11 °C
Ziedu mēnesī maijā pie lasītājiem nonāks jaunākais Daces Judinas romāns, kā viņa pati to raksturo, melnummelna ironija, "Silikons, Saule un etiķis". Šoreiz pirmsromāna saruna ir neparasta – tajā piedalās autore Dace, izjautātāja Linda, trīs pirmie grāmatas testētāji – Antra, Ruta, Arturs – un trīs galvenie grāmatas varoņi – Irma Hermione, Roberts Skaistais un Leo Zeltaste. Visu kopā salikusi Dace, jo tikai viņa zina, ko domā Irma Hermione, Roberts un Leo.
Linda: Vai jaunā romāna virsrakstā domāta Saule vai saule? Un – kādēļ etiķis?
Dace: Saule ar lielo S. Visa pamats. Bez tās nebūtu ne dienas un nakts, ne gadalaiku, ne cilvēku un viņu ikdienas, ne zinātnes un mākslas. Silikons simbolizē nepastāvību, uzlabojamo, iluzoro. Bet etiķis... Pat visdievišķīgākais vīns, pienācīgi neglabāts, ar laiku pārvēršas ļoti dārgā etiķī... Tas pats notiek ar cilvēkiem, viņu ideāliem un attiecībām.
L.: Nekad neesmu tev pajautājusi, kurš ir tavs mīļākais gadalaiks. Šajā romānā lielākā daļa darbības risinās ziemas spelgonī, bet noslēdzas gan tajā mēnesī, kad grāmata iznāks.
D.: Katram gadalaikam savs skaistums un grūtības. Ziema, pat ar visiem sniegiem un spelgoņiem, ir skaista, ja esi siltumā, drošībā, savas alas omulībā, ja nekur nav jāiet. Taču dzīvē tā nenotiek. Tāpēc mēs ar Hermioni gaidām savas lielās balvas – brīžus, kad pavasaris pārvēršas vasarā un vasara – rudenī...
L.: Salīdzinājumā ar iepriekšējo romānu Irma Hermione ir mainījusies.
D.: Jā, "viņa gājusi dziļumā". Mazā meitenīte Irmīte, kura allaž centās būt laba, izpalīdzīga un mīļa, reti kad saņemot to pašu pretī, beidzot izaugusi. Pieaugusī Irma Hermione vairs naivi neblisina ačteles un nevaicā "kāpēc?", viņa vēro, domā un secina pati. Vēsi, mierīgi, bez asarām, ar veselīgu sarkasmu. Laikmetā, kad esam noslīkuši terabaitos, dzīvu cilvēku aizstāj MI, bet interneta pieslēgums svarīgāks par ģimeniskām sarunām,
kad divi populārākie vārdi ir "pirkt" un "atlaides", mīlestība un draudzība tiek padarīta par preci, ko var iegūt tikai tad, ja esi labs un ja tev ir ko dot pretī, bet samākslotība, ārišķība un kroplība modes vārdā tiek vērtēta augstāk nekā dabiskums, – kas atliek?
Kļūt pašpietiekamam, novilkt sarkano līniju un ar uzticamiem domubiedriem norobežoties no ārpasaules. Irma Hermione to arī izdara. Jā, laimests palīdz, taču viņai piemīt kas vērtīgāks par naudu – melnais humors.
L.: Vai Irmas transformācijas ir beigušās, vai lasītāji var gaidīt vēl vienu romānu?
D.: Nekas nav beidzies, kamēr tas nav beidzies. (Smaida.) Viss turpinās. "Trauki plīst uz laimi".
L.: Kas Irmā Hermionē ir no tevis, un kas tevī nepavisam nav no viņas?
D.: Spēja neļaut sevi uzurpēt. Un – es neesmu tik miermīlīgi piedodoša.
Antra: Vai ir kaut kas, ko tu viņai ļāvi izdarīt, bet pati dzīvē neuzdrošinātos?
D.: Uzzinājusi drūmo noslēpumu, kura dēļ visu mūžu jutusies atstumta, nemīlēta un pat tiranizēta, Irma pārcērt saites un aiziet neatskatoties. Viņa pārāk ilgi gaidījusi atbildi un vairs necenšas kādam ko pierādīt. Tagad ceļu nāksies meklēt tiem, kuriem viņas klātbūtne reiz šķita pašsaprotama. Savdabīgs paradokss: kopš bērna kājas mums māca savākties un neizrādīt emocijas – dusmas, bailes, rūpes, maigumu, mīlestību, pieķeršanos, jo "tā neklājas", toties mūža otrā pusē agrākie neļāvēji sūrojas par sabiedrības inertumu, līdzcilvēku vienaldzību un ģimenes nemīlestību – ieaudzinātais patērnieciskums nesis augļus.
A.: Rakstot par Irmu Hermioni – vai bija brīdis, kad viņa sāka diktēt savus noteikumus un izdarīja ko tādu, ko nebiji plānojusi?
D.: Pārdeva dzīvokli, nopirka māju meža vidū un kopā ar mīļoto vīrieti pārcēlās uz dzīvi pilnīgi citā vidē, savā ziņā – pat pasaulē. Bet es gribēju viņus abus aizsūtīt ceļojumā apkārt pasaulei...
