11.3 °C
Visprecīzāk JRT izrādi "Kritiens augšup" varētu raksturot ar Žana Luija Barro vārdiem: "nopietnība, kas neņem sevi nopietni, lai nekļūtu pārāk nopietna".
Alvim Hermanim patīk ne tikai kacināt sabiedrību ar provokatīvām idejām, kas pašreizējā izvērsumā stipri izskatās pēc Tīta Ojaso un Enes Līsas Semperes slavenā iestudējuma "Vienotā Igaunija" 2010. gadā NO99 teātrī, bet vienlaikus "pavilkt uz zoba" arī mūsu tehnoloģiju un algoritmu slazdos ievilinātos teatrāļus un viņu fanu loku. Solījums "uztaisīt pamatīgu teātra iestudējumu, kura centrā ir tikai aktieris uz plikas skatuves", pie spilgti vizualizētas darbības pieradušai publikai šodien var izklausīties nedaudz ambiciozs, jo grūti ir prognozēt, kā tas izskatīsies reālajā telpā. Tādam pasākumam ir vitāli nepieciešamas vismaz divas lietas – ļoti kvalitatīvs izejmateriāls un ļoti labi aktieri. Hermaņa rīcībā ir abas, mēģināsim palūkot, ko viņš no tām ir izveidojis.
Iestudējuma dramatizējumam Hermanis ir izvēlējies vācu aktiera un rakstnieka Joahima Meierhofa garo stāstu "Var krist arī augšup", kas vēsta par autora ceļojumu un pāris mēnešu ilgu viesošanos pie savas astoņdesmit sešus gadus vecās mātes. Varētu jautāt: kāpēc tieši stāstu? Pirmkārt, jādomā, tāpēc, ka tas atbilst režisora iecerei, otrkārt, mūsu atmiņa evolūcijas gaitā ir īpaši pielāgojusies stāstu iegaumēšanai un, treškārt, stāsti rada trešo, tā saucamo starpsubjektīvo realitāti, kas veido saikni starp cilvēku prātiem. Šodien to ir īpaši svarīgi nepazaudēt, un teātris, pievēršoties publiskām stāstu stāstīšanas tehnikām savienojumā ar aktierspēles elementiem, var palīdzēt šo būtisko saikni pasargāt no potenciāliem MI apdraudējumiem. Hermanis stāstu stāstīšanu JRT izteiksmes līdzekļu arsenālā iekļāva pirms divdesmit gadiem reizē ar "Latviešu stāstiem" u. c. iestudējumiem, kas nodrošināja viņa teātra atpazīstamību pasaulē. Patlaban teātris kā mākslas fenomens Rietumu kultūrā zem komerciālā un digitālā spiediena jūtami sāk zaudēt dzīvo enerģētisko saiti ar skatītāju un secīgi parādās režisori, kas meklē veidu un iespējas ar to cīnīties.
Alvis Hermanis savas pozīcijas nostiprināšanu veic, nosacīti pakāpjoties soli atpakaļ un piedāvājot publikai ar aktieru palīdzību izstāstīt uz Meierhofa teksta balstītu intriģējošu stāstu ar zīmīgu nosaukumu "Kritiens augšup". Nekādu dekorāciju, nekādu scēniski izvērstu darbību, tikai divi krēsli un rotējošs aktieru pāris, kas nepārtraukti ritina stāsta pavedienu. Kā savulaik teica Ingmars Bergmanis, "platforma un aktieris – pati senākā teātra forma". Tās piepildīšana izrādes laikā ir atkarīga vienīgi no aktiera un teksta, kas, savstarpēji mijiedarbojoties, sniedz publikai emocionālu vēstījumu kritiskai izvērtēšanai.
Par Meierhofa anekdotisko rakstības stilu varētu spriest daudz un dikti, taču viena īpatnība ir jāņem vērā – tas ļauj runāt par lietām, kas tieši savā starpā nav saistītas, bet tomēr saskaras un ietekmē cilvēka dzīvi. Turklāt asprātība, kas tekstā ieguļ kā skatpunkta atšķirība starp divām vienlaikus notiekošām norisēm, dāvā uztverei brīvību, stimulē emocijas un iztēli. Hermanis šos teksta "teatrālos dotumus" ir nekļūdīgi novērtējis, papildinājis ar dažiem režisoriski ne pārāk veiksmīgiem akcentiem un, izmantojot mūsu interesi par stāstu stāstīšanas procesu kā tādu, radījis ļoti saistošu un nesteidzīgu priekšnesumu uz aizvērtas skatuves.
