Vai pietiek ar solidaritāti? Kā Latvijā klājas ukraiņu bēgļiem, kas pārstāv radošās industrijas

Piektajā kara gadā daļa ukraiņu bēgļu mūsu zemē ir atraduši jaunas mājas un atbalstu radošajai darbībai. Vieglāk un sekmīgāk tas izdevies tiem, kuri iemācījušies latviešu valodu

"Kultūrzīmes" noskaidroja, vai uz Latviju atbēgušo ukraiņu radošo profesiju pārstāvjiem ir izdevies iekļauties Latvijas kultūrvidē. Cik viegli pieejams ir dažāda veida atbalsts radošajam darbam, un kā palīdzību radošajiem ukraiņiem vērtē daži no Latvijas radošo jomu ekspertiem un profesionāļiem.

Jau 2022. gada aprīlī tika izveidota jauna Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) mērķprogramma – "Radošo stipendiju programma Ukrainas pilsoņiem". Tās mērķis sniegt atbalstu radošā darba veikšanai Ukrainas pilsoņiem – kara bēgļiem –, kuri raduši patvērumu Latvijā. Pēc VKKF datiem, kopš mērķprogrammas izveides līdz šim kopumā atbalstīti 125 projekti deviņās mākslas nozarēs.

Sadarbības projektu – maz, valodu diskomforts

Viena no pirmajām VKKF radošo stipendiju ieguva ukraiņu māksliniece MARIJA ZEŅKOVA – personālizstādes veidošanai un dalībai Ukrainas–Latvijas mākslinieku izstādē "Karš un miers" Eiropas Savienības mājā. Pirms kara māksliniece bijusi mācībspēks Mihailo Boičuka Kijivas mākslas un dizaina akadēmijas tēlniecības nodaļā, vienlaikus daudz gleznojusi, strādājusi arī monumentālās mākslas specialitātē, piemēram, veidojusi mozaīkas vairākās Kijivas baznīcās, pastāvīgi piedalījusies Ukrainas mākslinieku savienības organizētajās izstādēs gan Ukrainā, gan ārpus tās robežām. Tagad sarunā ar "Kultūrzīmēm" māksliniece uzsver, ka Latvijā jūtoties patiešām labi: "Joprojām katru dienu uztraucos par situāciju Ukrainā, bet Latvijā esmu ieguvusi darbu, kolēģus un draugus, beidzot esmu kļuvusi mazāk nervoza. Toreiz, kad pirms četriem gadiem ierados, biju pārsteigta – cik skaista ir latviešu dvēsele! Cik gaišas ir mākslinieka Vilhelma Purvīša pavasara gleznas! Dzīvojot Latvijā, kļūstu arvien garīgi bagātāka."

Marija jau drīz pēc ierašanās iesaistījās Latvijas mākslas profesionālajā vidē – piedalījusies izstādēs, organizējusi un vadījusi meistarklases un lekcijas Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības studentiem, tagad strādā par dizaineri Latvijas Universitātes muzejā. "Ukraiņiem ir būtiski dzīvot un strādāt Latvijā, turklāt bagātinoši. Piedalos arī Ukrainas un Latvijas mākslinieku grupas darbībā, piemēram, pagājušajā vasarā Aizputē bija izstādīti grupas dalībnieku darbi izstādē "Vienoti iedvesmā". Starp mūsu grupas dalībniekiem ir arī ļoti nozīmīgi Latvijas mākslinieki – Aleksejs Naumovs, Gunta Brakovska, Laine Kainaize, Ģirts Burvis un pat režisors Jānis Streičs."

Ieva Struka, VKKF padomes priekšsēdētāja.

