10 °C
Mākslinieks, grafiķis, viens no redzamākajiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses estampa meistariem Gunārs Krollis (1932) savas 85. jubilejas gadu aizsāka martā ar gleznu izstādi “Notikumu arēnas. Pārdomas krāsās” Jūrmalas pilsētas muzejā. Nupat Marka Rotko centrā Daugavpilī durvis slēdza izstāde “Gunārs Krollis. Vienotais laika tarifs”. Vēl priekšā decembra vidū izstāde Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā. Bet svētdien, 19. novembrī, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā atklās Gunāra Kroļļa grafikas izstādi “Kontrastviela”.
Intervijas pirmpublikācija 2017. novembrī "Latvijas Avīzē".
Ar mākslinieku tiekos Purvciemā viņa darbnīcā, kas ir viena uz trim māksliniekiem Kroļļiem. Te strādā meistara dzīvesbiedre, māksliniece Izabella Krolle un meita Inguna Krolle-Irbe. “Esam dažādi, un cits ar citu nekonkurējam, kaut kādreiz vilinājums ir,” mūsu sarunā mazliet ar humoru iesaistās arī mākslinieka dzīvesbiedre.
– Izstādē “Kontrastviela” varēs apskatīt jūsu populārākos 20. gadsimta 60. gadu vidū darinātos linogriezumu ciklus, kā, piemēram, “Pļaviņu HES šoferi”, “Mana Rīga”, kuros pilsētas vēstures, paaudžu attiecību un darba tēmas traktējums izceļas ar lielu vispārinājumu un heroizāciju. Kādām acīm pats tagad raugāties, piemēram, uz darbu “Mana Rīga”?
Gunārs Krollis: – Linogriezuma tehnikā nestrādāju jau daudzus gadus. Toreiz, vērojot Rīgu, manā darbā tā pavērās kā dzīva būtne, kas elpo, attīstās, kļūst arvien skaistāka. Tas bija mans ideāls…
– Vai šodien Rīga tam pietuvojusies?
– Ja pabraukā pa pilsētu, pavēro cilvēkus, redzi, ka radušies atšķirīgas pasaules izjūtas rīdzinieki, jauna paaudze ar citiem uzskatiem, bet Rīga patiešām palikusi skaistāka ar modernām ēkām. Vienīgi ļoti žēl, ka daudzi pamet Latviju un Rīgu. Bet vietā uzrodas citi.
– Savā radošajā dzīvē esat pievērsies vēl vienai pilsētai, kas, tāpat kā Rīga, var lepoties ar jūgendstilu, proti – Austrijas galvaspilsētai Vīnei, kas triptihā “Vīnes dienasgrāmata” liecina par poētiskāku un niansētāku vēsturisko tēmu atklāsmi, kas raksturo 70. un 80. gados tapušos jūsu darbus.
– Austrijas galvaspilsētā, jūgendstila šūpulī Vīnē, man savulaik bija jāpavada un jāatklāj sava izstāde. Vīne palikusi atmiņā kā dzidra, gaiša pilsēta ar brīnišķīgu arhitektūru. Man ļoti patīk austriešu izcilais mākslinieks Gustavs Klimts, manās acīs viņš ir kā nacionāls varonis jūgendstila mākslā, tās krāsainībā, stilistikā. Staigājot pa Vīni, pats Klimts mani it kā saņēma aiz rokas un iečukstēja ausī – mājās atgriezīsies ar pamatīgu emocionālo bagāžu un tev no tā kaut kas jāuztaisa (pasmaida). Man vispār ir tāds princips – ceļojumos vērot vidi, cilvēkus un pēc atgriešanās mājās iespaidus izlikt uz papīra. Tā arī triptihā “Vīnes dienasgrāmata” iekļauts Gustava Klimta gleznots sievietes portrets. To ar oforta adatu reproducēju cinka platē, un Vīnes triptihā tas ir nodrukāts. Bet Vīne manos darbos ienākusi arī caur daudziem citiem tēliem, arhitektūras brīnumiem un pilsētas saglabāto laikmeta elpu.
– Arī daudzos citos jūsu darbos atklājas ceļojumu iespaidi. Kurš no tiem ir bijis pats skaistākais jūsu dzīvē?
– Tādi ir divi. Laikam uz mūžu paliks atmiņā brauciens uz Jordāniju, Sīriju un Libānu, kuras apceļoju ar savu linogriezumu kolekciju. Džaraša – senā pilsēta, no kuras palikušas tikai drupas, minipilsētiņa jūras krastā Biblosa – kā stāstīja vietējie, tieši tur cēlusies Bībele, un tāpēc pilsētiņai tāds vārds. Atšķirībā no pārējām zemēm Sīrija palikusi atmiņā kā skarbāka un skaudrāka. Visnotaļ eksotisks bija brauciens no Damaskas uz Nāves jūru, kurā peldējos 31. decembrī…
