Clear 14.1 °C
P. 02.05
Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds
SEKO MUMS
Reklāma
"Varētu visu mežu pārdot, būtu miljonārs, bet man nevajag. Man pat pensiju no valsts nevajag. Nauda guļ zemē, tikai jāpaceļ," saka uzņēmējs Jānis Kuzmans.
"Varētu visu mežu pārdot, būtu miljonārs, bet man nevajag. Man pat pensiju no valsts nevajag. Nauda guļ zemē, tikai jāpaceļ," saka uzņēmējs Jānis Kuzmans.
Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

"Latvijas Avīzes" un žurnāla "Mājas Viesis" publikāciju sērijā "Apdzīvota vieta", kur lūkojam, kā dzīvo ļaudis dažādās no galvaspilsētas un lielām maģistrālēm attālās vietās, šoreiz dodos uz pierobežu – Ludzas novada Kārsavu, kas autobraucējam no Rīgas sasniedzama apmēram trīsarpus stundās.

Senā, klasiskā Kārsavas apbūve.
Kārsavietis stingri stāv uz kājām
Šoreiz dodos uz pierobežu – Ludzas novada Kārsavu, kas autobraucējam no Rīgas sasniedzama apmēram trīsarpus stundās.
Reklāma

Kad vēlīnos padomju un pirmajos atjaunotās Latvijas gados gadījās būt Kārsavā – vai nu meklējot tēva Luciāna Poikāna (1928–1977) dzimtas saknes, vai ceļā uz Krieviju –, šī mazpilsēta manā kurzemnieka lielmanībā šķita kā tāds elles priekškambaris ar savu ne īpaši labi uzturēto Latgalei raksturīgo koka apbūvi un visur skanošo krievu valodu. Protams, no Krievijas puses atgriežoties Latvijā, Kārsava pēc šīs kaimiņvalsts apmeklējuma jau atkal likās kā Eiropa.

Latgale ir pietiekami dažāda. Kārsava īpaša ar to, ka veidojusies pie lielceļa un dzelzceļa uz Sanktpēterburgu (vēl pienāk ceļi no Latgales ziemeļiem un dienvidiem). Šajā ziņā Kārsavai līdzīga ir tikai Zilupe, kas savukārt radusies, pateicoties dzelzceļam un lielceļam uz Maskavu. Abas mazpilsētas kā tādi Eiropas, Eiropas Savienības un NATO priekšposteņi pie Krievijas robežas.

Runājot par krievu valodu, jāpiemin tomēr – gan agrāk, gan tagad Kārsava ir viena no latviskākajām (latgaliskākajām) Latgales pilsētām. Proti, pēc 2024. gada datiem, Kārsavā 75% iedzīvotāju ir latvieši, 21% krievi, pa 1% baltkrievi un ukraiņi, 2% – citas tautības. Cita lieta, ka pilsētas apkārtnē ir pagasti, kur latvieši ir mazākumā, un ka padomju gados, kā liecina ļaužu atmiņas grāmatā par Kārsavu, pašvaldībā lietvedība un sarakste jau uzreiz pēc Otrā pasaules kara sākusies krievu valodā. Un tāda bijusi līdz pat atmodai. Tas atstāja lielu iespaidu. Tāpat kā daudzie maišelnieki, kas pēckara gados nākuši no Krievijas puses, brīnījušies par labiem dzīves apstākļiem, meklējuši darbu un apmetušies uz dzīvi Kārsavā un tās apkaimē. Un asimilācija, sajaukšanās, notika uz abām pusēm. Atceros, pirms vairākiem gadiem runāju ar kārsavieti vislatviskākajā vārdā un uzvārdā – Jāni Ozoliņu –, bet kurš latviski nerunāja... 1935. gadā Kārsavā bija 1870 iedzīvotāju, no kuriem 42% bija ebreji, 37% latvieši, 14,2% – krievi, 5% – poļi. Kā zināms, karš ebrejus nesaudzēja un šobrīd, tāpat kā vairākās citās Latvijas mazpilsētas, arī Kārsavā ebreju diasporas nav.

