Vanda Dauksta: Amerikā būt par latvieti ir hobijs, kas prasa laiku un lielus līdzekļus

Sanāciet, sadziediet, sadancojiet Rīgas Latviešu biedrības namā 16. novembrī! Tas būs lustīgs un iespaidiem bagātīgs notikums par godu gan ārzemēs, gan Latvijā dzīvojošo latviešu jauniešu "2x2" nometnes sešdesmitajai jubilejai. Aicinātāju vidū ir arī viena no šā sarīkojuma, kā arī nometnes semināru organizētājām un aktīvām dalībniecēm Vanda Dauksta, kura kopā ar ģimeni – vīru un diviem bērniem – no Amerikas uz Latviju pārcēlās pirms astoņpadsmit gadiem.

Viņa ne tikai strādā par komunikācijas un publiskās runas pilnveides speciālisti, daudzus gadus ir mācījusi prezentācijas prasmes Rīgas Ekonomikas augstskolā, bet arī nežēlo savu laiku, lai "2x2" nometnes nezaudētu nozīmi un piesaistītu arvien vairāk jauniešu.

Kāda atšķirība ir starp to, kad "2x2" nometnē piedalījās trimdas paaudze un mūsdienu jaunieši?

V. Dauksta: "2x2" nometne tika izveidota 1964. gadā, un tās dibinātāji bija dzimuši un auguši Latvijā un bēgļu gaitās nonākuši Ziemeļamerikā. "2x2" nometni, kuru tagad dēvē arī par semināru, izveidoja tiem jauniešiem, kuri trimdā nedēļas nogalēs mācījās latviešu skolās un vasaras vidusskolās, bet, sasniedzot 18 gadu vecumu, kļuva par studentiem Amerikas augstskolās vai uzsāka darba gaitas. Viņi pamazām attālinājās no latviešu sabiedrības, jo ikdienu pavadīja kopā ar vienaudžiem amerikāņiem, iemīlējās, apprecējās... Lai varētu šos jauniešus vecumā no 18 līdz 30 gadiem iesaistīt latviskajā vidē vismaz reizi gadā, radās ideja dibināt nometni. Kāpēc "2x2"? Tas, ko mēs mācījāmies latviešu sestdienas un svētdienas skolās, kā arī vasaras vidusskolā, bija tāds latviskais 1x1, bet nākamais līmenis jau ir 2x2, ko iespējams sasniegt, piedaloties semināros un nostiprinot savu latvisko identitāti. Sākotnēji tie bija semināri par dažādām tēmām ārpus pilsētām pie dabas. Nometnes dibinātājs bija Brunis Rubess, uzņēmējs, koncerna "Volkswagen" stratēģiskais izpilddirektors, kopā ar savu sievu Birutu un viņu domubiedriem – trimdas aktīvistiem. 

Brunis Rubess savos memuāros ir rakstījis, ja viņš neko savā dzīvē nebūtu darījis, kā vien kopā ar sievu dibinājis "2x2", būtu bijis vērts dzīvot.

Mani vecāki man uzdāvināja dalību nometnē Mičiganā, kad biju studente universitātē. Ar draudzeni nolēmām piedalīties, nezinot, kas mūs sagaida. Sak, gan jau būs jautri! Tas mums bija ļoti interesants piedzīvojums un pārdzīvojums. Jāatzīst, ka nometnes formāts pa šiem gadiem tikpat kā nav mainījies.

2015. gadā nolēmām rīkot pirmo "2x2" nometni – semināru Latvijā. Tas bija saprotams, ka trimdas tautiešiem šīs nometnes bija vajadzīgas, lai saglabātu savos bērnos latvietību. Bet tad mēs sākām prātot: hmm, kā būs ar Latvijas jauniešiem, vai viņiem ir nepieciešama šāda pulcēšanās? Viņiem taču latvietība un latviskais ir pašsaprotams, viņiem nav "jālādē savas baterijas", jo Latvija ir visapkārt. Tomēr mēs atskārtām, ka ir daudz vietējo latviešu jauniešu, kuri domā, spriež, jautā par savu identitāti, meklē sevi. Ir daudz tādu, kurus tas interesē.

Tiklīdz saskaras šīs divas pasaules – jaunieši, kas trešajā un ceturtajā paaudzē ir mācījušies latviešu valodu, bet nedzīvo Latvijā, ar saviem vienaudžiem no Latvijas, tiklīdz tas notiek, viņi atrod kopīgo un atšķirīgo un mācās cits no cita.

Mēs fokusējamies uz tiem, kuri vēlas atrast savos vienaudžos līdzīgi domājošus cilvēkus, bet vienlaikus saprotot: jā, pasaule ir tāda, kāda tā ir – arvien lielāka ietekme ir angļu valodai. 

Kā mēs varam sadarboties, saglabājot latvisko, bet tajā pašā laikā būt kosmopolīti un pasaules pilsoņi? Tas ir ļoti sarežģīts līdzsvara jautājums, un mēs to apzināmies.

Mēs cenšamies turēties laikam līdzi un pēdējos gados semināros piedāvājam ievirzi par kritisko domāšanu, par uzņēmējdarbību, par iekļaujošu valodu.

Latvijā "2x2" semināri ir bijuši pie Talsiem, Cēsīs, Latgalē. Tik ļoti esam paplašinājušies, ka nākamvasar būs trīs nometnes – pirmo reizi Austrālijā, Adelaidā, un Anglijā "Straumēnos", bet trešo reizi Latgalē. Ceram, ka tuvākajos gados šādu nometni izdosies noorganizēt arī Brazīlijā. Pie tā patlaban tiek strādāts.

Vai nometnē var piedalīties ikviens latviešu jaunietis, kurš dzīvo Latvijā vai ārpus tās?

Var piedalīties jebkurš latviešu jaunietis, kurš dzīvo ārzemēs vai Latvijā. Nelaiķis diplomāts Pēteris Elferts, kurš arī bija aktīvs dalībnieks, vienmēr atgādināja: nedalīsim latviešus Austrālijas un Vācijas, un Īrijas latviešos. Ir vienkārši latvieši, kas uz īsāku vai garāku brīdi dzīvo Īrijā, Vācijā, Austrālijā vai kur citur. 

Viņš mums atgādināja, ka esam latvieši neatkarīgi no tā, kur esam dzimuši un kur mēs šobrīd dzīvojam – "2x2" tevi pieņems tādu, kāds tu esi.

Tevi interesē folklora – lieliski, ja tevi interesē uzņēmējdarbība – arī lieliski, interesē latviskā virtuve, tautiskās dejas – lūdzu, nāc un tev to iemācīs.

Latvijai ir nepieciešami dažādi cilvēki, lai tā augtu un attīstītos. Visi lektori un nometnes organizēšanā iesaistītie cilvēki, tajā skaitā nometnes padomes locekļi, darbojas brīvprātīgi, bez atlīdzības. Dalības maksa ir nepieciešama, lai segtu telpu īri, ēdināšanu un citus izdevumus. Lai varētu noturēt labu organizatorisko līmeni, saņemam atbalstu arī no ziedotājiem. Arī Latvijas Kultūras ministrija, Ārlietu ministrija (Diasporas atbalsta projekts), Latviešu fonds, Latviešu kultūras biedrība "Tilts", Pasaules Brīvo latviešu apvienība, Amerikas Latviešu apvienība un "Daugavas vanagu" apvienība ir atbalstījuši pasaules latviešu jaunatnes semināru "2x2".

Kas bija tas dzinulis, kas jūsu ģimenei lika doties projām no pārtikušās Amerikas?

Kad mums ar vīru piedzima bērni, mēs sākām domāt, vai mēs gribam izdot katru savu brīvo dolāru un centu, katru brīvo mirkli, lai būtu par latviešiem. Amerikā būt par latvieti ir hobijs, kas prasa laiku un lielus līdzekļus. Bet Latvijā tu vienkārši esi latvietis un dari brīvajā laikā to, kas tevi interesē. Man nav jāsaka saviem bērniem, lai viņi runā latviski, jo viņi ir mācījušies Latvijas skolās.

Pirms pārcelšanās uz Latviju mēs apzinājāmies, ka Latvijā ir lieli sociāli ekonomiskie izaicinājumi, nerunājot nemaz par "lielo lāci" kaimiņos. 

Bet tajā pašā laikā mēs saprotam, ka katrs esam daļa no 1,8 miljoniem iedzīvotāju, un mums ir visas iespējas. Ja izdodas, tad tas ir super, ja neizdodas – pamēģini vēlreiz! Latvijā netrūkst problēmu. Taču pastāv izvēle: tu vari kunkstēt, vaidēt un sūdzēties vai arī tomēr kaut ko darīt lietas labad. Es izvēlos kaut ko darīt.

Esmu vadījusi "2x2" nometnē ievirzi "Vadi sevi, vadi citus". Lai zinātu, kā vadīt citus, tev jāzina, kā vadīt sevi. Parasti šādās reizēs uzdodu nometnes dalībniekiem sagatavot savu priekšvēlēšanu runu, ja viņi kandidētu Saeimas vēlēšanās. Bet viņi uzreiz: nē, es nekad nekandidēšu. Ja jūs to nedarīsiet, tad kurš to darīs?

Kultūras ministre Agnese Lāce nāk no "2x2" nometnes aprindām. Arī bijušais valdības vadītājs un Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, Valsts prezidente Vaira Vīķa-Freiberga, bijusī Saeimas deputāte Vita Tērauda, žurnālists Pauls Raudseps, komponiste Lolita Ritmane un citas pazīstamas personas ir aktīvi darbojušās "2x2" kustībā.

Jūs ar vīru ik pa laikam dzīvojat arī Nīderlandē. Kā ir ar tur studējošajiem Latvijas jauniešiem – vai gadās ar viņiem tikties?

Mēs pēdējos dažus gadus dzīvojam Nīderlandē, jo arī tur mums ir darbs. Pagājušajā gadā savā dzīvoklī uzņēmām 50 jauniešus, lai kopīgi nosvinētu 18. novembri. Nīderlandē ir daudz studentu no Latvijas: Amsterdamā, Roterdamā, Hāgā, no Māstrihtas līdz Groningenai. Noīrējām 50 krēslus, stendu, kur visiem sakarināt drēbes, pagatavojām maltīti. Iepriekš ar Latvijas jauniešiem bijām tikušies, lai čempionātos justu līdzi hokeja un basketbola komandām, līdz nolēmām, ka pietiek ballēties un nopietnāk jāpievēršas valsts svētku svinēšanai. 

Jaunieši, sadaloties grupās, stāstīja, ko viņiem nozīmē Latvija. Kuram Latvija ir mājas, kuram mūsdienīga, toleranta, liberāla valsts, kuram vēl kaut kas cits. 

Savukārt mēs ar Arni jauniešus iepazīstinājām, kāda bija 18. novembra svinēšana ārpus Latvijas mūsu bērnībā, jaunībā un ka ir iespējams būt Latvijai piederīgam un tuvam, neesot Latvijā. Bija ļoti interesanti.

Nesen jūs bijāt to organizatoru vidū, kas rīkoja asinsdonoru akciju, iesaistot ne tikai "2x2" nometnes dalībniekus, bet visus, kas vēlas nodot asinis. Vai tā izdevās, un vai ir bijis vēl kas līdzīgs, par ko ir mazāk zināms?

Gudrojām, ko mēs varētu darīt, lai palīdzētu saviem līdzcilvēkiem. Ievērojām, ka Valsts asinsdonoru centrs meklē jaunus cilvēkus, kuriem asiņu ziedošana varētu kļūt par ieradumu. Nolēmām rīkot kopīgu akciju. Un nu jau divas reizes – februārī un nupat arī oktobrī – šī akcija notiek ļoti sekmīgi, un tai bija liela atsaucība. Visticamāk, mēs to turpināsim vismaz divas reizes ik gadu.

Pirms diviem gadiem sākām projektu "Krāsniņas Ukrainai". Vairāki tūkstoši krāsniņu ir aizsūtītas uz fronti, lai karavīri pie tām varētu sildīties un gatavot ēst.

Šogad pirmo reizi rīkojām semināru pilsētvidē – tas notika 4. maijā Daugavpilī un to vadīja Lolita Čigāne kopā ar savu vīru Nilu Studentu. 

Izklāja balto galdautu uz galda, kas bija novietots pie Vienības nama, un aicināja garāmgājējus pamieloties un aprunāties par to, kāpēc mēs atzīmējam 4. maija svētkus. Reakcija bijusi dažāda. Tas bija provocējoši, un vadītāji to apzinājās.

Valsts valodas dienā – 15. oktobrī – muzejā "Latvieši pasaulē", kas atrodas Berga bazārā, rīkojām diskusiju par latviešu valodu, kā arī literāro vakaru. To vadīja "2x2" nometnes padomes pārstāve valodniece Aiga Veckalne. Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, kura arī ir "2x2" semināra ievirzes vadītāja, lasīja Jura Kronberga dzeju un fragmentus no latviešu trimdas literātes Mudītes Austriņas prozas darbiem. Piedalījās arī citi kultūras cilvēki ar saviem literārajiem darbiem.

#SIF_MAF2024 #diaspora.

Foto: Latvijas Mediji

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".