Foto: Edijs Pālens/LETA / LETA

Ieva Struka, VKKF padomes priekšsēdētāja, Latvijas Nacionālā teātra direktora vietniece repertuāra un mākslinieciskās stratēģijas jautājumos, "Kultūrzīmēm" uzsver, ka, runājot par atbalstu un sadarbību ar ukraiņu māksliniekiem, noteikti jāizdala divas tēmas – finansiālais atbalsts un darba iespējas. "Finansiālais atbalsts iespēju robežās tiek sniegts kopš kara sākuma, ar VKKF mērķprogrammas "Palīdzība Ukrainas māksliniekiem" starpniecību piešķirot 1800 eiro vienai personai kā trīs mēnešu stipendiju radošam darbam. Turklāt, karam ieilgstot, VKKF padome pieņēma lēmumu un no 2025. gada sākuma atbalstu var saņemt atkārtoti. Kopumā šādi piešķirtas 125 stipendijas 225 000 eiro apjomā, tomēr, lasot pieteikumus, ir skaidrs, ka tā vienalga ir maza daļiņa kara bēgļu mākslinieku, kas mēģina vismaz daļēji turpināt darboties mākslas un kultūras jomā, kā to darījuši savā dzimtenē miera apstākļos. Kāpēc šī summa ir tik liela (lasīt – tik maza)? Ar VKKF finansējumu joprojām iespējams atbalstīt tikai 25% pieteikumu un tikai par daļu no nepieciešamās summas. Ukrainas atbalsta programmai speciāli nodalītie līdzekļi – vidēji 55 000 eiro gadā – izsīkst gada otrajā pusē, un atbalsts tiek ņemts no parasto projektu konkursu vai pat mūža stipendiju programmas, zinot, ka gada beigās mēdz izveidoties neliels uzkrājums. Ja māksliniekam četru gadu laikā nav izdevies iekļauties Latvijas kultūras vidē, lai kopā ar kolēģiem pretendētu uz pilnvērtīgu finansiālu atbalstu kādam no kopprojektiem vai varbūt pat strādātu algotu darbu, tad šī stipendija ir tikai tāds plāksteris un pirmais atspēriena punkts. Atliek izdalīt 1800 ar 12 mēnešiem, jo atbalstu var saņemt reizi gadā, un situācijas nežēlīgums top acīm redzams.

Par iekļaušanos – pārstāvu nozari, kura vistiešāk saistīta ar valodu – teātri un literatūru, tāpēc redzu, ka sadarbības projektu ir maz un stingrai vēlmei jābūt no abām pusēm. Latvijas Nacionālajā teātrī kara otrajā gadā tapa režisores Larisas Semirozumenko izrāde pēc Marinas Smiļaņecas lugas "Suņa māja". Abas puses bija entuziasma pilnas, un izrāde sastapa savu skatītāju, tomēr iezīmējās arī saziņas problēma – krievu valoda bija stiprāka režisorei, bet viņai tajā nebija morāli komfortabli sarunāties, angļu valoda – gados jaunākajiem aktieriem, bet vēlme dalīties ukraiņu stāstā bija patiesa un valodu "diskomforts" netraucēja, drīzāk laiku prasīja savstarpēja pieslīpēšanās – atšķirīgā estētiskā un profesionālā pieredze. Ar Valtera Sīļa iniciatīvu tapušas vēl divas izrādes, viena kā kopprojekts ar ukraiņu teātra māksliniekiem un igauņu teātri "Vaba Lava" – "Izvēlies labāku versiju", otra – atbalstot Sofijas Meļņikovas monoizrādi "Drama queen". Un tam jāpievieno Kristīnes Krūzes iestudējums Natālijas Vorožbitas "Sliktie ceļi" Jaunajā Rīgas teātrī. Vairāki aktieri uzsākuši darbu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

Ukraiņu valodā tika titrētas "Skroderdienas Silmačos", Līna Meļņika iesaistījusies vairāku darbu tulkošanā no latviešu uz ukraiņu valodu, viņas vārds nozarē jau ir labi zināms. Ir iespējami plašs jaunu ukraiņu literatūras tulkojumu piedāvājums, bet arī tulkojumi no ukraiņu valodas – pārcilvēciskā apjomā tos veikusi Māra Poļakova – nebūt neatrisina ukraiņu mākslinieku darbošanās iespējas. Mūziķiem un vizuālās mākslas pārstāvjiem ir vieglāk, jo nav valodas barjeras, tomēr nav jēgas izlikties, ka pašmāju mūziķi, bet jo īpaši mākslinieki spēj nodrošināt sevi profesijā.

Rezumējot – solidaritātes sajūta ir visaugstākajā līmenī, bet praktiskas iespējas iekļauties šejienes vidē ir lielā mērā atkarīgas no paša mākslinieka un viņa lēmuma – dzīvot "uz koferiem", ko varētu dēvēt par optimistisku pasaules redzējumu, vai aktīvi soļot uz latviešu valodas kursiem un iekārtoties Latvijā uz palikšanu, ko diemžēl jāsauc par pesimistisku vai reālistisku pasaules redzējumu."

Spēcīgas saites

Māksliniece LUDMILA NATSVLIŠVILI 2022. gada vasarā "Latvijas Avīzei" uzsvēra: "Kamēr ukraiņu meitenes jūtas skaistas, viņas nevar iekarot; tas ir mūsu spēks, tad mūs nevar salauzt." Toreiz viņa Jūrmalā un vēlāk Rīgā bija izstādījusi zīmējumu sēriju "Kara dienasgrāmata". "24. februāris mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Es biju spiesta vienā nelielā mugursomā salikt savas mantas un pamest savu valsti. Nevarēju paņemt līdzi savus gleznošanas piederumus, paķēru tikai skiču albumu un zīmuļus. Nokļuvusi drošā vietā, savas sajūtas un pārdzīvojumus sāku attēlot zīmējumos, veidojot kara dienasgrāmatu. Karš parādīja, kas mēs patiesībā esam, atkailināja mūsu dvēseles, nometot visu lieko. Atkailināti ķermeņi ir kā mūsu nedrošības simbols šajā pasaulē. Vienlaikus, kad nebaidāmies atklāties un parādīt savas jūtas, mēs saņemam daudz atbalsta no līdzcilvēkiem. Karš ir stipras sāpes un izmisums, bet vienlaikus tas parāda vienotību un iekšējo spēku, ko demonstrē ukraiņu tauta."

Tagad Ludmila joprojām glezno Latvijā, kopā ar vīru, kurš ir džeza mūziķis, ieguvusi divas VKKF stipendijas. "Savā darbā mēģinu aiziet no kara tēmas, arī mūsu dzīvē mēģinām vairs nesēdēt uz čemodāniem. Šo četru gadu laikā Latvijā esam ieguvuši draugus un līdzcilvēkus, vidi, kurā varam būt un dzīvot.

VKKF stipendijas ir ne vien finansiāls atbalsts, bet arī ļoti nozīmīgs apliecinājums, ka joprojām varam būt un attīstīties kā mākslinieki, jo diemžēl dzirdēts: kā gan šādos laikos kāds var sagribēt turpināt būt mākslinieks."

"Ukrainas mājas Latvijā" pārstāve MARIANA HROŠOVIKA "Kultūrzīmēm" uzsver, ka "Ukrainas mākslinieki Latvijā ir vēstneši, kas ar izstāžu, performanču, tekstu, dziesmu palīdzību stāsta par Ukrainas kultūru, valodu un tradīcijām." VKKF stipendijas māksliniekiem ļaujot nepamest savas radošās profesijas mazkvalificēta darba vārdā. "Pateicoties finansiālajam atbalstam, mākslinieki var turpināt radīt, turpināt savu radošo darbību, kas galu galā rada spēcīgas saites starp abām tautām. Attālums no mājām, bet, no otras puses, drošība šeit, Latvijā, ļauj māksliniekiem dziļi izprast gūto traumatisko pieredzi un pārvērst to mākslā, kam ir terapeitiska iedarbība gan uz pašiem māksliniekiem, gan auditoriju, ar kuru viņi vada nodarbības, kā arī iepazīstina latviešus ar ukraiņu kultūru un tradīcijām."

Izdzīvošanas stratēģijas

Lai cik dīvaini informācijas bagātajā telpā un apritē neliktos, daļa no "Kultūrzīmju" uzrunātajiem profesionāļiem mākslas jomā vēl joprojām nav pat dzirdējuši par VKKF stipendiju iespējamību.

Ukraiņu māksliniece Polina Krasavina.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

POLINA KRASAVINA kādā Vecrīgas ieliņā atvērusi mājīgu keramikas studiju veikaliņu ar meistarklašu virpām un neslēpti lepni teic: "No Latvijas valsts pabalstu un pārtikas produktu paciņu esmu saņēmusi vienu reizi, pašā sākumā atbraucot. Esmu tiešām lepna, ka sev un bērnam dzīvi Latvijā nodrošinu pati saviem spēkiem. Esmu dzirdējusi tik daudz naida runu, ka mēs, atbraucēji, dzīvojam un atpūšamies par Latvijas valsts nodokļiem. Man pietiek ar to, ko nopelnu, un esmu pateicīga, ka varu šeit dzīvot, strādāt un maksāt nodokļus, esmu pat apdrošināta." Polina teic, ka tagad Latvijā jūtoties patiešām labi, mierīgi, tomēr pārdzīvots pat posttraumatiskā stresa sindroms. "Esmu tik laimīga, ka Latvijā savu bērnu varu mierīgi palaist uz skolu, ka te strādā policija, ka iespējams pat piezvanīt, ja kāds dara pāri, un tas tiks ievērots. Visu nosaukto jūtu kā atbalstu, kas man palīdz izdzīvot. Turklāt, lai turpinātu Kijivā iesākto keramiķes darbu, esmu saņēmusi lielu atbalstu no vietējiem iedzīvotājiem, un tagad, skatoties fotogrāfijas, saprotu, ka pati pirmā manis vadītā meistarklase notika jau 2022. gada 5. martā. Toreiz ikvienu lūdzu atbalstīt manu īslaicīgo atgriešanos Ukrainā, jo aizbraucu pēc sava dēla. Kopš tā laika dzīvojam šeit. Latvijā esmu saņēmusi pavisam neticamu gan finansiālu, gan morālu atbalstu no visdažādākajiem cilvēkiem. Es nebūtu izturējusi, ja man nebūtu iespējas darīt to, ko es mīlu. Tieši šeit es īstenoju to, par ko agrāk baidījos pat sapņot."

Savukārt režisores SOFIJAS MEĻŅIKOVAS pēdējā gada vienīgā darbavieta ir Latvijas Mākslas akadēmija, kur viņa pozē studentiem. Kopš 2022. gada rudens Latvijas skatītāji Sofiju iepazina viņas sarakstītajā monoizrādē "Drāmas karaliene" ("Drama Queen").

Ukraiņu režisore Sofija Meļņikova teic: "Būtībā manu pēdējo gadu dzīvi var saukt vienā vārdā: izdzīvošana."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

"Šis karš mani pārvērta par tā saukto drāmas karalieni, proti, cilvēku, kuram nosliece uz dramatizēšanu un pārmērīgu emocionalitāti… Izrāde – ceļojums – balstīta manās bēgļu atmiņās, stāstā par to, kā Rīgā atradu sevi un emocionālajiem līkločiem ceļā līdz tam," Sofija toreiz stāstīja "Kultūrzīmēm". Kopš tā laika aktrise un režisore uzņēmusi "Drama Queen" kino versiju, filmējusies Aleksandra Grebņeva viena kadra filmā "Mirklis pirms", kas "stāsta par procesiem, kas mums apkārt notiek tieši šobrīd – karš Ukrainā, Krievijas agresija, propaganda Latvijā un postkoloniālās sabiedrības atspoguļojums". Vēl veidojusi Cēsu Mazā teātra iestudējumu skolu jauniešiem "Distance", kā arī bijusi nometnes vadītāja, arī strādājusi dažus pavisam īslaicīgus darbus. "Būtībā manu pēdējo gadu dzīvi var saukt vienā vārdā: izdzīvošana. Man ļoti palīdzējuši latviešu draugi, tomēr pēdējā gada laikā dzīvesvietu esmu mainījusi astoņas reizes. Tas ir bijis briesmīgi. Kultūrkapitāla fonda stipendiju saņēmu vien reizi – 2022. gadā –, vēlāk ekspertiem rakstīju un piedāvāju uzrakstīt scenāriju, uzrakstīt lugu un pēc tam to reklamēt, bet katru reizi man atteica, uzsverot, ka šo stipendiju var saņemt tikai vienu reizi mūžā. Godīgi sakot, biju sarūgtināta, jo nezināju, ka kopš 2025. gada noteikumi ir mainīti."

Kino: sadarbības projekti

Nacionālā kino centra (NKC) speciāliste Kristīne Matīsa stāsta, ka jau 2022. gada martā, mēnesi pēc karadarbības sākuma, NKC sācis apkopot Latvijas filmu nozarē pieejamās darbavietas kino profesionāļiem, kas kā bēgļi ieradušies Latvijā no Ukrainas. Vairākās filmu studijās sākusies sadarbība, viena no pirmajām bijusi animācijas filmu studija "Animācijas Brigāde".

Līdz šim redzamākais sadarbības rezultāts ir dokumentālā filma "Sievietes bez vīriešiem" (2023), kuru Latvijā sadarbībā ar režisori Unu Celmu un ar NKC finansiālo atbalstu uzņēma ukraiņu režisore Marina Nazarenko. Tas ir stāsts par vairākām Ukrainas sievietēm, kuras bēgļu gaitās kopā ar bērniem nonākušas Latvijā. Tagad režisore Marina Nazarenko ar Latvijas valsts atbalstu un sadarbībā ar Unas Celmas studiju "Fenixfilm" veido jau nākamo dokumentālo filmu "Zem dzeltenajām debesīm", kam drīz jānonāk uz ekrāniem un ko finansiāli atbalstījis VKKF divos filmu nozares konkursos.

Kopš 2023. gada decembra NKC arī iegulda dalības maksu Eiropas solidaritātes fondā Ukrainas filmu atbalstam, kur sākotnēji finansējums tika piešķirts Ukrainas filmu projektu pabeigšanai un attīstīšanai, bet 2024. gada beigās fonda dalībvalstis vienojās atvērt konkursu arī jaunu Ukrainas filmu ražošanas projektiem, palielinot dalībvalstu iemaksas fondā. Fonda finansējums filmu veidošanai tiek piešķirts konkursa kārtībā, atbalstam var pieteikties Ukrainas filmu veidotāji, kas savu filmu uzņem sadarbībā ar kādu no fonda dalībvalsts studijām. Kā uzsver Kristīne Matīsa, šajos konkursos Latvijas studijas kopā ar saviem Ukrainas partneriem piedalās regulāri, un diezgan sīvā konkurencē atbalstu saņēmuši jau vairāki Latvijas studiju līdzproducēti filmu projekti.

Operete: individuāls atbalsts

Viens no aktīvākajiem ukraiņu viesmākslinieku uzņēmējiem ir arī ikgadējais Starptautiskais Operetes festivāls. Operetes teātra valdes priekšsēdētāja un radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska, jautāta, kas apmaksā šīs uzstāšanās, atbild, ka viņu patiesi pārsteidz, ka kādu interesē šis jautājums: "Šīs uzstāšanās apmaksāju es. Laikā no 2022. gada esmu uzņēmusi ukraiņu māksliniekus gan divos Starptautiskajos Operetes festivālos Ikšķilē, gan vairākos Galā koncertos. Kad Ukrainā sākās karš, es apsvēru, ko gan tieši es varētu darīt, kā palīdzēt šajā situācijā. Man nav ieroču, nav tehnikas. Šis ir veids, kādā varu palīdzēt kaut nedaudziem, palīdzēt vairot prieku un dzīves un miera garšu, stiprināt ticību nākotnei kā krasu kontrastu kara nežēlībai un iznīcībai."

Latviešu valodā – cieņā un pateicībā

Dziedātāja Anastasija Vasilenko no Mariupoles.

Foto: No personiskā arhīva / Latvijas Mediji

Interesanti, ka par VKKF stipendiju radošajiem ukraiņiem pirmo reizi no "Kultūrzīmēm" dzirdēja arī dziedātāja ANASTASIJA VASILENKO, kura Latvijā ieradusies 2022. gada 30. martā un iepriekš strādājusi tieši Mariupoles Drāmas teātrī. Latvijā dziedātāja strādā par vokālo pedagoģi, piedalās dažādos koncertos gan viena, gan kopā ar grupu "Sub Scriptum" un pirms dažiem gadiem klausītājus pārsteidza ar pašas sacerētu dziesmu latviešu valodā "Rītausma". Anastasija iemācījusies runāt brīnišķīgi skanīgā latviešu valodā, "Kultūrzīmēm" uzsver: "Latviski iemācījos, jo esmu māksliniece, un, tā kā vēlējos, lai mana dziedātājas karjera nebeigtos ar kara sākumu, sapratu: lai dziedātu Latvijā, man obligāti jāiemācās arī valoda. Turklāt – iemācoties valodu, izrādu arī pateicību un cieņu latviešiem, Latvijai, valstij, kas te pieņēmusi mani un manu ģimeni."

Ukrainas studiju centra vadītāja un LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente, etnomūziķe VIKTORIJA PRITUĻAKA stāsta, ka, pēc viņas novērotā, ļoti daudzi Ukrainas kultūras darbinieki Latvijas patvērumā bijuši samērā īsu laiku, bet tagad jau atgriezušies savā dzimtenē: "Domāju, ka kopš kara sākuma Latvijā palikuši vien desmit vai piecpadsmit procenti." Savukārt tie, kuri savu dzīvi plānojot saistīt ar Latviju, lai veiksmīgi integrētos radošā darba tirgū, kā pirmo uzdevumu uzskata valodas apguvi. Tiesa, kara sākumā ukraiņi bieži esot aicināti pasākumos runāt un dziedāt ukraiņu valodā, bet tagad, jau četrus gadus kopš kara sākuma, "labi klājas tiem, kuri iemācījušies latviešu valodu. Tie, kuri plāno atgriezties mājās, protams, parāda savu identitāti, pateicību un atgādina par notikumiem Ukrainā, bet tikai tie, kuri izlēmuši dzīvot Latvijā, paši gatavi integrēties mūsu kultūrā, lai veidotu tiltu. Valoda ir būtiskākais integrācijas komponents, un tie, kuriem bijis to grūtāk iemācīties, nav palikuši Latvijā."

No Kijivas: kādam tas ir jādara

Olha Matušenko: "Kad atskan gaisa trauksmes signāls, izrāde beidzas, visi dodas uz patvertni, lai nogaidītu."

Foto: No personiskā arhīva / Latvijas Mediji

Mīlestību un pateicību Latvijai telefonsarunā no Kijivas pauž arī Ukrainas Nacionālās operas soliste OLHA MATUŠENKO. 2022. gada vasarā dziedātāja piedalījās Rīgas Operas festivālā, šovasar plāno Latvijā būt atkal – šoreiz visbūtiskākais gan būšot satikt abus nepilngadīgos bērnus, jo Olhas meita mācās Austrijā, bet dēls – Norvēģijā. "Mēs dzīvojam Kijivas nomalē, gandrīz katru dienu pār mūsu ciemu laižas ienaidnieka droni, bērniem te bija pārāk bīstami palikt. Es nevaru aizbraukt, jo gandrīz katru nedēļu mūsu Opernamā notiek četras izrādes. Tiesa, nevaru teikt, ka zāles ir pilnas, jo bumbu patvertnē vietu skaits ir ierobežots. Kad atskan gaisa trauksmes signāls, izrāde beidzas, visi dodas uz patvertni, lai nogaidītu. Dažreiz izrāde trauksmes signāla dēļ beidzas priekšlaikus, tas atkarīgs no ienaidnieka grafika, ne no mums. Ja man jautā, kur atradu spēku pārdzīvot šo ziemu, tad atbildu, ka nav nekādu variantu: vai nu paliekam, vai aizbraucam. Mani bērni jau ir aizbraukuši, bet man šeit ir darbs, šeit ir mans vīrs; turklāt pēc darba brīvprātīgi strādājam ierakumu sveču darbnīcā, lai mūsu karavīri justos silti. Kādam tas ir jādara."

Uzziņa

Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtās radošās stipendijas ukraiņu bēgļiem:

• No 2024. līdz 2026. gada martam VKKF iesniegti 94 projekti par kopējo naudas summu 169 200 eiro. No tiem atbalstīti 64 projekti, piešķirot kopējo finansējumu 115 200 eiro.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji