Partly Cloudy -3 °C
S. 29.03
Agija, Aldonis
SEKO MUMS
Reklāma
Anda Līce: "Mēs esam ārkārtīgi dzīvelīgi. Latvijas zemei ir tik daudz karu gājis pāri, bet mēs kā zāle vienalga atzeļam. Tas ir ļoti daudz. Īstenībā – pats galvenais."
Anda Līce: "Mēs esam ārkārtīgi dzīvelīgi. Latvijas zemei ir tik daudz karu gājis pāri, bet mēs kā zāle vienalga atzeļam. Tas ir ļoti daudz. Īstenībā – pats galvenais."
Foto: No personiskā arhīva

Šajā pavasarī apgāds "Dienas Grāmata" klajā laidis dzejnieces un publicistes Andas Līces jaunāko grāmatu, eseju krājumu "Nākamā pietura". Dzejniece tās ievadā teic: "Es negrasījos rakstīt šīs piezīmes, 2024. gada ziemā man bija pavisam citi plāni. Gribēju pāršķirt nākamo lappusi – pavasari ar ziedošām tulpēm –, bet pilnīgi negaidīti atrados neplānotā pieturā. Vajadzēja pārkārtot dzīvošanas ritmu, un tas nebija vienkārši."

Reklāma

Andas Līces pirmais dzejoļu krājums "Uzvilkti pulksteņi" publicēts 1977. gadā, bet pavisam lasītājus līdz šim uzrunājuši trīs desmiti dzeju, eseju, publicistisku pārdomu un autobiogrāfiskas prozas krājumu. Viņa arī apkopojusi padomju represijās cietušo liecības un atmiņas, kas izdotas sešās sērijas "Via dolorosa" grāmatās. Tā nebija nejaušība – dzejniece pati astoņu gadu vecumā kopā ar māti un abiem vecvecākiem 1949. gadā izsūtīta uz Amūras apgabalu, un dzimtenē ļauts atgriezties tikai 1956. gada rudenī.

Jaunajā grāmatā uzsverat, ka būtiski necelt paniku, barot domāšanu un dvēseli ar labu literatūru, mūziku un filmām un pēc iespējas biežāk sev atkārtot: "Re, viss notiek, kas to būtu domājis, uz labu vien." Kā jums izdodas domāt "uz labu vien"?

A. Līce: Mūsdienu trakajā pasaulē, kur tik daudziem šķiet, ka trakāk vairs nevar būt, liekas taisni vai izaicinoši, pat neticami sevi tā noskaņot. Lai es pati tam ticētu, vajadzīga tā dzīves pieredze, kādai līdz šim esmu gājusi cauri – tā atceļ ļoti daudzus jautājumus, šaubas un arī bailes.

Pēdējā laikā "YouTube" diezgan bieži pamanu, ka nezin kāpēc tieši par Latviju stāsta muļķības – gan par mūsu gēniem, vēsturi, gan, protams, arī par to, ka mēs aizliedzam krievu valodu un pat (ak, šausmas!) izraidām dažus no valsts. Šādi paziņojumi nāk no tā saucamā "vecākā un lielā" brāļa. Tagad ar Ukrainas karu ir pavērusies pavisam cita patiesība – ne tas brālis ir vecākais, nedz lielais, vienkārši ar viltu un spēku sagrābies teritorijas, uz kurām viņam nav tiesību. Šis "brālis" politikā lieto mānīgu principu – pūš balonus, kas esot pasaulē paši lielākie, košākie un bīstamākie. Protams, kodolieroči nav nekādi baloni, tomēr, kā rāda četri kara gadi, – daudzi izslavētie baloni ir pārsprāguši.

Latvieši bieži mēdz novilkt – nu, kā ir, tā ir jādzīvo. Lielākoties tas domāts pesimistiski; kā iedvesmot domāt, ka viss uz labu?

Teiciens, no vienas puses, ir pareizs, jo situācijās, kad neko nevar mainīt uz labu, ir tiešām jādzīvo tā, kā tajā brīdī ir.

Ar ko var iedvesmot? Labais jāmeklē pašā tautā, dzimtā, mūsu vēsturē, paļāvībā uz Radītāju, jo neesam bijuši nekādi nīkuļi, ja tik ilgi turamies. Iedvesmot var ar savu paraugu un darbiem. Ar vārdiem jau nu neko daudz nevar. Tu dari pats un tad kāds, kas stāv blakus, skatās un domā – paga, vai tad es arī nevarētu tāpat? Es taču varu, kas par problēmu, ka nedaru? Lielas iedvesmas nenotiek pēc klikšķa, tās sastāv no mazajām iedvesmiņām. Kad kopā sanāk daudz patiesu stūmēju, tad iznāk atmoda, barikādes un tiešām notiek lielas lietas. Tomēr tas notiek reti. Vispirms tā enerģija jāsakrāj, bet ar to mums ir grūti, turklāt ļoti daudzu darītāju nav šeit, viņi ir prom pasaulē. Tā ir galvenā problēma un drauds, ka var nākt tie, kas sakrāto izvazās.

