Joprojām lūgšana par Ukrainu. Vīru kamerkora "Logos" koncerta recenzija

Pēdējās sezonās ierasts, ka gads sākas ar pareizticīgās baznīcas sakrālo mūziku – Dzintaru vēsturiskajā koncertzālē uz skatuves kāpj Latvijas Radio koris un diriģents Sigvards Kļava, un publika klausās pārlaicīgas vērtības ar Valentīna Silvestrova "Lūgšanu par Ukrainu" koncerta noslēgumā.

Tā tas bija 2023. gadā ar programmu "Pareizticīgo lūgšanas un dziedājumi" (Silvestrova, Kšištofa Penderecka un Georga Pelēča mūzika), tā tas bija 2024. gadā ar programmu "Pareizticīgo Ziemassvētki. Gruzīnu daudzbalsīgie dziedājumi" (Zaharijas Paliašvili un citu autoru partitūras). Šogad Latvijas Radio koris gatavojas garīgās mūzikas meistara Arvo Perta jubilejas koncertam 8. februārī, taču "Lūgšana par Ukrainu" nekur nav pazudusi. Kamermūzikas koncertu un sarunu cikla "Come Prima" 34. programma VEF Kultūras pils Kamerzālē 2025. gada 8. janvārī noritēja ar pieteikumu "Baroks un klasicisms. Polijas – Ukrainas mūzika". Vīru kamerkorī "Logos" piedalās vismaz divi vokālisti no Radio kora – tenori Kārlis Rūtentāls un Jānis Kurševs, bet ansambļa vadītājs Serhijs Zadorožnijs pēc Ukrainas Nacionālās Mūzikas akadēmijas absolvēšanas turpina studijas Latvijā.

Arī šoreiz programmas salikums liecina, ka gan vēsturē, gan mūsu dienās kara un agresijas apstākļos kristiešu solidaritāte ir svarīgāka par konfesionālajām atšķirībām – Kšištofs Pendereckis bija katolis, un viņa priekštecis 17. gadsimtā – Bartlomejs Penkels – tāpat. Turpretī ukraiņu pareizticīgo mūzikas klasiķu izglītība vai radošās saknes meklējamas Polijā un Itālijā, un šāda mākslinieciskā ģenēze arī 8. janvāra koncertā pārstāvētajiem meistariem. Komponistu izvēle nepārsteidz – pēc Penkela mesas četrām balsīm sekoja Mikolas Dilecka trīs kvarteti ("Lai skan taures", "Nāc, pēdējais skūpsts" jeb "Stihira no apbedīšanas rituāla" un "Manu grēku ir vairāk nekā smilšu graudiņu jūrmalā"), Dmitro Bortņanska kora koncerts "Dievs ceļas, Viņa ienaidnieki tiek izklīdināti" jeb "68. psalms", Maksima Berezovska kora koncerts "Nepamet mani vecuma dienās" jeb "71. psalms" un Artēmija Vedeļa kora koncerts "Tevi es piesaucu, Kungs" jeb "28. psalms". Tātad – laikmetā pirms nacionālromantisma paši izcilākie ukraiņu komponisti, kuri ir zināmi katram daudzmaz izglītotam cilvēkam. Nu, vismaz teorētiski.

Te arī rodas pirmā problēma – kādi ir skaņdarbu nosaukumi, nācās minēt un šifrēt, jo koncerta programmiņā tie rakstīti tikai seno ukraiņu valodā, un arī psalmu numerācija dažādās konfesijās, ziniet, atšķiras. Jāsecina, ka koncerta organizētāji kārtējo reizi nav izpildījuši mājasdarbu muzikoloģijā. Ar to saistīta otrā problēma – formāli vispārzināmais ukraiņu kora koncerts vēl nesenā pagātnē jeb, saucot lietas īstajā vārdā, pirms 2022. gada 24. februāra, kad Krievija uzsāka pilna mēroga uzbrukumu Ukrainai, Latvijas koncertzālēs parādījās tikai retumis. Un paši vokālisti atzina, ka šī mūzika viņiem vēl ir jauna, neiedziedāta un neapgūta teritorija. Visbeidzot, tiem klausītājiem, kas pieraduši pie Latvijas Radio kora līmeņa, 8. janvārī nācās atklāt, ka citas muzikālās vienības īsti netiek līdzi, turpretī Serhija Zadorožnija veikumu grūti salīdzināt ar Sigvarda Kļavas māksliniecisko rūdījumu un pieredzi.

