Iekāpt Runča zābakos. Saruna ar režisoru Mārtiņu Meieru

20. martā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Jāņa Lūsēna muzikālā izrāde bērniem "Runcis zābakos" aktiera Mārtiņa Meiera režijā, kurš uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves iestudē pirmo reizi.

Nevar teikt, ka režijā aktieris Mārtiņš Meiers būtu pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Valmierā iestudējis koncertus, Valmieras teātra vasaras festivālā kopā ar komponistu Jēkabu Nīmani un orķestri "Rīga" veidojis muzikālu iestudējumu "Citu dziesmu svētki" ar dziesmām, ko dzied nevis kopkorī, bet klusām viens otram, ir režisējis arī "īsto" Dziesmu svētku atklāšanas koncertu, pērn kopā ar režisora un pedagoga Kultūras akadēmijā Elmāra Seņkova studentiem režisējis koncertu "Izlaiduma gads" un bijis režisors arī vairākām "Spēlmaņu nakts" ceremonijām, tajā skaitā vienai arī uz Dailes teātra Lielās skatuves. "Tā šī profesija pie manis atnāca…" saka Mārtiņš Meiers.

… Reiz kādā omulīgā vakarā kopā sanāca bariņš draugu. Svinību iemesls? Kaķa dzimšanas diena! Un kā gan labāk svinēt manierīgo pūkaini, ja ne stāstīt pasaku, kurā viņš spēlē galveno lomu! Tas būs stāsts ne tikai par mīlestību pret kaķiem, drosmi un slaveno Runci zābakos, bet arī par mūsdienās šķietami apdraudētu aktivitāti – dziedošu, rotaļīgu un radoši brīvu kopā būšanu. Kā no nekā uzburt kaut ko? Kā kopā stāstīt pasaku? Kurš vairs atcerēsies, kā tur bija… Reiz sensenos laikos dzīvoja… Tēvs… Nē, māte! Trīs brāļi… Nē taču, kaķis! Un tu būsi princese, bet tu – trešais tēva dēls, un tu – briesmonis, un tu būsi karalis! Auj zābakus un sākam! Tā izrādi "Runcis zābakos" piesaka Dailes teātris.

Bet ar režisoru Mārtiņu Meieru sarunu sākam ar nelielu atkāpi.

Nāk prātā, kā jūs, Mārtiņ, pirms trim gadiem šķiroties no Valmieras teātra, kur bijāt spēlējis ilgu laiku, stāstījāt, ka esat raudājuši abi ar Valmieras teātra direktori Evitu Sniedzi, kura beigās teikusi, ka jums pienācis laiks dziļākiem ūdeņiem… Vai gaidītais piepildījies?

M. Meiers: Es drīzāk metos iekšā nekā gaidu. Aizvadītie trīs gadi Dailē bijuši ļoti intensīvi, piepildīti ar daudzām skaistām izrādēm un lomām. Man ļoti patika sadarbība ar igauņu režisoriem un horeogrāfiem, kas iestudēja Mihaila Bulgakova "Meistaru un Margaritu". (Mārtiņš Meiers atveidoja galveno – Meistara Ješua Ha-Noori – lomu. – V. K.) Bijusi iespēja satikties un sastrādāties ar daudziem interesantiem cilvēkiem, radošām personībām, kaut, protams, tāda iespēja ir jebkurā teātrī. Bet vispār aktieris ir jaunības profesija. Tāpēc jāņem, kamēr var. Mans tēvs par Dailes teātri gan apvaicājas – vai no jums tur virves sien? Mājās bieži vien pārnāc kā izspiests citrons. Bet tāda ir tā aktiera profesija.

Bet laikam tikai Dailē šobrīd ir iespēja Latvijā iestudētai izrādei pasaules pirmizrādi piedzīvot Vācijā, kā tas bija Dīsburgā ar slavenā Lukaša Tvarkovska režisēto "Orākulu".