Tagad, 2025. gadā, Kārsava man atgādina kautru latgaļu meiteni: klusa, mierīga, bez lielām un skaļām ambīcijām, bet ar savu pašapziņu. Pilsēta ir tīra, ielas bez bedrēm. 

Lielceļš Rīgas un arī Krievijas robežas virzienā – ideāls. Jā, ir pa nesakoptai un pamestai mājai, bet kur Latvijā tādu nav?

Klusa un sakopta

Kārsavas vidusskolā pie ieejas mani uzrunā dežurante. Kaut gan uzskatu, ka latgaliski saprotu, šoreiz – nekā... Kundze pāriet uz latviešu valodu. Izrādās, man ir jāatzīmējas apmeklētāju žurnālā. Skolā skan latgaliešu valoda. Stundās gan dominē latviešu valoda, jo grāmatas un mācību līdzekļi ir latviešu valodā, man skaidro vidusskolas direktors Edgars Puksts, kurš dzimis astoņus kilometrus no Kārsavas Mežvidu ciemā, bet pēdējos 30 gadus ir kārsavietis.

"Šobrīd Kārsava ir klusa, sakopta provinces pilsētiņa, kuru pie dzīvības uztur valsts un pašvaldības iestādes, kas te vēl ir palikušas. Globalizācija ir jāpieņem. Dzīvojam un priecājamies par to, kas ir. Bērnībā atceros, ka visi ceļi veda uz Kārsavu. Mums nevajadzēja ne Ludzu, ne Rīgu. Varbūt uz Rēzeknes veikaliem kādreiz aizbraucām, jo tur varēja nopirkt kaut ko citu, jo Kārsavā veikali skaitījās patērētāju biedrības, Rēzeknē – valsts. Kārsavā bija arī slimnīca un viss pārējais, kas pieder pie pilsētas. Kā bērnam spilgtākās atmiņas ir par saldējumu un baltmaizi ar rozīnēm un riekstiem," atceras E. Puksts.

Vidusskolas direktors Edgars Puksts lepojas, ka saglabāts labs izglītības līmenis.

Kārsavā ir bijušas divplūsmu – krievu un latviešu – vidusskolas, tad atsevišķas, tagad ir tikai latviešu vidusskola ar 259 skolēniem, kurai nedraudot slēgšana. Daļu jauno kārsaviešu "nolaupa" pāris kilometru attālā Malnavas koledža, arī Rēzeknes ģimnāzija. Taču Kārsavas vidusskola lepojas ar augstu izglītības un kultūras līmeni: ap 90% skolēnu dodoties studēt, puse piedalās skolas deju kolektīvos, laba sporta zāle un futbola stadions ar mākslīgo zālienu.

Bet cik droši dzīvot Kārsavā, kas ir desmit kilometrus no Krievijas? Pērn pie pilsētas saveda daudz dzelzsbetona un metāla dzotus, kas atrodas speciālā laukumā šosejas malā kilometru no pilsētas.

Reklāma
Reklāma

"Par drošību daudz nerunājam. Man daudzi teikuši: neskatos televīziju, neklausos radio un nelasu ziņas, un ir miers dvēselē. Protams, skolā bieži viesojas zemessargi, karavīri, ir lietas, kas jāzina. 

Ceru, ka tad, kad krievi nāks, to jau pateiks... Raķetes lidotu pāri, bet kas var palikt pāri no robežpilsētas, diemžēl parāda Ukrainas šausminošā pieredze. 

Bet vai tāpēc skumsim? Man daudzdzīvokļu mājā ir pagrabs ar šādām tādām rezervēm..." ar diezgan lielu ironiju saka direktors.

