22 °C
Krievijas diktators Vladimirs Putins karu Ukrainā bija iecerējis kā sprintu, bet tas ir pārvērties par maratonu, kurā ukraiņi jau gandrīz divus gadus sekmīgi atvaira Krievijas karaspēka centienus iznīcināt Ukrainas valsti.
Putins domā, ka šajā cīņā laiks ir viņa pusē, jo viņš cer, ka pamazām izbeigsies Rietumu atbalsts ukraiņiem un tad jau varēs bez īpašas piepūles savākt karā novājināto Ukrainu. Taču nesenais Eiropas Savienības lēmums sākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu liecina, ka Rietumi uzskata Kijivu par daļu no Eiropas un negrasās pamest ukraiņus likteņa varā.Protams, gan Ukraina, gan Rietumi ir noguruši no šī kara, turklāt pasaules kartē parādās arvien jauni "karstie punkti", piemēram, Gazas josla un Kalnu Karabaha, kas novērsa starptautiskās sabiedrības uzmanību no Ukrainas. Simbolisks piemērs ir amerikāņu žurnāls "Time", kas pagājušogad par Gada cilvēku nosauca Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, bet šogad nolēma piešķirt šo titulu dziedātājai Teilorei Sviftai. Putins paļaujas, ka pasaule novērsīs skatu no Ukrainas un pievērsīsies patīkamākām lietām, bet mēs nedrīkstam sagādāt viņam šo prieku.Latvijā aizvadītais gads bijis salīdzinoši mierīgs, arī Valsts prezidenta un valdības maiņa nav būtiski mainījusi valsts politisko kursu. Tādēļ parlamenta deputāti varēja atļauties tādu greznību, kā stundām ilgi diskutēt par Stambulas konvencijas ratifikāciju. Un, bijušā premjera Kariņa vārdiem runājot, "naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis", tādēļ Latvijas ainavu var izrotāt arī ar ceļa zīmēm latgaliešu un lībiešu valodā, bet Rīgā par klientu trūkumu nevar žēloties ar "Michelin" zvaigzni apveltīts restorāns, kur cilvēki gatavi tērēt simtiem eiro par vakariņām.
"Mājas Viesis" piedāvā atskatīties uz aizvadīto gadu, kas atkal aizritēja kara ēnā, jo Krievija nebūt negrasās atteikties no sava impērijas atjaunošanas projekta. Ukraiņi labi apzinās, ka šajā cīņā par izdzīvošanu viņi nevar padoties nogurumam, un arī mēs nedrīkstam ļauties vienaldzībai.
Gada karjerists: Edgars Rinkēvičs
Vairāk nekā desmit gadu nostrādājis Latvijas ārlietu ministra amatā, šogad Rinkēvičs pamanījās tikt pie paaugstinājuma, no Ārlietu ministrijas pārceļoties uz netālo Rīgas pili. Iepriekšējais pils saimnieks Egils Levits atteicās kandidēt uz otro termiņu, saprotot, ka viņam nav izredžu uzvarēt (bet vismaz nerosināja Saeimas atlaišanu, kā to līdzīgā situācijā izdarīja Valdis Zatlers). Prezidenta vēlēšanām "Jaunā Vienotība" sastiķēja alternatīvo koalīciju ar ZZS un "Progresīvo" balsīm, tādējādi 31. maijā Rinkēvičs tika ievēlēts par Valsts prezidentu. Rinkēvičs jau iegājis vēsturē kā pirmais homoseksuālais valsts vadītājs Eiropas Savienībā, lai gan homoseksuālo cilvēku tiesību aizsardzības jomā Latvija tālu atpaliek no Rietumeiropas un tikai gada nogalē Saeima atbalstīja viendzimuma pāru tiesības reģistrēt partnerattiecības. Prezidenta amatā Rinkēvičs gluži kā Kārlis Ulmanis pierādījis, ka valsts tīri labi var iztikt bez pirmās lēdijas,
turklāt Rinkēvičam nemaz nav vajadzīga Propagandas ministrija, jo viņš pats veikli darbojas sociālo mediju vidē.