Jā, tieši Rūras triennālē tika piedzīvota pasaules pirmizrāde. Ļoti aizraujoša pieredze. Laikam tikai vienreiz dzīvē var ko tādu piedzīvot – spēlēt teātrī, kas iekārtots milzīgā angārā, kur kādreiz atradušās metāllietuves, varbūt Otrā pasaules kara laikā pat tanki būvēti. Šī neparastā vide arī ļoti palīdzēja ilustrēt izrādes tēmu par nākotnes tehnoloģiju attīstības aizkulisēm, manis atveidotā angļu matemātiķa un loģiķa Alana Tjūringa – mākslīgā intelekta testa radītāja – dzīvi un likteni Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Man vienmēr nedaudz aizsitās elpa, ieejot Dīsburgas teātra milzu telpā. Bija gan brīdis, kad teātrī šaubījāmies, vai cilvēkiem Vācijā būs interese dzirdēt izrādi latviešu un arī mūsu kolēģu lietuviešu aktieru mēlē, vai nenogurs auss no klausīšanās svešā valodā, kuras kodus nezini. Izrādē vēl skan arī pa kādai frāzei angliski. Atzīšos, šī dažādu valodu klātesamība man bija viens no būtiskākajiem pārdomu brīžiem. Bet atcerējos, kā bērnībā man patika skatīties vācu filmas un ieklausīties vācu valodā. Arī titrus lasot, toreiz daudz ko nesapratu, bet, klausoties man svešajā valodā, tas izraisīja fantāzijas par to, kā šī valoda veidojusies, kā cilvēki ikdienā tajā pauž savas emocijas, risina savstarpējās attiecības un attiecības ar citām valodām un tajās runājošiem cilvēkiem. Bet, par laimi, "Orākula" kontekstā bailēm netikt saprastiem valodas dēļ nebija pamata. Tevi uztver arī caur pateiktā vārda intonāciju, aktiera ķermeņa valodu. Un caur svešu valodu tu sagaršo no tās vides nākušo cilvēku mentalitāti, kas ļoti bagātina tevi pašu.

Otrā viesizrāžu tūre "Orākulam" bija uz Šveici.

Izrādi vairākus vakarus spēlējām Ženēvas Komēdijas teātrī. Tā kā Latvijā pēdējā laikā vairāki teātri piedzīvojuši rekonstrukciju – gan Jaunais Rīgas teātris ļoti interesantā arhitektes Zaigas Gailes redzējumā, gan Valmieras teātris, gan arī Leļļu teātris –, tad bija ļoti interesanti redzēt, kā izbūvēts teātris Šveicē. Tā ir samērā jauna un pievilcīgi veidota ēka. Pie mums teātri klasiski būvēti tā, ka aktieri staigā pa saviem koridoriem, bet izrādes būvētāji – scenogrāfi, dekoratori, mākslinieki – pa saviem "gaņģiem". Bet 

Ženēvā, esot uz skatuves mēģinājumā, tu sajūti to pārējo lielo cilvēku daudzumu, kuri arī iegulda spēku mākslas darba tapšanā. Esot uz skatuves, caur stiklu redzi, kā kokgriezēji veido dekorācijas, ko dara citi mākslinieki, 

un aktieri pavisam viegli var nokļūt viņu vidē, parunāties… Visu radošo pušu ceļi te krustojas. Un pats teātris, lai cik dīvaini tas šķistu, ir savienots ar metro staciju. Iznāc no metro vagona un, virspusē nemaz neuzkāpjot, vari doties uz ieeju teātrī. Mums dzelzceļa stacijas laukums vai citu valstu pilsētu metro stacijas asociējas ar tirgus burzmu, tādu "bazāra" sajūtu, kņadu un ņurdoņu, bet Ženēvā tā nav. Mākslas vide, kas ir ļoti tuvu ikdienas ceļam, ir viegli pieejama, taču nezaudē savu auru un elpu. Ir sajūta, ka vide, kur satiekas mākslas pasaule ar urbāno pasauli, nav samocīta, bet ir ļoti dabiska. Tas ir tik skaisti!

Un kā ar publikas uztveri Latvijā un ārzemēs – Vācijā un Šveicē? Vai varēja just atšķirības?

Lai arī atjaunotā demokrātiskā valstī dzīvojam jau trīsdesmit piecus gadus, padomju slēgtās telpas mantojuma dēļ atstātie robi mūsu kultūras zināšanās ir jūtami. Gan Blečilijas parks, kur Otrā pasaules kara laikā atradās Britu izlūkošanas slepenā mītne un kur briti atkodēja jeb uzlauza vācu šifrēšanas mašīnu "Enigma", gan manis atveidotais matemātiķis Alans Tjūrings, gan bezvadu saziņas izgudrotāja, vēlāk Holivudas aktrise Hedija Lamāra noteiktās Rietumu aprindās ir kodi un kulta personības. Bet Latvijas sabiedrības kultūras lokā viņi ir mazāk zināmi, jo mums mazāk bijusi saskarsme kā ar tā laika norisēm, tā arī minētajām un citām izrādē apspēlētajām personībām. Mēs neesam bijuši tik informēti par visām tām lietām. Un, spēlējot "Orākulu" Šveicē un Vācijā, sajūti, ka noteiktas kultūras zīmes tur darbojas pat kā sava veida kodi, kas saprotami labāk nekā Latvijā. Savukārt mūsu publika labāk uztver ainas ar humoru, šo mūsu mentalitātei raksturīgo izjūtu. Piemēram, pirmā cēliena beigās ainā, kur mans varonis Alans Tjūrings sapnī dejo ar Vitas Vārpiņas atveidoto Hediju Lamāru. Latvijas publika ironiju uztver uzreiz, bet ārzemēs, kā jau caur subtitriem – reakcija atbalsojas nedaudz vēlāk. Bet 

skatītāju zāles "temperatūru" vienalga var sajust uzreiz pēc pateiktā vārda. 