Latgaliskākā mazpilsēta

"Patiesībā mēs dzīvojam tikpat mierīgi kā Rīgā. Ir pat labāka drošības situācija. Robežsargi visur braukā, skatās. Ar vīru dzīvojam pie pašas Krievijas robežas – Goliševas. Vajadzēja aiziet uz meža avotu pēc ūdens, bija jāpiesakās pie robežsargiem, citādi nevar. Kārsava savulaik izveidojās kā svarīgs punkts starp Sanktpēterburgu un Varšavu, tagad gan dzelzceļš, gan šoseja savu nozīmi ir zaudējusi," man teic Kārsavas pilsētas pārvaldes vadītāja Marita Stepanova.

Kārsavas pilsētas pārvaldes vadītāja Marita Stepanova: "Kārsavietis ir latgalietis, kas stingri stāv uz kājām!"

Kārsavas novada laikā noasfaltētas gandrīz visas pilsētas ielas, arī tagad ar "galvu" – Ludzu – esot labas attiecības. Kārsava attīstoties mierīgi, atbilstoši objektīviem apstākļiem. Pārdesmit cilvēku ikdienā braucot strādāt uz Ludzu vai Rēzekni, vēl kādi – uz apkārtējiem pagastiem. Dzīvokļi pieprasīti – to cenas no 15 000 eiro, mājas – no 30 000 eiro.

"Domājam, ka esam latgaliskākā Latvijas mazpilsēta. Pirmie Latvijā – 2015. gadā – uzlikām norādes arī latgaliešu valodā. Kārsavietis ir latgalietis, kas stingri stāv uz kājām, ir viesmīlīgs un atsaucīgs. Mūsu galvenā bagātība ir cilvēki. Prieks, ka uz dzīvi pilsētā atgriežas ne tikai studenti, bet arī no ārzemēm," saka M. Stepanova.

Atgriezās no Mančestras

Baiba un Viktors Stepanovi Kārsavā atgriezās no Mančestras Anglijā. Viktors tur strādājis bankā, Baiba – lielveikala "Lidl" vadītāja vietniece. Četrus gadus krājuši naudu brašām kāzām Latgalē. Kad Baibai saslimusi mamma Kārsavā, tad arī gan pati Baiba, gan Viktors sapratuši, ka grib mājās.

"Man Anglijā nebija neviena rada. Grūti bez viņiem. Piedzima meita, bet bērnudārzs angļiem jocīgs, bērniem daudz kas aizliegts. Pilsēta liela, pilna ar automobiļiem. Lai dzīvotu normālā rajonā, ar normālu bērnudārzu un skolu, vajag māju par pusmiljonu. Tā atbraucām mājās uz mātes dzīvokli Kārsavā. Vīrs kādu laiku strādāja bankā attālināti, es kļuvu par Rēzeknes "K Senukai" veikala vadītaja vietnieci, līdz piedzima dēls. Tagad abi strādājam par Mežvidu pagasta kokapstrādes uzņēmuma "Lūsēni" menedžeriem," stāsta Baiba.

Baiba Stepanova ar ģimeni Kārsavā atgriezusies no ārzemēm un jūtas pilsētā ļoti labi.

Stepanovu ģimene esot ļoti apmierināta ar dzīvi parastā padomju laika daudzdzīvokļu mājā. Ir gan nopirkuši lauku mājiņu, bet to vismaz pagaidām izmanto tikai vasarā – abiem bērnības lauku darbi iedzinuši tādu nepatiku, kas neesot pārgājusi joprojām. Dzīvoklī ērti, lauki turpat aiz loga, astoņus gadus vecā meita pati iet uz skolu, kas, piemēram, Mančestrā Anglijā nekādi nebūtu iespējams.

Reklāma

B. Stepanova ir viena no septiņiem pilsētas iedzīvotāju padomes locekļiem. Padomes galvenais uzdevums domāt, kā uzlabot dzīvi, tai skaitā kultūras jomā, un veicināt cilvēku iesaistīšanos pasākumos.