Kāpēc jums bijis un joprojām ir būtiski rakstīt, arī rakstus "Latvijas Avīzei"?

Tāpēc, ka man grūti klusēt un es izmantoju visas iespējas. Rakstīšana liek sevi arī turēt zināmā tonusā, jo, lai gan man nepatīk, pat riebjas skatīties par visiem šiem "trampiem" un "putiniem", bet ko tu vari par to rakstīt, ja neskaties? Ir jāredz! Tiesa, skatīties par Ukrainu nav viegli – notikumi ir neticami traģiski, tik daudz asiņu un ciešanu, ka sirds sāp fiziski. Es arī saprotu, ka daudzi, skatoties šīs šausmas, nespēj gulēt un ķeras pie sirdszālēm. Man zināmā mērā palīdz gadiem ilgušais darbs Okupācijas muzejā, tas bija sava veida treniņš. Protams, zināms rūdījums nāk arī no sarežģītās un sāpīgās bērnības. Arī dzīves rūdījumu mēs uzlasām pa drusciņai. Man jautā – kā es spējot skatīties baisas filmas. Tās, protams, atstāj nospiedumus uz miegu un sapņiem, tāpēc pēc tām klausos dziedinošu mūziku, piemēram, korsikāņu polifonos dziedājumus.

Nupat gan latviešu, gan krievu valodā izdota Roalda Dobrovenska ļoti laba grāmata "Manas demences hronika". Bet tā nav tikai par šo slimību, tā ir par viņu pašu, viņa sievu – dzejnieci Veltu Kaltiņu – un par to, kā pagājušais gadsimts sākās no Leņina un Staļina un turpinās līdz pat šai dienai. Tas visiem būtu jāzina.

Reklāma
Reklāma

Tagad gan vai katrs otrais mēdz teikt, ka viņam esot demence, nevarot atcerēties uzvārdus vai vārdus. Domāju, tas ir vienkārši informācijas pārsātinājums, kāda nekad nav bijis mūsu senčiem, gluži vai informācijas plūdi. Mākslas pasaules cilvēkiem gan ir vēl kāds cits aizmiršanas iemesls – nevar, piemēram, maisīt zupas katlu, domājot par sāli un garšvielām, un tajā pašā laikā pārdomāt, kā dzejolī pabeigt šo rindu vai kā gleznai uzlikt vēl vienu triepienu. Tas tā nenotiek! Arī zupa ir radošs process, un tu nevari būt divās tik atšķirīgās laika telpās vienlaikus. Kas ar to saskārušies, tiem neskaitāmi katliņi piedeguši. Aizej no virtuves pie datora un pēc laika brīnies, kurš tad te atkal kaut ko piededzinājis? Pats vien to esi izdarījis. Tāpēc es sevi mierinu – tā nav demence, man aizmirsās, jo biju uztraukusies, domāju, rakstīju … Mēs esam nepārspējami sevis apmānīšanas meistari.

Cilvēki reti mācās no savām, kur nu vēl citu kļūdām. Vai mūsdienu jauniešiem pietiekami pārliecinoši izdevies pastāstīt par padomju okupācijas laiku?

Domāju, ka nav izdevies. Tiesa, viņi par to laiku ir dzirdējuši, varbūt redzējuši bildēs. Taču viss ir izdzīvojams caur ādu, smaržu, ožu, bailēm un baiļu pieskārieniem. Kā to var izstāstīt? Tiesa, ļoti labās filmās pa daļai izdodas nodot šo pieredzi, bet nekad ne pilnīgi. Un arī tad – tikai tiem, kuriem vispār tas interesē. Mums nav tādu instrumentu, ir vārdi, bet no tiem sanāk liels atbirums. Protams, iepriekšējā paaudze dusmojas – jauniešus nekas neinteresē, viņi grib tikai ātrāk prom no tā visa. Jaunie saka: bet tu jau to daudzreiz stāstīji! Savukārt vecie nevar beigt par to runāt, jo tā ir viņu dzīve. Zināmas apslēptas konfliktsituācijas ir un vienmēr būs. Visiem un visos laikos tā bijis, tas ir neizbēgami.

Tieši tāpat grūti pat noticēt, ka iespējams tas, kas notiek Ukrainā...