Un ir forši, kad teātrim tuvējā veikalā tev pienāk klāt nepazīstams cilvēks un vāciski pasaka – paldies, vakar jums bija laba izrāde…

Pirms sākam runāt par "Runci zābakos", vēlos pajautāt, vai jums arī mājās ir kaķi?

Kādreiz vecāku mājās bija divi – Samanta un Fredis. Un Samanta čurāja tētim kurpēs, kad viņš acīmredzot bija kaut ko nogrēkojies.

Taču ar jums pašu, domāju, daudziem saistīsies vesels bars kaķu. Filmā "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" jūsu spēlēto nejauko, tādēļ ironiski deminutīvā par Modrīti saukāto vietējo deputātu bērni izdomā iznerrot, ielikdami avīzē sludinājumu, ka tautas kalps prot iemācīt jebkuram kaķim "iet uz podiņa"…

Attaisnojot manu varoni – katrs ar saviem līdzekļiem cīnās par sevis iedomātu taisnību. Brīnišķīga režisora Vara Braslas filma!

Mārtiņš Meiers.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Bet kā ar "Runci zābakos" pats esat iekāpis "režisora zābakos" uz Dailes Lielās skatuves?

Kad Dailes teātra muzikālajam vadītājam Jurim Vaivodam radās doma, ka pirms vairākiem gadiem rakstītais Jāņa Lūsēna mūzikls "Runcis zābakos" sen nav iestudēts, sākām domāt, kā ar Lūsēna melodiju izstāstīt šo stāstu par Runci šodienas mazajiem dzīves meklētājiem. Nonācām pie secinājuma, ka jāpieaicina jaunie dramaturgi (Aleksandrs Barons un Patrīcija M. Keiša. – V. K.), kas varētu izveidot šo stāstu, jo pati Dž. F. Straparola un Šarla Pero pasaka ir ļoti, ļoti īsa. Ir pieaicināts arī jauns scenogrāfs un kostīmu mākslinieks (Emīls Jansons. – V. K.), kurš mācās 4. kursā, iesaistīts jaunais Dailes teātra muzikālais kurss. Lai jauni cilvēki runā par vēl jaunāku cilvēku dzīves meklējumiem.

Nesen savām acīm redzēju šādu ainu: bērni stāv rindā pie lielas kārumu bļodas un katrs tajā liek iekšā pa konfektei, skaļi paziņojot – es atnesu "gotiņu", es – "lācīti" , es – "serenādi"… Bet vienmēr viens tajā rindā ir pēdējais, viskautrīgākais, visklusākais. Un tā vien šķiet, ka viņam vajadzētu kādu, kaut vai tas būtu kaķis, kurš pabiksta, iedrošina – nu, nebaidies, ej uz priekšu, ej, dzīvo dzīvi! Jo ne jau visi mazie šai dzīvei viegli pielāgojas. Ir tādi, kuriem vajag kādu, kurš parāda ceļu, kā izdzīvot šajā pasaulē. Ir bērni, kuriem ir šādi iedomu draugi, pasakās tie bieži vien ir kaķis vai lapsa… Vēl mani interesē tā mistiskā puse. Man patīk iedomāties, ka kaķi iemieso kādu dvēseli, kas reiz dzīvojusi šajā pasaulē. Man šķiet, kaķiem piemīt tādas mistiskas īpašības. Aleksandrs Barons, jauns dzejnieks, uzrakstījis izrādei jaunu liriku dziesmām, kuras esam ļoti dažādi apspēlējuši.

Pasakas bieži sākas ar kāda aiziešanu. Kā, piemēram, Raiņa "Zelta zirgā" viss sākas ar triju brāļu tēva bērēm, tā šajā gadījumā ir aizgājusi māte. Vienam bērnam paliek dzirnavas, otram lauki, bet vienam – kaķis. Un, 

ja māte izvēlas, lai kaķis paliek jaunākajam, kuru dzīvē vajag mazliet sapurināt, lai viņš drošāk veļas uz priekšu, tad mātes dvēseles klātbūtne man šķiet ļoti iespējama.

Stāstu "Runcis zābakos" mēs cenšamies izstāstīt kā spēlējoties – godīgi, ar sirdi, kā bērnībā, kad bez jebkādiem aizspriedumiem un tālejošākiem priekšstatiem varēja iedomāties un pieņemt – tu būsi princese, tu – karalis, bet tu – briesmonis, un tu – trešais tēva dēls… Un tad šo spēli var kopā izdzīvot. Šīm fantāzijām bērnībā nebija robežu, tur valdīja radoša brīvība.

