12.4 °C
"Latvijas Avīzes" un žurnāla "Mājas Viesis" publikāciju sērijā "Apdzīvota vieta", kur lūkojam, kā dzīvo ļaudis dažādās no galvaspilsētas un lielām maģistrālēm attālās vietās, šoreiz dodos uz pierobežu – Ludzas novada Kārsavu, kas autobraucējam no Rīgas sasniedzama apmēram trīsarpus stundās.
Kad vēlīnos padomju un pirmajos atjaunotās Latvijas gados gadījās būt Kārsavā – vai nu meklējot tēva Luciāna Poikāna (1928–1977) dzimtas saknes, vai ceļā uz Krieviju –, šī mazpilsēta manā kurzemnieka lielmanībā šķita kā tāds elles priekškambaris ar savu ne īpaši labi uzturēto Latgalei raksturīgo koka apbūvi un visur skanošo krievu valodu. Protams, no Krievijas puses atgriežoties Latvijā, Kārsava pēc šīs kaimiņvalsts apmeklējuma jau atkal likās kā Eiropa.
Latgale ir pietiekami dažāda. Kārsava īpaša ar to, ka veidojusies pie lielceļa un dzelzceļa uz Sanktpēterburgu (vēl pienāk ceļi no Latgales ziemeļiem un dienvidiem). Šajā ziņā Kārsavai līdzīga ir tikai Zilupe, kas savukārt radusies, pateicoties dzelzceļam un lielceļam uz Maskavu. Abas mazpilsētas kā tādi Eiropas, Eiropas Savienības un NATO priekšposteņi pie Krievijas robežas.
Runājot par krievu valodu, jāpiemin tomēr – gan agrāk, gan tagad Kārsava ir viena no latviskākajām (latgaliskākajām) Latgales pilsētām. Proti, pēc 2024. gada datiem, Kārsavā 75% iedzīvotāju ir latvieši, 21% krievi, pa 1% baltkrievi un ukraiņi, 2% – citas tautības. Cita lieta, ka pilsētas apkārtnē ir pagasti, kur latvieši ir mazākumā, un ka padomju gados, kā liecina ļaužu atmiņas grāmatā par Kārsavu, pašvaldībā lietvedība un sarakste jau uzreiz pēc Otrā pasaules kara sākusies krievu valodā. Un tāda bijusi līdz pat atmodai. Tas atstāja lielu iespaidu. Tāpat kā daudzie maišelnieki, kas pēckara gados nākuši no Krievijas puses, brīnījušies par labiem dzīves apstākļiem, meklējuši darbu un apmetušies uz dzīvi Kārsavā un tās apkaimē. Un asimilācija, sajaukšanās, notika uz abām pusēm. Atceros, pirms vairākiem gadiem runāju ar kārsavieti vislatviskākajā vārdā un uzvārdā – Jāni Ozoliņu –, bet kurš latviski nerunāja... 1935. gadā Kārsavā bija 1870 iedzīvotāju, no kuriem 42% bija ebreji, 37% latvieši, 14,2% – krievi, 5% – poļi. Kā zināms, karš ebrejus nesaudzēja un šobrīd, tāpat kā vairākās citās Latvijas mazpilsētas, arī Kārsavā ebreju diasporas nav.
Tagad, 2025. gadā, Kārsava man atgādina kautru latgaļu meiteni: klusa, mierīga, bez lielām un skaļām ambīcijām, bet ar savu pašapziņu. Pilsēta ir tīra, ielas bez bedrēm.
Lielceļš Rīgas un arī Krievijas robežas virzienā – ideāls. Jā, ir pa nesakoptai un pamestai mājai, bet kur Latvijā tādu nav?
Klusa un sakopta
Kārsavas vidusskolā pie ieejas mani uzrunā dežurante. Kaut gan uzskatu, ka latgaliski saprotu, šoreiz – nekā... Kundze pāriet uz latviešu valodu. Izrādās, man ir jāatzīmējas apmeklētāju žurnālā. Skolā skan latgaliešu valoda. Stundās gan dominē latviešu valoda, jo grāmatas un mācību līdzekļi ir latviešu valodā, man skaidro vidusskolas direktors Edgars Puksts, kurš dzimis astoņus kilometrus no Kārsavas Mežvidu ciemā, bet pēdējos 30 gadus ir kārsavietis.
"Šobrīd Kārsava ir klusa, sakopta provinces pilsētiņa, kuru pie dzīvības uztur valsts un pašvaldības iestādes, kas te vēl ir palikušas. Globalizācija ir jāpieņem. Dzīvojam un priecājamies par to, kas ir. Bērnībā atceros, ka visi ceļi veda uz Kārsavu. Mums nevajadzēja ne Ludzu, ne Rīgu. Varbūt uz Rēzeknes veikaliem kādreiz aizbraucām, jo tur varēja nopirkt kaut ko citu, jo Kārsavā veikali skaitījās patērētāju biedrības, Rēzeknē – valsts. Kārsavā bija arī slimnīca un viss pārējais, kas pieder pie pilsētas. Kā bērnam spilgtākās atmiņas ir par saldējumu un baltmaizi ar rozīnēm un riekstiem," atceras E. Puksts.
Kārsavā ir bijušas divplūsmu – krievu un latviešu – vidusskolas, tad atsevišķas, tagad ir tikai latviešu vidusskola ar 259 skolēniem, kurai nedraudot slēgšana. Daļu jauno kārsaviešu "nolaupa" pāris kilometru attālā Malnavas koledža, arī Rēzeknes ģimnāzija. Taču Kārsavas vidusskola lepojas ar augstu izglītības un kultūras līmeni: ap 90% skolēnu dodoties studēt, puse piedalās skolas deju kolektīvos, laba sporta zāle un futbola stadions ar mākslīgo zālienu.
Bet cik droši dzīvot Kārsavā, kas ir desmit kilometrus no Krievijas? Pērn pie pilsētas saveda daudz dzelzsbetona un metāla dzotus, kas atrodas speciālā laukumā šosejas malā kilometru no pilsētas.
