15.1 °C
Marts mums, latviešiem ir dejas mēnesis. Skatuviskās dejas un nedaudz arī tautas dejas ziņā, jo martā dzimuši izcili talanti un latviešu skatuviskās dejas pamatlicēji Uldis Žagata (17. martā) un Alfrēds Spura (31. martā).
Pa starpu, 23. martā, ir arī etnohoreologa Harija Sūnas dzimšanas diena. Bez tam martā dzimuši vairāki citi pagājušā gadsimta skatuviskās dejas čakli darbinieki, tai skaitā Vilis Ozols.
Izziņai: Žagata-Sūna–Spura. Visu trīs horeogrāfu vārdi saistīti ar Latvijas Universitātes „Danci“, visi bijuši „Danča“ vadītāji un arī viņu pirmā horeogrāfijas tapušas šajā deju ansamblī. Harijs izveidoja „Danci“ vēl būdams students un sākotnēji „Dancis“ dejoja tautas dejas, tātad folkloru. Uldis un Alfrēds (Atis) abi baletdejotāji, tādēļ turējās pie baleta un uzticējās savai mūzikas un dejas izjūtai, lai radītu skatuvei piemērotas horeogrāfijas, pārsvarā folkbaleta žanrā. Turpretī Harijs bija arhitekts, tāpēc viņa lielākais nopelns saistīts ar pašdarbības dejas žanra piemērošanu laukumam Deju svētkos, ar horeogrāfiskās folkloras vākšanu un sistematizēšanu, jauno horeogrāfu un pētnieku izglītošanu un dejas kritiku.
Rīga. Centrs. Raidieraksts.
Zīmīgi, ka tieši Sūnas dzimšanas dienā Rīgas Latviešu biedrībā pulcējās trīs ar tautas deju saistīti cilvēki, lai runātu par tautas dejas lietām. Zīmīgi, ka tieši Māmuļas mazajā prezidentu salonā notika tautas dejas diskusija, no kuras taps pirmais raidieraksts par Latgales kultūru. Zīmīgi, ka pirmais ir par tautas deju ne tikai Latgalē. Raidierakstu vadīja Domeniks Slišāns, piedalījās tautas dejas profesionāļi – Inga Dūka no „Dandariem“, Dace Smirnova no „Zeidiem“ un Ernests Spīčs no „Rīgas dančiem“.
Kāpēc tāds raidieraksts tapa?
Galvenā tēma bija latviešu solo dejas, bet diezgan daudz laika sanākušie veltīja tautas dejas mūsdienu eksistencei. Tātad tām tradicionālajām dejām, kas pēdējos četrdesmit gadus ienāk mūsu sadzīvē, piemēram, diezgan plaši izplatītajos danču vakaros. Tur galvenā forma vēl nesen bija divdaļīgās pāru dejas jeb danči, bet pēdējā laikā aizvien vairāk tiek dejotas dažādas daudzpāru krustdejas, piemēram, kadriļas. Skolēni interešu pulciņos apgūst arī rotaļas un rotaļdejas. Daudzos pašvaldību rīkotos gadskārtu svētkos tautas dejas un rotaļas jau ir klātesošas, gandrīz katros Jāņos mēs ne tikai dziedam, bet arī dancojam. Tātad kvantitāte ir, bet kā ar kvalitāti? Tādēļ sarunas galvenais uzsvars bija uz dejotprasmi un tās attīstīšanas iespējām caur mazāk zināmām solo dejām.
Upīte. Centrs. Simpozijs.
Reti kurš folkloras draugs nebūs bijis vai vismaz dzirdējis par Upīti, kur Slišānu ģimene ir iedibinājusi Nemateriālās kultūras centru, un tas nav tikai nosaukums. Viena no daudzajām aktivitātēm, ko viņi pēdējā laikā ir ierosinājuši un veikuši, ir „Simpozijs“. Tas ir mācību cikls, kur upītiešu jaunākā paaudze apgūst dažādas prasmes, kuras parasti nav ļoti izplatītas folkloras semināros un skolās. Viena no tādām ir senāk labi zināmā karošu spēle, ko Upītē nupat mācīja Lauma Bērza. Vēl bija kadriļu principu apgūšana ar Sandi Zučiku. Ļoti grūta, pēc Upītes Nemateriālās kultūras centra vadītāja Andra Slišāna domām, bija latviešu solo dejas meistarklase.
Andris Slišāns: „ Mums pašiem ir lepnums, ka Ontonam ir sanācis piefiksēt deju Lipindraks, jo ne katrā Latvijas veitā ir saglabājies šāds fenomens. Tāpēc svarīgi ir mācīties ne vien pašiem kā sanāk, bet arī, ka kāds, kas ir ar ļoti pieredzējušu aci var mūs pabīdīt uz īsto pusi. Mēs neko daudz nezinām par solo dejām, tāpēc uz simpoziju uzaicināju Ernestu Spīču. Savulaik šķiet, ka skalu dejas, soliņdancis, ko arī Ontons mums mācīja, tās pašas dvieļu dejas un Lipindraks Latvijā vismaz bērnu kustībā (tas ir no Domenika un Kates atmiņām) ir bijis tādā īpašākā vietā, pat „Pulkā eimu, pulkā teku“ konkursi bija, bet tagad šīs dejas ir nepamatoti no bērnu repertuāra izņemtas, tāpēc gribas, ka tās atgriežas, par tām runā un, kas cits to darīs, ja ne mēs paši. Solo dejas ir ļoti grūtas un mums nāksies daudz trenēties, lai tās iekļautu savos braucienos uz festivāliem.“
Kaitīgi stereotipi. Kā tos izskaust?
Solo dejas nav latviskas.
Nepareizi!
Solo dejas gadu simtiem ir bijušas daļa no mūsu horeogrāfiskās kultūras. Par dejotāju filigrāno žīgošanas māku raksta Jurjānu Andrejs savā muzikālās folkloras materiālu burtnīcā „Dejas“, to tēlaini apraksta Emilis Melngailis savā grāmatā „Latvju dancis“. Danču vedējas prasmes ir uzsvērtas dainās: „Es mācēju danci vest, man spēlmaņa nevajag…“ Pamēģiniet jūs uzdejot bez mūzikas.
