr Stienes bibliotēkas ilggadējā lasītāja Niole Krastiņa skumji secināja, ka "no šejienes jau var braukt tikai ar savu mašīnu, citas iespējas nav. Saprotam jau, ka jaunieši lasa maz, bet mēs, vecākie, taču gribam lasīt!" Jācer, ka Limbažu novadā nolemtais nekļūs par "domino efektu" citviet Latvijā.

LAIKA NOSPIEDUMS

Joprojām – Ukraina

Nav beidzies karš Ukrainā, un joprojām pie Latvijas valsts, pašvaldību un iedzīvotāju namiem plīvo Ukrainas karogi. Arī ukraiņu kultūras mākslinieku devums, kuri patvērumu guvuši mūsu valstī, Latvijas kultūrtelpā jūtams arvien, kaut gan vairs neizskan tik skaļi kā pirmajos kara gados. Viens no šī gada lielajiem kultūras notikumiem, kas saistīts ar Ukrainu, bija ukraiņu režisora Vlada Troicka, kurš ir arī ukraiņu populārās etnohaosa mūzikas grupas "DakhaBrakha" dibinātājs un iedvesmotājs, veidotā muzikālā izrāde "Stulbā dzīve". Kopā ar britu mūzikas trio "The Tiger Lillies", ukraiņu grupu "Dakh Daughters" un Tetjanu Troicku no "Dakh" laikmetīgās mākslas centra izrādē spēlē arī Dailes teātra aktrises Ērika Eglija-Grāvele, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa.

Muzikālajā izrādē mākslinieki meklē atbildes uz brīvības un demokrātijas jautājumiem, "sakuļot skatuves gaisu ar ķecerīgu humoru un nāvīgu ironiju. Laikā, kad cilvēci tricina ļaunums, ir gļēvi novērsties no neērtā un sāpinošā, tādēļ ir nepieciešams līdz pašam kaulam, melni un radikāli godīgi pasmieties par stulbo dzīvi," vēsta Dailes teātra reklāma. Arī izrādes režisors Vlads Troickis ar "Kultūrzīmēm" runāja tikpat skaidru valodu: "Interesanti – kad eiropiešiem jautāju, ko viņiem nozīmē brīvība, nav īsti iespējams saņemt skaidru atbildi, parasti brīvība nozīmējot darīt to, ko vēlas, bet praktiski neviens nerunā par to, ka brīvība ir arī risks, drosme un atbildība. Arī kultūra ir viens no Krievijas ieročiem, un viņi tik tiešām absolūti intensīvi izmanto šo mītu par vareno Krievijas kultūru."

NOTIKUMS TEĀTRĪ

"Latviešu raķetes": latvieši var, varēja un varēs

Izrāde tika nominēta 2023./2024. sezonas "Spēlmaņu nakts" balvai piecās nominācijās: "Gada lielās formas izrāde", par ko tā arī saņēma balvu, "Gada režisors", "Gada aktieris" (Mārtiņš Kalita), "Gada scenogrāfs" (Valters Kristbergs), "Gada gaismu vai video mākslinieks" (Mārtiņš Feldmanis).

Režisors Regnārs Vaivars uzsvēris, ka "izrāde nav par sportu, bet latviešu vīriešiem – Lāčplēšiem – tautas varoņiem. Latvieši var, varēja un varēs." Rolanda Upatnieka lomas atveidotājs Mārtiņs Kalita, kurš šajā izrādē ir arī režisora asistents, "Kultūrzīmēm" atzina, ka "latvieši spēj būt vienoti, sportistu uzvaras ir kas vairāk par sportu. Tās reizes, kad paceļam galvas, ir kā zāles ikdienai. Mēs, letiņi, varam izsisties!" "Režisors Regnārs Vaivars kopā ar asistentu Mārtiņu Kalitu izšauj starta raķeti krietnai patriotisma devai un dara to skarbā romantisma stilā pa savam – vīrišķīgi, tieši un bez liekvārdības," recenzijā "Kultūrzīmēs" rakstīja kritiķe Ilze Kļaviņa.

GADA MANTOJUMS

Jettes Užānes dzīvie cimdi

Jette Užāne (1924–2007), Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, tautā mīļi saukta par Cimdu Jetiņu, Dzērbenē dzimusi, dzīvojusi un mirusi, bija cimdu adītāja, domātāja un dabas vērotāja. Pēc saslimšanas ar kaulu tuberkulozi 14 gadu vecumā mūžu pavadījusi tēva celtajās mājās Dzērbenes "Lejniekos", kas mūsdienās atrodas Cēsu novadā. Dzīvei dotajā laikā uzadījusi vismaz 3000 cimdu pāru, no kuriem daudzi ir mākslas darbi ar saviem īpašiem stāstiem. Mūsdienās par Jettes Užānes radošo mantojumu atbild audžumeita Elīna Apsīte. 2017. gadā izdota "Jettes Dienu grāmata", kurā apkopoti mākslinieces dienasgrāmatu ieraksti, un šogad Elīna Apsīte ir kuratore Cēsu muzejā notikušajai izstādei "Dzīvais cimds".

"To apzināti veidojām kā audiovizuālu, intelektuālu un personisku pieredzējumu, ceļojumu pa Jettes vērojumu un domu pēdām," par izstādi "Dzīvais cimds" stāstīja kuratore.

GADA NOTIKUMS KINO.

"Marijas klusums" – kā baiss atgādinājums

Kadrs no Dāvja Sīmaņa filmas "Marijas klusums".

Foto: Lauris Aizupietis/Publicitātes

No 4. aprīļa kinoteātros visā Latvijā sāka demonstrēt studijā "Mistrus Media" veidoto režisora Dāvja Sīmaņa spēlfilmu "Marijas klusums". Vēsturiskā filma par slavenās aktrises Marijas Leiko pēdējiem dzīves gadiem pasaules pirmizrādi piedzīvoja 74. starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā un tur saņēma Ekumeniskās žūrijas balvu. "Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad tumsa cenšas gūt virsroku. Mums jābūt stipriem, un mēs nedrīkstam zaudēt spēju atpazīt ļaunumu un cīnīties ar to," balvu saņemot, teica režisors Dāvis Sīmanis.

Filmā galveno – Marijas – lomu atveido aktrise Olga Šepicka-Slapjuma, kura intervijā "Kultūrzīmēm" teica: "Vai varat iedomāties, cik laimīga jūtos tagad, kad esmu strādājusi šajā filmā? Man jau ir sešdesmit gadu, biju domājusi, ka manas dzīves notikumi būs ceļojumi kopā ar vīru, ka zīmēšu un dziedāšu, bet atklājās, ka pie manis atnācis sapnis, pēc kā esmu tiekusies visu savu dzīvi."

Bet Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī pavasarī pirmizrādi piedzīvoja Artūra Dīča un Lauras Grozas izrāde ""Skatuve" ugunī", par kuru kritiķis Normunds Akots recenzijā "Kultūrzīmēs" rakstīja: "Tieši tas arī ir lugas lielākais nopelns, jo katrs dramaturģiski uzdotais jautājums ietver sevī milzumdaudz iespējamo atbilžu variāciju, par kurām šajā dzīvē būtu jādomā."

KULTŪRPOLITIKA 2024–2025

Pusrisinājumu karaļvalstī

• Noslēdzot trīspusējas sadarbības līgumu starp Rīgas domi, arhitektu biroju "MARK arhitekti" un Kultūras ministriju (KM), aizsācies darbs pie Rīgas filharmonijas projektēšanas. Plānots, ka Nacionālās koncertzāles projektēšanas darbi varētu tikt pabeigti divu gadu laikā. Par finansējuma apjomu un avotiem tiek solīts runāt pēc projektēšanas pabeigšanas.
• Pieņemts lēmums par Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja strukturālās vienības radīšanu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ietvarā no 2025. gada, kā arī nacionālas nozīmes nozares balvas dibināšanu vizuālajā mākslā. No otras puses, joprojām biezā miglā ir tīts jautājums par muzeja reālo atrašanās vietu, kā arī par balvas finansiālo apjomu un piešķiršanas kārtību.
• Autoratlīdzību saņēmējiem uz trim gadiem tiks saglabāta līdzšinējā nodokļu nomaksas kārtība, kas, protams, priecēs radošos cilvēkus, kas nevēlas reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicēji.
• Valdība jau no 2024. gada un turpmākos trīs gadus piešķir papildu 1,2 miljonus eiro gadā Dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāju atalgojuma reformai. Praksē tas nozīmē, ka no valsts puses Dziesmu svētku procesā esošo koru diriģentu atalgojums mēnesī pieaudzis no apmēram 40 līdz 80 eiro pēc nodokļu nomaksas, bet pārējiem kolektīvu vadītājiem, kuri agrāk par viena kolektīva vadīšanu saņēma apmēram 20 eiro mēnesī, saņem apmēram 40 eiro. Lieki piebilst, ka šis piešķīrums pēc būtības šo problēmu nerisina.
• Vismaz kultūras mantojuma atjaunošanai papildu finansējums tika atrasts visai inovatīvi, lai gan par efektivitāti ir šaubas – tiks rīkota jauna valsts mēroga izloze "Senatnes loterija", no kuras ieņēmumi 2025. gadā tiek plānoti 2 310 000 eiro.
• Rīkojot atklātos konkursus uz valsts iestāžu valdes locekļu amatiem, prieku raisīja lēmums par atzīta nozares profesionāļa Sanda Voldiņa iecelšanu Nacionālās operas un baleta direktora amatā, bet neizpratni – vilcināšanās ar konkursa atkārtotu izsludināšanu uz otra valdes locekļa amatu. Tomēr daudz vairāk jautājumu radīja rosība ap Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja amatu, no kura it kā pensijas dēļ tika aizvākts šīs institūcijas kādreizējais dibinātājs Juris Dambis, šādi raisot aizdomas, ka šeit redzama projektu attīstītāju ietekme, kas vēlas iegūt brīvas rokas Vecrīgā.