Armands Znotiņš: Viss notiek vienlaikus

Ventspilī 2026. gada 28. februārī – Latvijas mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta mikrofons" pasniegšana. Burtiski nākamajā dienā Rīgas Kongresu namā – Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" pasniegšanas ceremonija. 6. martā Cēsīs pulcējās Lielās mūzikas balvas nominanti un laureāti.

Februāra beigās noritēja arī Latvijas Sabiedriskā medija gada balvas "Kilograms kultūras" centrālais pasākums, kam sekoja vēl otra populārajai mūzikai veltīta apbalvošanas ceremonija (jo "Zelta mikrofonam" piepulcējusies "Gamma") un Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks" laureātu godināšana. Neraugoties uz diriģenta Andra Nelsona karjeru, kaut kur uzmanības perifērijā līdzās Amerikas Kinoakadēmijas balvai paliek arī "Grammy", jo viss notiek vienlaikus. Jāsecina, ka ļoti gudri darījuši "Spēlmaņu nakts" organizētāji, teātra balvas pasniegšanu rezervējot Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, jo vismaz 23. novembris ir ārpus iepriekšminētā kalendārā sablīvējuma.

Armands Znotiņš, muzikologs.

Foto: Latvijas Avīze

Tad nu daži pieturas punkti par šo tēmu. "Spēlmaņu nakts" balvas Valmieras teātra "Mēdejai" nevaru apsolīt, bet "Kilogramā kultūras" skatītāju balsojums izcēlis tieši šo Reiņa Suhanova un Māras Mennikas izrādi – un, manuprāt, ļoti pelnīti. Otra, vizuāli un stilistiski atšķirīga interpretācija Eiripīda traģēdijām – Daugavpils teātra "Hekube" Tatjanas Stepančenko-Bogdanas režijā ar Jūliju Ļahu, un man atkal bija tā laime piedzīvot mākslinieciski iespaidīgu notikumu. Ja vēlaties iepriecināt mani vēl vairāk, iestudējiet Sofokla "Valdnieku Oidipu" un Eshila "Oresteju". Turpat, Daugavpilī, pienāca pirmās ziņas no Rēzeknes "Gora", un tos, kuri "Zelta mikrofona" žūrijas balsojumā izvirzīja folkloras kopas "Grodi" albumu "Sudrabu smeldama", savukārt sajūsmināja vēsts par balvu "Boņuks" (un vēlreiz par Daugavpils teātri – laureātu vidū arī aktrise Kristīne Veinšteina).

Vēl pirms "gaviļainā prieka" par Aīdas Rancānes un domubiedru ieraksta "Sudrabu smeldama" panākumiem Orests Silabriedis gluži precīzi formulējis: katrai žūrijai savs piegājiens, sava saprašana. Vai patiešām Lielās mūzikas balvas žūrija neievēroja Bulēza "Répons"? Ievēroja, secināja, kas Pjēra Bulēza ārkārtīgi virtuozā skaņuraksta iedzīvinājumā vēl darāms, atcerējās, ka Normunda Šnē vadītais "Sinfonietta Rīga" ansamblis balvu saņēmis par Žerāra Grizē "Vortex temporum" lasījumu, un Bulēza simtgades svinības pieminēja, apbalvojot Magdalēnu Geku (jo vijolnieces dialogs ar dzīvo elektroniku taču arī ir darbs ansamblī, vai ne tā?). Un kā ar Arnolda Šēnberga "Gurres dziesmām" turpat, Liepājas "Lielajā dzintarā"? Bija arī citi spoži koncerti, un labi, ka tā, un no "Lielā dzintara" repertuāra žūrijai visaktuālākais šķita gada jaundarbs – Jēkaba Jančevska "Ērģeļsimfonija". Piebilde no manas puses – Šēnberga daiļrade nebeidzas ar "Gurres dziesmām", un ar "Mēness Pjēro" arī ne. Kā būtu ar atskaņojumu opusam "Liecinieks no Varšavas" (vēlams, nākamajā vakarā pēc izrādes Liepājas teātrī par Agamemnona slepkavību, kas iedarbina kārtējo atriebes ķēdi)?

Kādēļ Lielo mūzikas balvu joprojām nav saņēmusi Marina Rebeka? Ikkatrai slavenībai derētu apdomāt, ar kādas valsts māksliniekiem viņi uzstājas uz starptautiskajām skatuvēm. Kādēļ tagad beidzot izcīnītā pastāvīgā nominācija džezam pēdējo reizi tika rezervēta uz gada izrādes rēķina? Ne tādēļ, ka Latvijas Nacionālās operas vokālie resursi būtu izsīkuši – gluži otrādi, Katrīnas Paulas Felsbergas uzstāšanās Cēsu koncertzālē bija tikai viena spilgta daļiņa no vispārējās kvalitātes. Taču joprojām nav neviena ukraiņu operas uzveduma. Un pietrūkst arī latviešu komponistu operu iestudējumu. Tātad solisti būtu – no baroka līdz avangardam, bet ne katru sezonu īstenota veiksmīga sadarbība ar latviešu režisoriem. Tieši režisoriem, nevis pašpasludinātiem nācijas glābējiem. Par ko, protams, nedaudz žēl, jo uz Latvijas operskatuves katrā ziņā ir vieta ne tikai Erki Svena Tīra "Vallenbergam" un Gundara Pones "Rozai Luksemburgai", bet arī Riharda Štrausa "Salomei".