Pieaugušo dzīvē esam nevis karaļi vai trešie tēva dēli, bet, piemēram, priekšnieki un padotie, visi "spēlējam" vēl citas visdažādākās "lomas"…

... pilnas ar gana daudz aizspriedumiem un bieži vien arī bez izvēles iespējām! Starp citu, sākotnēji pasakas nemaz nebija domātas bērniem. Tādas tās radās tikai 19. gadsimtā. Pirms tam pieaugušie pasakas stāstīja pieaugušajiem. Sanāca mājas ļaudis un vakarā pie sveces, lai nav garš laiks, stāstīja cits citam visu ko par dzīves lietām un dzīves kārtību. To izlasot un uzzinot, sāku domāt, kā tad īsti ir ar to dzīves kārtību? Lasot "Runci zābakos", man radās sajūta – lai cik nekontrolējama šķiet dzīve, to tomēr kaut kādā veidā var sakārtot. Arī tas mani aizrauj šajā stāstā.

Un kas šajā pasaulē būtu sakārtojams?

Voltēra populārajā pasakā "Zadigs jeb liktenis" galvenais varonis mētājas un mētājas pa pasauli, savāra "ziepes" te vienā vietā, te otrā… Arī mūsu pašu Sprīdītis pēc saviem pasaules apceļojumiem galu galā atgriezās mājās. Tā doma droši vien ir, ka vispirms vajag sākt ar savu "dārziņu". Satīrīt māju pavasarī, nomazgāt rokas… Ir vēl citas lietas, ko var sakārtot tuvākajā apkārtnē un kas tev dod miera sajūtu. Un ir notikumi un likumsakarības, kuras ietekmēt nevar. 

Šobrīd dzīvojam laikos, kad pasaule griežas tā, ka visas eņģes čīkst un brakšķ, un jūk. Un piezogas doma – ko ķert, ko grābt, kur bēgt vai nemukt nekur? 

Ko aizstāvēt un ko neaizstāvēt? Visas koordinātas sajūk kopā. Bet nekas cits neatliek kā pašam vien nomierināties un skaidru, vēsu prātu, lai cik tas šķistu neiespējami, dzīvot savu dzīvi. Jā, visas paradigmas par to, kā mūsu pasaule ir uzbūvēta, šobrīd brūk un mainās. Bet ir cilvēki, kuri atbildīgi par to, lai viss nesabrūk tiktāl, ka nevaru veikalā maizi nopirkt, un lai jūtos pasargāts no tā, ka rīt man raķete neuzkrīt uz galvas. Tā trauslā patiesība ir, ka visa civilizācija un tās intelektuālā bagāža – šis mūsu vairogs –, kas mierina, ka veselais saprāts uzvarēs, nupat ir tikai plāns ledus virs bangojošas jūras.

Un cik ļoti notiekošais ir lielā pretrunā ar to, ko mums māca pasakas…

Tādā Volta Disneja izpratnē, ka viss vienmēr beidzas labi un "viņi dzīvoja laimīgi mūžīgi mūžos", tās nav pat pasakas, bet vienkārši pekstiņi. Lasāmi, lai vakarā vieglāk aizmigt. Jebkurā īstā pasakā ietverts arī pasaules negodīgums. Un nežēlīgais bieži vien apslēpts arī zem ārēja spožuma un pareizības maskas. Savulaik Valmieras teātrī spēlēju pēc mongoļu pasakas veidotā izrādē "Baltā kamielēna sapnītis" ar ļoti nežēlīgām beigām. Kamieļu māte, kurai mazais kamielēns skrēja pakaļ cauri visam tuksnesim, aizgāja bojā. Un pasakām jābūt arī tādām – nežēlīgām. Bet nevis nežēlīgām nežēlības pēc, bet tādēļ, lai dzīvi atklātu no visām pusēm. Parādītu arī to, ka pasaule ir netaisnīga un arī neizskaidrojama. Lai palasām "Ansīti un Grietiņu" vai citas brāļu Grimmu pasakas. Pat latviešu pasakās par attapīgo kalpu vai to, kā velns iznesa cauri muižkungu, vienmēr iekļauta tā laika vai vienkārši nežēlīga dzīves likumsakarība, kuru nekādi nevar apiet un citādi atklāt kā vien caur pasakas formu. Bet dzīvē galvenais, lai joprojām uzrodas cilvēki, kuri nenogurst tiekties pēc tā, lai galu galā, par spīti visam, labais tomēr būtu pārsvarā.