"Jā, pilsēta kļūst arvien sakoptāka, ja neskaita, ka suņi klaiņo – man nav bail, bet, piemēram, manai meitai ir. Ir divas ēstuves, kas strādā tikai līdz trijiem pēcpusdienā, bet gribētos kafejnīcu, kur vakaros pasēdēt. Daudz ko varam paši, iedzīvotāji, izdarīt, tikai jāgrib," pārliecināta B. Stepanova.

Jauniem pieder pasaule un Kārsava

Angelika Jacenko kopā ar vecākiem iekārtojusi atpūtas vietu "Pasaka". Tētis nodarbojas ar būvniecību, mamma – dārzniece, pati Angelika vairāk strādā ar klientiem, sociālajiem tīkliem un nemitīgi mācās: Malnavas koledžā apguva finanses, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē studē meža inženieros, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā – tiesību zinātnes. 2019. gadā Angelika startēja pašvaldības jauno uzņēmēju konkursā un ieguva līdzfinansējumu vienam namiņam. Tad tapa otrs namiņš, tad radās vajadzība pēc svinību zāles, tapa Latgalei raksturīgā melnā pirts. Kad sākās garās rindas uz robežas, šoferiem un pierobežas strādniekiem izveidoti hosteļa tipa numuriņi vecā padomju laika ēkā. Patlaban šķūnis pārtop par lielo svinību zāli un plānos ir vēl banketu zāle. Tam visam ir pieprasījums. Angelika cer, ka kārsavieši kļūs arvien aktīvāki. Jā, darba iespēju nav daudz, bet, kurš gribēs, darbu vienmēr atradīšot, arī pašu izdomai neviens neliekot šķēršļus.

Māsas Katrīna Ločmele un Marta Vorkale izveidojušas mārketinga un komunikācijas studiju "Sistering". Jā, arī tāda Kārsavā vajadzīga.

Citā ziņā ziķerīgas ir māsas Katrīna Ločmele un Marta Vorkale, kuras 2022. gadā izveidojušas mārketinga un komunikācijas studiju "Sistering". Izstudējušas lielpilsētā, atgriezušās dzimtajā pusē. Esot pirmais uzņēmums Latgalē, kas varot un protot sniegt visus mārketinga un komunikācijas pakalpojumus no A līdz Z – pagaidām ar to divatā nodrošinot kokapstrādes uzņēmumu SIA "Lūsēni", tāpat sadarbojas ar Ludzas novada pašvaldību un citiem mazajiem uzņēmumiem Ludzas novadā.

"No malas to varbūt uzreiz nejūt, bet Kārsavai ir īpaša aura – mēs esam vislatgaliskākā pilsēta ar jaukiem ļaudīm!" pārliecināta Katrīna.

"Mēs nemitīgi mācāmies dažādos kursos, tostarp par mākslīgo intelektu. Lai arī kāds būtu sentiments, mazo "školu" laiks ir pagātne. Kārsava ir modernās pasaules sastāvdaļa, un mums jādomā plaši," piebilst Marta.

Būs disku golfa parks

Martas dzīvesbiedrs Juris Vorkalis ikdienā ir ne tikai SIA "Ludzas apsaimniekotājs" valdes loceklis, bet arī aktīvs sabiedriskajos procesos. 2008. gadā kopā ar citiem jauniešiem izveidojis biedrību "Pūga", paši saviem spēkiem remontējuši mēbeles, kas dabūtas no pašvaldības, bortus hokeja laukumam likuši, panākuši stadiona labiekārtošanu. Tagad jauniešu lietas atdevis jaunākiem cilvēkiem, bet pats iededzies par lielāku projektu: disku golfa parku, kur būtu gan laukums iesācējiem, gan profesionāļiem. Zeme jau sameklēta, iesniegts projekts par 30 000 eiro Lauku atbalsta dienestam.

Reklāma
Reklāma

"Centrāleiropā un Skandināvijā, kur disku golfs ir ļoti populārs, ir daudzi desmiti šādu parku, ir arī Latvijā, bet tieši Latgalē – neviena... 

Gribam, lai ir Kārsavā un ļaudīm ir motivācija uz šejieni atbraukt un pārliecināties, ka šeit ir jauka vieta, droši un Krievijas elpu nejūt, apgaismoti trotuāri, skeitparks. Dzērājus uz ielas nemana, par narkomāniem nav dzirdēts, varbūt kāds pa kluso zālīti uzsmēķē. Pats reizēm brīnos, ka ballē jaunieši parasti paņēmuši vienu šampanieti uz visiem... Nopietni?!" smejas Juris.

Vide nomainījusies kardināli, salīdzinot ar padomju un pirmo neatkarīgās Latvijas desmitgadi. Iespējams, Kārsava kļuvusi eiropeiskāka, kopš vairs nevar tik brīvi šķērsot robežu ar Krieviju, – bija laiks, kad daudzi uz Krieviju brauca kā uz darbu, lai vestu lētāku degvielu automobiļa bākā un litru šnabja. Tā arī Juris kādu laiku krājis bāzi kāzām. Savulaik gribējis mācīties par robežsargu, bet sapratis, ka tad nāksies bojāt attiecības ar draugiem un paziņām, kas staigā šurpu turpu pāri robežai kā uz darbu, tāpēc pārdomājis.

Pensiju nodrošinājis mežs

Jānim Kuzmanam varētu būt bagātākā uzņēmējdarbības pieredze Kārsavā. Pamazām viņš nodod grožus bērniem, jo kļūstot arvien grūtāk pavilkt piecus veikalus un apsaimniekot 500 hektārus meža un ezerus. 

Visu laiku bijis godīgs, tāpēc reizēm esot grūti, arī cīnīties ar birokrātiju un savējo būšanu iepirkumos, esot pat Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam sūdzējies, bet veltīgi. 

Nebija arī paredzējis, ka tik labi Kārsavā aizies konkurentu lielveikals: cilvēku arvien mazāk, bet lielveikals apmeklēts.

"Bet pagaidām turos. Man jau daudz nevajag. Joprojām vairāk mežu stādu nekā cērtu. Varētu visu mežu pārdot, būtu miljonārs, bet man nevajag. Man pat pensiju no valsts nevajag. Nauda guļ zemē, tikai jāpaceļ. Eksperimentēju ar koku stādiem. Pat ar papelēm. Visādi jau iet. Zvēri apgrauž. Varētu jau indes likt, bet zvēru žēl," man stāsta uzņēmējs.

Jaunībā labi spēlējis šahu, tāpēc nebijis grūti sākt biznesu. Smejas, ka jau 1987. gadā pildījis Gorbačova pārtikas programmu, Krievijas pilsētā Ostrovā tirgojot kāpostus un burkānus. Tad pamanījis, ka tur nav saldējuma. Latvijā iepircis par 20 kapeikām glāzē, bet pārdevis par 40. Licis tikai naudu maisos un atgaiņājies no reketeriem, kas pat ar nažiem nākuši virsū.

J. Kuzmanam ir radikāls viedoklis par demokrātiju. Pie tās sliktiem rādītājiem pie vainas esot labā pensiju sistēma. "Kāpēc agrāk gan Latgalē, gan citur bija lielas ģimenes? Tāpēc, ka bērni bija "pensija": jo vairāk bērnu, jo labāka dzīve vecumdienās, bija, kas uztur. Ja nebija bērnu un uzkrājumu, skaidrs, ka bija jāiet uz nabagmāju. Bet tagad: krāj tikai pensiju un dzīvo nost, jo zina, ka vecumā būs laba dzīve. Bet valsts mokās, nav arī kas strādā," saka uzņēmējs, kam ir četras meitas, bet arī bez viņām pensiju nodrošinājis mežs.