Gada lidotājs: Krišjānis Kariņš
Kariņš pērn uzstādīja visilgāk nostrādājušās Latvijas valdības rekordu un veiksmīgi aizveda "Jaunās Vienotības" sarakstu līdz uzvarai 14. Saeimas vēlēšanās, bet šogad viņam klājās daudz grūtāk, mēģinot noturēt uzņemto kursu. Pēc prezidenta vēlēšanām faktiski izjuka līdzšinējā koalīcija ar "Apvienoto sarakstu" un Nacionālo apvienību, gandrīz visa vasara tika nomuļļāta bezjēdzīgās sarunās, līdz augusta vidū Kariņš paziņoja par demisiju. Premjera amatam tika izvirzīta līdzšinējā labklājības ministre Evika Siliņa, kuru Kariņš raksturoja kā "jaunās paaudzes politiķi". Kariņš piekrita ieņemt ārlietu ministra amatu, kas bija atbrīvojies pēc Rinkēviča pārcelšanās uz Rīgas pili. Bijušie koalīcijas partneri drīz vien cēla gaismā ziņas, ka premjera amatā Kariņš desmitiem reižu izmantojis privāto lidmašīnu pakalpojumus, kas izmaksāja vairāk nekā 1,3 miljonus eiro no valsts un ES budžeta. Kariņš droši vien skaita dienas līdz nākamā gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, lai no vietējā "pīļu dīķa" pārceltos uz plašākiem Briseles ūdeņiem, taču ir kāda problēma: tur jau priekšā ir agrākais "Vienotības" līderis Valdis Dombrovskis.
Gada notikums: Dziesmu un deju svētki
Rīgas mērs Mārtiņš Staķis šovasar acīmredzot tik ļoti gribēja ar savu kori pilnvērtīgi izbaudīt Dziesmu svētku pasākumus, ka pašā svētku nedēļas sākumā paziņoja par atkāpšanos no pilsētas galvas amata. Šo posteni ieņēma Vilnis Ķirsis, bet Staķis kopā ar pārējiem vairāk nekā 40 000 svētku dalībnieku varēja godam nosvinēt Dziesmu svētku tradīcijas 150 gadu jubileju. Koristiem tā bija iespēja ieskandināt par milzu naudu atjaunoto Mežaparka estrādi "Sidraba birzs". Dziesmu svētku sākumā bija šādas tādas nedienas ar dalībnieku ēdināšanu un aizliegumu ienest savu pārtiku, taču sadzīves grūtības nespēja slāpēt svētku dalībnieku prieku. Lai uzturētu Dziesmu un deju svētku tradīciju, jādomā arī par kolektīvu vadītāju atalgojuma sistēmas sakārtošanu, un valdība nākamā gada budžetā šim mērķim piešķīrusi 1,2 miljonus eiro.
Gada kolekcionārs: Pjotrs Avens
Ogres vēstures un mākslas muzejā gada sākumā bija plānots sarīkot vērienīgu porcelāna mākslas izstādi, taču šis nodoms izjuka, kad atklājās, ka šīs kolekcijas īpašnieks ir Krievijas miljardieris Pjotrs Avens. Viņš ir iekļauts ES un ASV sankciju sarakstos saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Latviešu izcelsmes biznesmenim Avenam ir arī Latvijas pilsonība, bet drošības iestādes izskata iespēju to atņemt. Avenam piederošo mākslas darbu izstāde Ogrē bija iecerēta sadarbībā ar šīs pilsētas mēru, Nacionālās apvienības politiķi Egilu Helmani, kurš pats ticies ar Avenu, bet pēc izstādes atcelšanas ķērās pie attiecību skaidrošanas ar muzeja vadību. Diemžēl mūsu valstī Helmanis nav vienīgais patriots, kurš pievēris acis uz Krievijas naudas ietekmi; piemēram,
šogad Latvija kļuvusi par Eiropas Savienības līderi Krievijas graudu importa jomā.
Gada pārbēdzējs: Andrejs Mamikins
Reiz sensenos laikos žurnālists Andrejs Mamikins tika uzskatīts par "labo krievu" un publiski klāstīja, ka pēc Maskavā pavadītas nedēļas pat lielākais Latvijas neatkarības ienaidnieks kļūtu par dedzīgāko mūsu valsts fanu. Viņš aicināja vest Latvijas krievus ekskursijās uz Krieviju, jo pēc tam viņi būšot gatavi skūpstīt Rīgas stacijas peronu un varbūt pat sākšot runāt latviski. Taču izrādās, ka uz pašu Mamikinu šī recepte nav nostrādājusi, jo šogad viņš pameta Latviju un pārcēlās uz Krieviju, kur uzreiz tika aicināts uz Kremļa propagandas šoviem, lai stāstītu, kā viņam izdevies aizbēgt no Latvijas "nacistiskā režīma". Taču laikam jau mūsu valstī valdošais "režīms" nemaz nav tik briesmīgs, jo desmitiem tūkstošu Krievijas pilsoņu, kuriem tagad tiek prasīts apliecināt latviešu valodas zināšanas, nebūt nesteidzas sekot Mamikina pēdās un pārcelties uz varenplašo tēvzemi.