Izrādes sižetiskais pavediens nav garš un kompozicionāli tiek vērpts no sadzīviskām epizodēm, maziem pārspīlējumiem, atmiņām un dažādiem atgadījumiem autora aktieriskās karjeras laikā. Protagonista neapmierinātība ar visu apkārt notiekošo ir sasniegusi savu apogeju, veselības problēmas un pusmūža krīze liek sevi manīt, un viņš bēg no Berlīnes, lai kādu laiciņu padzīvotu laukos pie mammas, atgūtos no depresīvā noskaņojuma, sakārtotu domas un varbūt arī atsāktu rakstīt. Uz jautājumu par savas vizītes mērķi viņš izvairīgi atbild, ka vēlas palīdzēt mātei dārza darbos, taču, ierodoties pie viņas, izskatās kā "izkusis siers, kas ieplūst katrā dīvāna spraugā". Mātes acīm tas, protams, nepaliek nepamanīts, viņa bez liekām ceremonijām ķeras pie dēla dvēseles terapijas. Būdama pēc dabas visai racionāli ievirzīta, māte savu vitalitāti uztur ar veselu virkni darba kārtībai pielāgotu rituālu – rūpes par dārzu, dziedāšana korī, peldēšanās jūrā un viskija malkošana. Palēnām iesaistot tajos arī dēlu, mātei neuzkrītoši izdodas paberzt nost dzīves rutīnā absūbējušos priekšstatus un ieskatus vienam par otru un atjaunot tuvību, bez kuras mums šo pasauli harmonizēt nav iespējams.
Stāsta epizodes aktieri iestudējumā virknē, pa pāriem iznākot proscēnijā un plūstoši iekļaujoties nesteidzīgajā valodas plūdumā. Mezglu punktos viņi iesaistās gan iekšēji vērstos, gan autora piedāvātos personāžu dialogos un ar punktotu līniju skatītāja iztēlē ieskicē dažādu tēlu aprises, kuras piedāvā vienas vai otras situācijas izklāsts, un liek tiem summēties stāstā par dzīvi šodienas pasaulē. Pievilcīgākie un rosinošākie neapšaubāmi ir tie tēli, kuriem aktieris atdod kaut ko no sevis paša, no savas dzīves pieredzes un pasaules redzējuma. Būtībā tas ir personības mēroga un talanta jautājums, kas pastāvīgi koriģē mūsu aktiermīlestības pakāpi, un tādēļ nav nekāds brīnums, ka Gundara Āboliņa, Kaspara Znotiņa, Viļa Daudziņa vai Andra Keiša veikums izrādē fascinē publiku no sākuma līdz beigām. Viņu spēja neuztvert sevi un stāsta varoņu īpatnības nopietni izvēlētajā skatuviskajā eksistencē ir nevainojami salāgotas gan ar teksta iekšējo struktūru, gan ar stāstījumā ietvertajiem notikumiem un ļauj mums bez jebkādas didaktikas aptvert cilvēka dzīves nestabilitāti, pasekojot līdzi mātes un dēla dvēseles kustībām ikdienas notikumos reanimētā satuvināšanās procesā.
Neko daudz no šī četrinieka izrādē neatpaliek arī Jāņa Skuteļa pienesums, kas izceļas ar aktiera īpašo spēju katras lomas komiskajā partitūrā ievīt labi saklausāmas traģiskās notis. Varbūt ne tik gludi iekļauties iestudējuma surdinētajā ritmā izdodas Ritvaram Loginam un Gerdam Lapoškam, jo pagaidām vēl pietrūkst prasmes izvairīties no lieka plastiskā teksta un piemirstas, ka katrs žests uz skatuves ir mākslinieciska informācija. To gan šoreiz notušē un izlīdzina fakts, ka vispārējā stāstā viņi tiek iesaistīti kā citas paaudzes pārstāvji.
Visai neapskaužamā situācijā, kas acīmredzami ir cieši sasaistīta ar neizsvērtiem režisoriskajiem akcentiem, iestudējumā ir nonākusi Kristīne Krūze. Hermaņa centieni pārvērst mātes līniju metaforiskā stāstā par Kosmisko Māti, atklāti sakot, ir neizdevušies, jo tiem trūkst nepieciešamā atbalsta punkta tekstā, un mēģinājums mātes tēlu transcendēt ar uzsvērti eksaltētu spēles manieri dēla grāmatas publiskās lasīšanas ainā tikai lauž izrādes vienoto plūdumu, veido stilistisku iekritienu un paliek kā neattaisnots iestudējuma piedēklis.
Visprecīzāk JRT piedāvājumu varētu raksturot ar Žana Luija Barro vārdiem: "nopietnība, kas neņem sevi nopietni, lai nekļūtu pārāk nopietna". Dzīve nav nekāda taisnvirziena kustība, tā ir līkne, un kritiens augšup vai lejup būs atkarīgs no vērtībām, kuras mēs ierakstām koordinātu asīs. Gribam to vai ne, bet to nākas darīt visu mūžu, un tieši par to ir stāsts. Teātris ar saviem aktieriem piemītošo šarmu vienkārši dāvā vēl vienu iespēju tuvplānā palūkot, kā šodien uzvedas uz skatuves izstāstīts stāsts.
Uzziņa
"Kritiens augšup", iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Autors: Joahims Meierhofs, tulkotājs Gundars Āboliņš, režisors Alvis Hermanis, fotogrāfs Mārtiņš Grauds, gaismu mākslinieks Lauris Johansons.
Lomās: Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Gerds Lapoška, Kristīne Krūze.
Nākamās izrādes: 4., 19., 20. novembrī (biļetes izpārdotas).
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
