1.1 °C
Krievijas diktators Vladimirs Putins karu Ukrainā bija iecerējis kā sprintu, bet tas ir pārvērties par maratonu, kurā ukraiņi jau gandrīz divus gadus sekmīgi atvaira Krievijas karaspēka centienus iznīcināt Ukrainas valsti.
Putins domā, ka šajā cīņā laiks ir viņa pusē, jo viņš cer, ka pamazām izbeigsies Rietumu atbalsts ukraiņiem un tad jau varēs bez īpašas piepūles savākt karā novājināto Ukrainu. Taču nesenais Eiropas Savienības lēmums sākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu liecina, ka Rietumi uzskata Kijivu par daļu no Eiropas un negrasās pamest ukraiņus likteņa varā.Protams, gan Ukraina, gan Rietumi ir noguruši no šī kara, turklāt pasaules kartē parādās arvien jauni "karstie punkti", piemēram, Gazas josla un Kalnu Karabaha, kas novērsa starptautiskās sabiedrības uzmanību no Ukrainas. Simbolisks piemērs ir amerikāņu žurnāls "Time", kas pagājušogad par Gada cilvēku nosauca Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, bet šogad nolēma piešķirt šo titulu dziedātājai Teilorei Sviftai. Putins paļaujas, ka pasaule novērsīs skatu no Ukrainas un pievērsīsies patīkamākām lietām, bet mēs nedrīkstam sagādāt viņam šo prieku.Latvijā aizvadītais gads bijis salīdzinoši mierīgs, arī Valsts prezidenta un valdības maiņa nav būtiski mainījusi valsts politisko kursu. Tādēļ parlamenta deputāti varēja atļauties tādu greznību, kā stundām ilgi diskutēt par Stambulas konvencijas ratifikāciju. Un, bijušā premjera Kariņa vārdiem runājot, "naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis", tādēļ Latvijas ainavu var izrotāt arī ar ceļa zīmēm latgaliešu un lībiešu valodā, bet Rīgā par klientu trūkumu nevar žēloties ar "Michelin" zvaigzni apveltīts restorāns, kur cilvēki gatavi tērēt simtiem eiro par vakariņām.
"Mājas Viesis" piedāvā atskatīties uz aizvadīto gadu, kas atkal aizritēja kara ēnā, jo Krievija nebūt negrasās atteikties no sava impērijas atjaunošanas projekta. Ukraiņi labi apzinās, ka šajā cīņā par izdzīvošanu viņi nevar padoties nogurumam, un arī mēs nedrīkstam ļauties vienaldzībai.
Gada karjerists: Edgars Rinkēvičs
Vairāk nekā desmit gadu nostrādājis Latvijas ārlietu ministra amatā, šogad Rinkēvičs pamanījās tikt pie paaugstinājuma, no Ārlietu ministrijas pārceļoties uz netālo Rīgas pili. Iepriekšējais pils saimnieks Egils Levits atteicās kandidēt uz otro termiņu, saprotot, ka viņam nav izredžu uzvarēt (bet vismaz nerosināja Saeimas atlaišanu, kā to līdzīgā situācijā izdarīja Valdis Zatlers). Prezidenta vēlēšanām "Jaunā Vienotība" sastiķēja alternatīvo koalīciju ar ZZS un "Progresīvo" balsīm, tādējādi 31. maijā Rinkēvičs tika ievēlēts par Valsts prezidentu. Rinkēvičs jau iegājis vēsturē kā pirmais homoseksuālais valsts vadītājs Eiropas Savienībā, lai gan homoseksuālo cilvēku tiesību aizsardzības jomā Latvija tālu atpaliek no Rietumeiropas un tikai gada nogalē Saeima atbalstīja viendzimuma pāru tiesības reģistrēt partnerattiecības. Prezidenta amatā Rinkēvičs gluži kā Kārlis Ulmanis pierādījis, ka valsts tīri labi var iztikt bez pirmās lēdijas,
turklāt Rinkēvičam nemaz nav vajadzīga Propagandas ministrija, jo viņš pats veikli darbojas sociālo mediju vidē.