Uztur unikālo kultūras garu

Inta Jurča ir Kārsavas kulturvēstures centra "Līču mājas" vadītāja. Visu mūžu nodzīvojusi Kārsavā, daudzu gadu garumā esot atbildīga par Kārsavas pilsētas bibliotēkas darbu.

Kārsavas kulturvēstures centra "Līču mājas" vadītāja Inita Jurča iepazīstina ar ekspozīciju poļu profesoru, valodnieku Tomašu Vičerkieviču, kurš lieliski prot latviešu valodu.

"Ar gadiem esmu sapratusi, cik labi dzīvot savā vidē, kur viss dzīvei nepieciešamais ir pieejams un ērti sasniedzams. Dzīvojot mazpilsētā, cilvēki viens otru pazīst. Tāpēc mēs, vietējie, zinām, kur ir prasmīgākie amatnieki, skaistāko rokdarbu darinātājas, pie kā aug gardākie tomāti, zemenes, kam krāšņākie ziedi. Būšana starp savējiem palīdz arī ikdienas darbā, plānojot aktivitātes "Līču mājās". Kultūrvēstures centrā ir lieliska, moderna ekspozīcija par Kārsavas un apkārtnes vēsturi, pieejama plaša tūrisma informācija un izstādes, kurās izvietojam mākslinieku darbus, vēstures materiālus un amatnieku darinājumus. Regulāri organizējam meistarklases, kurās galvenokārt savās prasmēs dalās vietējie kārsavieši, tā savstarpēji mācoties, komunicējot un interesanti pavadot brīvo laiku. Esam veidojuši floristikas kompozīcijas, svētku dekorus, darbojušies ar mālu, lējuši sveces, apguvuši dažādus rokdarbus – visu nav iespējams atcerēties. Katrā tikšanās reizē rodas jaunas idejas, kas palīdz plānot nākamos pasākumus. Līdz ar pilsētas kultūras jomas darbiniekiem cenšamies uzturēt unikālo Kārsavas kultūras garu, ko papildina apkārtējo pagastu, īpaši Salnavas un Baltinavas, kultūras norises. Lielāki kultūras pasākumi ir ērti sasniedzamajā Rēzeknē – brauc vai katru nedēļas nogali," saka I. Jurča.

Studenti Kārsavā atgriežas ar smaidu

Junora Streļča.

Junora Streļča studē Kultūras akadēmijā radošo industriju uzņēmējdarbību un ekonomiku. Pašlaik strādā pie bakalaura darba par mūzikas nozīmi Latgalē. Nākotnē plāno vadīt kādu kultūras objektu vai projektus, vai arī veidot kādu savu kultūras biznesu. Būtu labi, ja tas varētu būt Latgalē. "Esmu Latgales patriote, un mazā Kārsava man ir ļoti mīļa. Pilsēta ir unikāla un droša. Būtu priecīga, ja varētu uzlabot dzīvi Kārsavā," teic J. Streļča.

Daniels Rudovičs studē Rīgas Tehniskajā universitātē viedās elektroniskās sistēmas. Līdz 9. klasei mācījies Kārsavas vidusskolā, pēc tam Rēzeknes ģimnāzijā. Saka paldies abām skolām par lielisko izglītības kvalitāti, kas nodrošināja studijas budžeta grupā. Nākotnē, visticamāk, sākotnēji strādāšot lielpilsētā vai pat ārpus Latvijas, bet cer ar laiku atgriezties uz dzīvi atpakaļ Kārsavā. "Kad atbraucu uz mājām Kārsavā, vienmēr smaidu," saka Daniels.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Mediji”.
#SIF_MAF2024 #ApdzīvotaVieta

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
DDvestkopa

Dārzs un Daba vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un saņem aktuālo dārza darbu kalendāru un rakstu izlasi katru nedēļu.

PIERAKSTIES ŠEIT

Dārzs un Daba vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un saņem aktuālo dārza darbu kalendāru un rakstu izlasi katru nedēļu.

PIERAKSTIES ŠEIT
PAR SVARĪGO
Reklāma