Gada kampaņa: Nost ar impērijas mantojumu!
Šogad turpinājās pērn aizsāktā kampaņa par Krievijas impērijas un PSRS mantojuma likvidēšanu Latvijā. "Uzvaras pieminekļa" pēdās sekoja pieminekļi Puškinam un akadēmiķim Keldišam, kas tika aizvākti no Rīgas pilsētvides, tāpat kā uzraksts "Vokzal" no Centrālās dzelzceļa stacijas ēkas. Turpinās darbs pie ielu nosaukumu pārskatīšanas, piemēram, Maskavas ielai Rīgā ierosināts atjaunot tās pirmskara nosaukumu Latgales iela. Tiesa gan, brīžiem šī kampaņa ieguva pārcentīgas izpausmes, piemēram, kad no Leļļu teātra repertuāra tika izņemta izrāde par krokodilu Genu un Pekausi. Tikmēr nav atrisinātas daudz nopietnākas problēmas, piemēram, ka latviešu jauniešiem daudzviet joprojām tiek prasītas krievu valodas zināšanas.
Gada cīnītājs: Vitālijs Smirnovs
28 gadus vecais Vitālijs Smirnovs bija karavīrs no Līvānu novada, kurš pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā atvaļinājās no Latvijas armijas un kā brīvprātīgais devās uz Ukrainu, lai palīdzētu ukraiņiem cīnīties pret Krievijas iebrucējiem. Saviem tuviniekiem viņš teica, ka dodas karot uz Ukrainu, lai tas nekad nebūtu jādara šeit Latvijā. Vitālijs rudenī gāja bojā okupantu uzbrukumā. Viņš apbedīts dzimtas kapos blakus savam vecvectēvam Jurim, kurš kā pretošanās kustības dalībnieks 1945. gadā krita cīņā pret padomju varu. Latvijas aizstāvju rindas šogad kļuva kuplākas, jo dienestu sāka pirmie Valsts aizsardzības dienesta karavīri. Turpinās arī zemessargu skaita pieaugums; šogad tas sasniedza 10 000.
Gada dumpinieks:Jevgeņijs Prigožins
Līgo naktī, kamēr visa Latvija svinēja Jāņus, dramatiski notikumi risinājās kaimiņvalstī Krievijā, kur algotņu grupējuma "Vagner" vadonis Jevgeņijs Prigožins sāka bruņotu sacelšanos pret Putina režīmu. "Vagner" vienībām bija svarīga loma kaujās Ukrainā, kur cīņā par Bahmutas pilsētas ieņemšanu Prigožins noguldīja tūkstošiem algotņu un Krievijas cietumos savervēto kaujinieku. Grupējuma neveiksmēs viņš vainoja Krievijas armijas vadību un 23. jūnijā paziņoja, ka dosies "taisnīguma maršā" uz Maskavu. "Vagner" kaujinieku vienības gandrīz netraucētas nonāca ap 200 km attālumā no Maskavas, bet 24. jūnija vakarā Prigožins pēkšņi paziņoja par bruņotā dumpja izbeigšanu. Par šiem notikumiem ir vēl daudz neatbildētu jautājumu, ņemot vērā, ka Prigožins ilgus gadus bija Krievijas diktatora sabiedrotais un tika dēvēts par "Putina pavāru". Kremļa saimnieks nebija gatavs piedot Prigožinam dunci mugurā, un tieši divus mēnešus pēc dumpja sākuma virs Tveras apgabala tika uzspridzināta lidmašīna ar Prigožinu un citiem "Vagner" līderiem.
Gaisa jaucējs: Viktors Orbāns
Ungārijas premjers Viktors Orbāns jau sen tiek uzskatīts par Putinam ļoti noderīgu "Trojas zirgu" Eiropas Savienībā, un šogad viņš pilnā mērā apstiprināja savu reputāciju. Gada beigās viņš nobloķēja papildu ES finansiālās palīdzības piešķiršanu Ukrainai, bet vismaz nelika šķēršļus sarunu sākšanai par nākotnē gaidāmo Ukrainas uzņemšanu ES. Kopā ar Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu viņš arī-dzan turpina aizkavēt Zviedrijas uzņemšanu NATO. Orbāns apgalvo, ka rīkojas tikai un vienīgi ungāru tautas interesēs. Krievija piegādā Ungārijai lētāku gāzi un palīdz ungāriem būvēt savu atomelektrostaciju. Orbāna atklāti prokrieviskā politika atvērusi acis daudziem Eiropā, arī pie mums Latvijā, kas agrāk mēdza jūsmot par viņa konservatīvo ideoloģiju.
Gada ģimenes pieaugums: Somija NATO
Sākot neprovocēto uzbrukumu Ukrainai, "dižais stratēģis" Vladimirs Putins apgalvoja, ka ar šo soli vēlas panākt NATO spēku atbīdīšanu tālāk no Krievijas robežām. Patiesībā viņš tādējādi ir panācis tieši pretējo, jo tradicionāli neitrālās Zviedrija un Somija nolēma pievienoties NATO, lai varētu sevi labāk pasargāt no iespējamās Krievijas agresijas. Somija šogad oficiāli tika uzņemta NATO, tādējādi Krievija "ieguva" vēl vairāk nekā 1300 km garu robežu ar NATO dalībvalsti. Drīzumā, kad oficiāli tiks pabeigta arī Zviedrijas uzņemšana aliansē, Baltijas jūra būs kļuvusi par "NATO ezeru". Somijas armija ir ļoti vērtīgs ieguvums NATO, kas palīdzēs stiprināt arī Latvijas drošību.
Gada kauns: Starptautiskā Olimpiskā komiteja
Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) šogad nolēma izbrāķēt Stokholmas un Siguldas kandidatūru 2030. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanai, taču tas nebūt nebija Latvijā lielāko sašutumu izraisījušais SOK lēmums. SOK pavēstīja, ka nākamā gada vasarā agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas sportisti kā "neitrālie atlēti" varēs piedalīties Parīzes olimpisko spēļu sacensībās. SOK prezidents Tomass Bahs apgalvo, ka pašlaik pasaulē notiek 28 dažādi kari un konflikti, tādēļ nedrīkst sodīt sportistus par viņu valdības rīcību. SOK lēmums izraisījis aicinājumus boikotēt Parīzes spēles; arī vairāki Latvijas sportisti jau paziņojuši, ka nebrauks uz Parīzi, ja tur drīkstēs startēt arī agresorvalstu sportisti. Taču galīgais lēmums par piedalīšanos Parīzes spēlēs, visticamāk, būs atkarīgs no Ukrainas nostājas.
Gada sapņu komandas: hokeja un basketbola izlases
Pasaules hokeja čempionāts Rīgā maijā sākās uz bēdīgas nots: ar līdzjutēju žēlošanos par pārāk augstām biļešu cenām un Latvijas izlases smago zaudējumu Kanādai (0:6). Sekoja arī zaudējums Slovākijai, taču pēc tam mūsu izlase no turnīra Pelnrušķītes pārvērtās par balles karalieni. Latvijas hokejisti pārspēja hokeja lielvalstis Čehiju, Šveici, Zviedriju un ASV, pirmoreiz vēsturē izcīnot bronzas medaļas. Mūsu izlases vārtsargs Artūrs Šilovs tika atzīts par visa turnīra vērtīgāko spēlētāju. Prieki par medaļām bija tik lieli, ka Saeimas deputāti neilgi pirms pusnakts sapulcējās uz ārkārtas sēdi un pasludināja nākamo dienu par brīvdienu visā Latvijā. Vasaras beigās līdzīgu Pelnrušķītes stāstu atkārtoja Latvijas vīriešu basketbola izlase. Pasaules čempionāts, kas notika vairākās Āzijas valstīs, sākās ar sliktām ziņām, jo savainojuma dēļ mūsu komandai nevarēja palīdzēt izlases līderis Kristaps Porziņģis. Jau pašā turnīra sākumā traumas dēļ no sastāva izkrita arī komandas kapteinis Dairis Bertāns. Taču šīs neveiksmes tikai saliedēja mūsu komandu, un Latvijas izlase galvenā trenera Lukas Banki vadībā izcīnīja spilgtas uzvaras pār Eiropas basketbola lielvalstīm Franciju un Spāniju. "Saldais ēdiens" bija spēle par 5. vietu, kurā latvju zēni sagrāva mūžsenos konkurentus lietuviešus. Tādējādi mūsu sportisti sagādājuši patīkamas galvassāpes kinoļaudīm: vai filmu "Sapņu komanda 2023" taisīt par hokejistiem vai basketbolistiem?
Gada naids: "Hamās" pret Izraēlu
Tuvo Austrumu reģionā konflikts starp arābiem un ebrejiem gruzdējis jau gadsimtiem ilgi, bet šogad tas uzliesmoja ar jaunu sparu. 7. oktobrī palestīniešu teroristu grupējums "Hamās" sarīkoja negaidītu uzbrukumu Izraēlai, nogalinot vairāk nekā 1200 cilvēku, galvenokārt civiliedzīvotājus. Izraēla par savu mērķi pasludināja pilnīgu "Hamās" iznīcināšanu un sāka atbildes triecienus Gazas joslā. Šajos triecienos arī nogalināti tūkstošiem cilvēku; liela daļa bojāgājušo ir palestīniešu civiliedzīvotāji. Starptautiskā sabiedrība aicina abas konfliktā iesaistītās puses pārtraukt uguni, taču pagaidām nekāds miers šajā reģionā nav gaidāms. Viens no iemesliem ir tas, ka salīdzinoši nelielā platībā (divreiz mazākā par Latviju) dzīvo vairāk nekā 15 miljoni cilvēku. Gan palestīnieši, gan Izraēla uzskata šo zemi par savējo, un neviens nav gatavs piekāpties cīņā par zemes un ūdens resursiem.
Gada pārsteigums: jaunie vilcieni
14 gadus pēc tam, kad uzņēmums "Pasažieru vilciens" izsludināja pirmo iepirkumu jauno elektrovilcienu iegādei, šoziem beidzot esam sagaidījuši iespēju izmēģināt čehu uzņēmuma "Škoda Vagonka" piegādātos vilcienus. "Pasažieru vilciens" tikmēr pamanījies nomainīt nosaukumu uz eksotiski skanošo "Vivi", bet tas nav mazinājis velobraucēju sarūgtinājumu, ka jaunajos vilcienos nav paredzēta vieta velosipēdu pārvadāšanai. Šogad uz priekšu uzskatāmi sāka virzīties arī "Rail Baltica" projekts, taču jābūt lielam optimistam, lai ticētu, ka pie iespējas ar vilcienu aizbraukt uz Varšavu un Berlīni mēs tiksim ātrāk nekā 2030. gadā.
In Memoriam
Šogad mūžībā aizgāja aktrises Lilita Ozoliņa (75), Regīna Razuma (71), Mudīte Šneidere (89) un Vera Gribača-Valtere (95), teātra režisors Mihails Gruzdovs (69), rakstnieki Monika Zīle (82) un Juris Zvirgzdiņš (82), žurnālists Viktors Avotiņš (76), dzejniece Amanda Aizpuriete (67), folkloriste Helmī Stalte (73), Maestro dzīvesbiedre Lana Paula (84), sabiedriskais darbinieks Jānis Škapars (95), neatkarības cīnītājs Ints Cālītis (92), jurists Aivars Endziņš (82), publicists Vilis Seleckis (72), politiķi Gundars Bērziņš (63) un Joahims Zīgerists (75), fotogrāfs Uldis Briedis (83), policists Juris Rekšņa (64), TV režisore Inta Gorodecka (65), teātra zinātnieks Viktors Hausmanis (91), horeogrāfs Uldis Šteins (87), diriģents Jānis Zirnis (79), dziedātāja Aino Bāliņa (88), šķēpmešanas trenere Valentīna Eiduka (86), hokejists Mihails Vasiļonoks (74), futbola tiesnesis Miķelis Rubenis (89), futbolists Gints Freimanis (38), dziedātājas Tīna Tērnere (83), Džeina Birkina (76) un Šineida O’Konora (56), čehu rakstnieks Milans Kundera (94), Itālijas kino leģenda Džina Lollobridžida (95), Itālijas ekspremjers Silvio Berluskoni (86) un amerikāņu diplomāts Henrijs Kisindžers (100).