Gada lidotājs: Krišjānis Kariņš
Kariņš pērn uzstādīja visilgāk nostrādājušās Latvijas valdības rekordu un veiksmīgi aizveda "Jaunās Vienotības" sarakstu līdz uzvarai 14. Saeimas vēlēšanās, bet šogad viņam klājās daudz grūtāk, mēģinot noturēt uzņemto kursu. Pēc prezidenta vēlēšanām faktiski izjuka līdzšinējā koalīcija ar "Apvienoto sarakstu" un Nacionālo apvienību, gandrīz visa vasara tika nomuļļāta bezjēdzīgās sarunās, līdz augusta vidū Kariņš paziņoja par demisiju. Premjera amatam tika izvirzīta līdzšinējā labklājības ministre Evika Siliņa, kuru Kariņš raksturoja kā "jaunās paaudzes politiķi". Kariņš piekrita ieņemt ārlietu ministra amatu, kas bija atbrīvojies pēc Rinkēviča pārcelšanās uz Rīgas pili. Bijušie koalīcijas partneri drīz vien cēla gaismā ziņas, ka premjera amatā Kariņš desmitiem reižu izmantojis privāto lidmašīnu pakalpojumus, kas izmaksāja vairāk nekā 1,3 miljonus eiro no valsts un ES budžeta. Kariņš droši vien skaita dienas līdz nākamā gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, lai no vietējā "pīļu dīķa" pārceltos uz plašākiem Briseles ūdeņiem, taču ir kāda problēma: tur jau priekšā ir agrākais "Vienotības" līderis Valdis Dombrovskis.
Gada notikums: Dziesmu un deju svētki
Rīgas mērs Mārtiņš Staķis šovasar acīmredzot tik ļoti gribēja ar savu kori pilnvērtīgi izbaudīt Dziesmu svētku pasākumus, ka pašā svētku nedēļas sākumā paziņoja par atkāpšanos no pilsētas galvas amata. Šo posteni ieņēma Vilnis Ķirsis, bet Staķis kopā ar pārējiem vairāk nekā 40 000 svētku dalībnieku varēja godam nosvinēt Dziesmu svētku tradīcijas 150 gadu jubileju. Koristiem tā bija iespēja ieskandināt par milzu naudu atjaunoto Mežaparka estrādi "Sidraba birzs". Dziesmu svētku sākumā bija šādas tādas nedienas ar dalībnieku ēdināšanu un aizliegumu ienest savu pārtiku, taču sadzīves grūtības nespēja slāpēt svētku dalībnieku prieku. Lai uzturētu Dziesmu un deju svētku tradīciju, jādomā arī par kolektīvu vadītāju atalgojuma sistēmas sakārtošanu, un valdība nākamā gada budžetā šim mērķim piešķīrusi 1,2 miljonus eiro.
Gada kolekcionārs: Pjotrs Avens
Ogres vēstures un mākslas muzejā gada sākumā bija plānots sarīkot vērienīgu porcelāna mākslas izstādi, taču šis nodoms izjuka, kad atklājās, ka šīs kolekcijas īpašnieks ir Krievijas miljardieris Pjotrs Avens. Viņš ir iekļauts ES un ASV sankciju sarakstos saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Latviešu izcelsmes biznesmenim Avenam ir arī Latvijas pilsonība, bet drošības iestādes izskata iespēju to atņemt. Avenam piederošo mākslas darbu izstāde Ogrē bija iecerēta sadarbībā ar šīs pilsētas mēru, Nacionālās apvienības politiķi Egilu Helmani, kurš pats ticies ar Avenu, bet pēc izstādes atcelšanas ķērās pie attiecību skaidrošanas ar muzeja vadību. Diemžēl mūsu valstī Helmanis nav vienīgais patriots, kurš pievēris acis uz Krievijas naudas ietekmi; piemēram,
šogad Latvija kļuvusi par Eiropas Savienības līderi Krievijas graudu importa jomā.
Gada pārbēdzējs: Andrejs Mamikins
Reiz sensenos laikos žurnālists Andrejs Mamikins tika uzskatīts par "labo krievu" un publiski klāstīja, ka pēc Maskavā pavadītas nedēļas pat lielākais Latvijas neatkarības ienaidnieks kļūtu par dedzīgāko mūsu valsts fanu. Viņš aicināja vest Latvijas krievus ekskursijās uz Krieviju, jo pēc tam viņi būšot gatavi skūpstīt Rīgas stacijas peronu un varbūt pat sākšot runāt latviski. Taču izrādās, ka uz pašu Mamikinu šī recepte nav nostrādājusi, jo šogad viņš pameta Latviju un pārcēlās uz Krieviju, kur uzreiz tika aicināts uz Kremļa propagandas šoviem, lai stāstītu, kā viņam izdevies aizbēgt no Latvijas "nacistiskā režīma". Taču laikam jau mūsu valstī valdošais "režīms" nemaz nav tik briesmīgs, jo desmitiem tūkstošu Krievijas pilsoņu, kuriem tagad tiek prasīts apliecināt latviešu valodas zināšanas, nebūt nesteidzas sekot Mamikina pēdās un pārcelties uz varenplašo tēvzemi.