Pēdējā piebilde, ka vīru kamerkoris "Logos" pēc ierastās terminoloģijas patiesībā ir nevis koris, bet gan vokālais ansamblis (pamatsastāvs te reti kad pārsniedz desmit dziedātājus), jāteic, nav nekas kritisks – pirms iepriekšminētā nacionālromantisma laikmeta kora jēdziens nozīmēja kaut ko nedaudz citu, un galu galā – svarīgākais ir nevis balsu skaits, bet gan tembrālais piepildījums. Šīs kvalitātes "Logos" vokālistiem netrūka, un VEF Kultūras pils Kamerzālē lielāku apjomu nemaz arī nevajadzēja. Kādas tad bija priekšnesuma būtiskākās vērtības? Izkoptas un skanīgas vīru balsis plašā diapazonā no basiem līdz stipri augstiem tenoriem. Daudzveidīga tembrālo variāciju gamma pēc iespējas skaidrāka un līdzsvarotāka vokālā saliedējuma meklējumos. Spēja atklāt emocionālos kontrastus, kur sakrāla apgarotība atradās centrā visām cilvēcisko jūtu izpausmēm, kas atkal iezīmējās izvērstā diapazonā – no sērām līdz triumfam, no melanholiskas apceres līdz psiholoģiskam spriegumam.

Kas šajās interpretācijās pietrūka? Vispirms jau sapratnes par to, ka baroka estētika arī Penkela un Dilecka partitūrās atšķiras no vēlāko komponistu klasicisma stila. Precīzāk – teorētiska sapratne gan jau bija, taču tās pienācīgam iedzīvinājumam skaņurakstā meistarības tomēr nepietika. Un tas vērta pārlieku izplūdušus arī Bortņanska, Berezovska un Vedeļa opusu lasījumus – pats teksts jau pasaka priekšā, kur vajadzētu akcentēt noskaņu pretstatījumus, kur varētu bez liekām grūtībām panākt izteiksmīgus izgaismojumus, tomēr šīs iespējas guva īstenojumu tikai daļēji. Koncerta pirmajā daļā tika piemirsta barokālo afektu un nianšu detalizācija, bet turpmākajā programmas ritējumā – atskārsme par to, ka Vedelis un Bortņanskis nav vis kaut kādi abstrakti klasicisma autori, bet gan Bēthovena laikabiedri, savukārt konkrētajam Berezovska skaņdarbam patiesībā ir nepārprotama līdzība ar Rietumeiropas "Vētru un dziņu" estētisko kustību.

Tas viss ir diriģenta pieredzes jautājums. To visu ir iespējams apgūt un izlaist caur savu radošās personības prizmu. Un šie secinājumi attiecināmi ne tikai uz Serhiju Zadorožniju, kurš bija iestudējis nopietnu koncertprogrammu pusotras stundas garumā. Ar to, ka katrs no ukraiņu klasiķiem pārstāvēts ar vienu vienīgu, kaut arī izvērstu un iekšēji kontrastainu darbu, pietiek atsevišķam koncertam, nevis vairākām muzikālām sezonām. Skaidrs, ka ļoti noderētu interpretācijas, kuras sniegtu Sigvards Kļava, Kaspars Putniņš un Latvijas Radio koris, Anastasija Kildiša un kamerkoris "Ave Sol", Jurģis Cābulis un Jauniešu koris "Kamēr...", Krista Audere, Māris Sirmais un Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Gaidīšu ar nepacietību.