Nesen rādīja ukraiņu mākslas filmu "Juriks". To skatoties, gan sapratu, ka faktiski esmu tur, tajās bedrēs, kopā ar mazo bēgli. Tas ir jautājums, kā panākt, lai skatītājs tiešām būtu iekšā filmā, vismaz uz to brīdi. Atceros, sākoties bombardēšanai kara pirmajās dienās, mēs visi bijām satraukti, un tas pamodināja bailes. Taču ar laiku iestājās pieradums – četrus gadus bombardē kaut kur, lai gan zinām, ka tas nav sevišķi tālu, bet nedzirdam sprādzienus, neredzam dūmus. Līdz ar to tas vairs neuzrunā tik spēcīgi. Protams, joprojām runā caur prātu, bet ne tik ļoti vairs caur emocijām. Tāpēc dokumentālie kadri ir ļoti svarīgi, tie paliek nākotnei ar savu īstumu. Prāts arī pieklusina emocijas, lai mēs nekristu pilnīgā izmisumā.

Dokumentāls skatījums ir tik tuvu cilvēkam, ka apdedzina. Kā nesen krituša karavīra, varbūt pat ierakumos pirms kaujas rakstīts dzejolis. Autors ir kritis, dzejolis dzīvo tālāk, pienāk tev klāt un uzplēš dvēselē pieraduma kreveli uz jau aizdzīstošas brūces.

Latvijā kādi saka – mums jau ir iestājies nogurums no šī kara. Jājautā: no kā gan jūs esat tik noguruši, no runāšanas, baumām, no tā, ka vairs nevar šo to atļauties, jo ir jādalās ar tiem, kam ir daudz grūtāk? Nogurums patiesībā nāk no informācijas atkārtošanās, īpaši no dezinformācijas.

Ar cilvēkiem, kam sirds nepieslēdzas citu bēdām, kas nepiedzīvo empātiju, ir kā runāt ar kurlajiem. Tā ir cilvēka daba – tā ātri pierod, tai apnīk, tā sāk domāt vien par sevi. Tie, kas iekaro citus, nav muļķi, viņiem svarīgi karu vilkt garumā – sak,’ nekas, gan pasaule pieradīs, pieklusīs, viņai apniks, vajag tikai vēl vairāk propagandas un melu. Kaut gan šķiet, kur nu vēl trakāk un nekaunīgāk var melot.

Kopš kara sākuma esam ar taisnāku muguru…

Tas tiešām tā ir, muguras iztaisnojas vai visām bijušajām padomju ietekmes valstīm. Paldies Ukrainai! Mūsu muguras locīšana bija arī izdzīvošanas jautājums, tas jau vienmēr iet roku rokā ar pretošanos. Kā savulaik Paula Putniņa lugā "Aicinājums uz pērienu". Ja kādi nepiekristu pērienam, daudzi citi būtu aizgājuši bojā. Kas kurā brīdī jādara, ir augstākā matemātika, īpaši mazskaitlīgajām tautām. Katra tauta un katra paaudze šos uzdevumus risina, kad pienāk viņu stunda. Tā kā tagad ukraiņi.

2012. gada intervijā teicāt: "Šodien saruna par 1949. gada 25. martu nav tikai par pagātni. Lielā mērā tā ir par nākotni. Mums būtu jāanalizē, kā dzīvosim turpmāk, lai šie pagātnes notikumi nekad vairs neatkārtotos."

Viss sākas no gala, tiklīdz nomainās paaudzes un nomirst tiešie notikumu dalībnieki. Tā tas bijis jau simtiem un tūkstošiem gadu. Tiesa, šī viļņveida kustība par cilvēka dabu un cilvēci neko labu neliecina. Visu laiku skan sapņi par tūkstošgadu miera valsti, nu, vēl šo kariņu vajag izkarot, tad gan būs miers. Un atkal nekā. Tas ir diezgan skumji, bet tā nu ir. Bet mēs joprojām esam. Vienmēr, visos gadsimtos ir sludināts pasaules gals, vulkānu izvirdumi un grēku plūdi, jo grēku sastrādāts ne mazums. Bailēm ir arī savi plusi, uz brīdi pamostamies.

Nāk jaunas paaudzes un šķiet – viņus galīgi nekas neinteresē, bet tā nav tiesa, nāk arī tie, kurus interesē daudz kas, un viņi parauj līdzi citus. Tā tas ir, interesi nevar uzsildīt mākslīgi. Ir daudz dažādu kampaņu, bet tās noplok, jo neskar dzīvu nervu. Visā ir jāieguldās pēc pilnas programmas, ja izvēlamies ieguldīties tikai savā dzīvē, kas arī ir jādara, labie nodomi izčākst. Visu mūžu mācāmies dzīvot gudri un reizēm arī sanāk.

Jā, Latvijā joprojām daudz kā pietrūkst, latviešu raksturs, salīdzinot ar daudzām citām tautām, varbūt nav no tiem labākajiem. Bet kurai tautai ir? Tomēr mēs esam ārkārtīgi dzīvelīgi. Latvijas zemei ir tik daudz karu gājis pāri, bet mēs kā zāle vienalga atzeļam. Tas ir ļoti daudz. Īstenībā – pats galvenais.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu

 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma