Recenzija: Ziemassvētku motetes un citas muzikālas atklāsmes

Latvijas Radio koris Torņakalna baznīcā 2024. gada 13. decembrī – tas nozīmē, ka pienācis festivāla "Eiropas Ziemassvētki" laiks. Nākamajā dienā Mazajā ģildē – "Trio Palladio", un tas savukārt bija teicams turpinājums iepriekšējā vakarā pieteiktajām noskaņām, izjūtām, garīgajam piepildījumam. Tad nu pirmām kārtām atliek noskaidrot, kas no tā visa uzskatāms par radošām jaunatklāsmēm un kas drīzāk kļuva par jau iepriekš gūtas mākslinieciskas informācijas nedaudz variētu atkārtojumu.

Torņakalna baznīcā Latvijas Radio kora priekšā atkal stājās diriģents, kurš bijis šīs muzikālās vienības vadītājs trīsdesmit gadu garumā – Sigvards Kļava. Šai ziņā nekādu pārsteigumu, un par kora domubiedru izvēli arī ne – līdzās "a cappella" opusiem skanēja instrumentālie darbi saksofonista Aigara Raumaņa un ērģelnieka Aigara Reiņa priekšnesumā. Un, apcerot koncerta būtiskākās kvalitātes, jāsecina, ka tās nodrošināja kora un diriģenta ilgā laika posmā noslīpētā abpusējā sapratne – atsaucoties Sigvarda Kļavas interpretāciju idejām, Latvijas Radio koris absolūtā vairumā skaņuraksta ainu īstenoja tembrāli izkoptu, izlīdzinātu un valdzinošu dziedājuma veidolu ar emocionālu piesātinājumu un daudzām smalkām, plastiskām niansēm. Un tas savukārt kļuva par pamatu Fransisa Pulenka cikla "Četras Ziemassvētku laika motetes" un opusa "Salve Regina" interpretāciju dziļumam un kontrastu gammai – visvairāk uzrunājošajām norisēm koncerta gaitā, lai gan diriģenta un kora mākslinieku prasmes tikpat nopietni izpaudās arī Morisa Diriflē "Ubi caritas" un "Tota pulchra es" no "Četrām motetēm par gregorisko dziedājumu tēmām", arī Olivjē Mesiāna partitūrās "Jēzus mūžības slavinājums" un "O sacrum convivium".

Par visu pārējo viedoklis veidojās skeptiskāks. Vispirms par repertuāra izvēli, jo tas viss jau ir bijis vienu koncertu pēc otra – Diriflē, Mesiāns, Pulenks, un tā uz riņķi. Turklāt pārlikumos un fragmentos – no Diriflē "Četrām motetēm" puse, no viņa "Prelūdijas un fūgas par Alēna vārda motīvu" atkal puse (prelūdija ir, fūgas nav), "Jēzus mūžības slavinājums" nāk no Mesiāna "Kvarteta laika galam", un gan Latvijas Radio korim, gan Valsts akadēmiskajam korim "Latvija" kādu brīdi derētu ieturēt pauzi no Klitusa Gotvalda pārlikumiem, pārmaiņas pēc pievēršoties oriģinālrepertuāram. Vai tad frančiem nav arī citu meistaru? Piemēram, Artūrs Onegers, par kuru Orests Silabriedis raksta: "Man nav skaidrojuma, kāpēc Onegeram piešķirta tāda kā margināla loma, kad vērtējam 20. gadsimta mūzikas virsotnes." Vai Anrī Sogē, Andrē Žolivē, nupat minētais Žans Alēns.

Maldina arī koncerta nosaukums "Ravels, Debisī. Ziemassvētki Francijā". Nav jau gluži tāda publikas mānīšana kā nesenajā Radio kora un Radio bigbenda kopīgajā programmā, kur Djūka Elingtona "Garīgie koncerti" bez kāda paskaidrojuma tika aizstāti ar pavisam citiem opusiem, bet vienalga – no Morisa Ravela tikai klavieru sonatīnes pirmā daļa, no Kloda Debisī – "Rapsodija" saksofonam un klavierēm, un klāt vēl marginālā Ežēna Bocas "Ārija". Lieki teikt, ka ērģelēm nevienas autentiskas lappuses. Gribot negribot rodas secinājums, ka Aigara Raumaņa izcilie muzikālie resursi tiek izmantoti nelietderīgi, bet Aigars Reinis, kurš tāpat piedalās burtiski katrā otrajā Latvijas koncertā, attiecībā uz ērģeļu reģistrāciju un mūzikas emocionālo vēstījumu neko īpašu vairs nespēj vai nevēlas pateikt. Līdz ar to pēdējais jautājums par šo tēmu – vai patiešām šādā programmā publikas piepildītā Torņakalna baznīca pēkšņi iztukšotos, ja Latvijas Radio koris dotu iespēju Oskaram Kalniņam, Alisei Sīmanei, Janai Zariņai vai uzaicinātu no ārzemēm atpakaļ Unu Cintiņu, Jāni Pēlmani, Laumu Akmeni?

Arī Mazajā ģildē 14. decembrī trīs interpreti varēja priecāties par lielu klausītāju un līdzjutēju skaitu – jo tas vienkārši ir "Trio Palladio". Un te atkal jāatsaucas uz Orestu Silabriedi, kurš par vijolnieces Evas Binderes, čellistes Kristīnes Blaumanes un pianista Reiņa Zariņa uzstāšanos Cēsīs 2017. gadā rakstījis: "Nekā lieka, viss kristāldzidrs, visaugstākajā mērā virtuozs un visnoticamākajā veidā īsts." Septiņu gadu laikā nekas nav mainījies, un jaunajā programmā atbilstoši Franča Šūberta Pirmā klavieru trio vai Pētera Vaska partitūras "Vientuļais eņģelis" izjūtām, krāsām, intonācijām gan Eva Bindere, gan Kristīne Blaumane daudzkārt uzrunāja ar stīginstrumentu tembra piepildījumu, skaistumu un iekšējo spēku. Reiņa Zariņa uzdevumi visos četros opusos nebūt nebija vienkāršāki – jo Anatolija Šenderova "Dziesmas un dejas" raksturu un faktūru maiņas, jo Erki Svena Tīra "Fatamorgānas" harmoniskās kompleksitātes, jo neskaitāmi citi rakursi, ar kuriem pianistam acumirklīgi jātiek galā. Un atliek tikai lakoniski piebilst, ka konkrētajā laiktelpas nogrieznī grūti iedomāties kaut ko vēl izcilāku par Reiņa Zariņa klavierspēli.

Vēl viena nepārprotama vērtība – ansambļa saliedējums, kur katrs interpretācijas parametrs bija konsekventi virzīts uz iespējami dziļāku un trāpīgāku skaņdarba satura atklāsmi. Tādējādi kopīgiem spēkiem tika pārvarētas jau iepriekš nojaušamās grūtības – Šenderova diptiha instrumentālais teātris drīzāk iederas pagājušajā gadsimtā, ar Tīra kompozicionāli bagātīgajiem opusiem panākt emocionālu kontaktu nekad nav vienkārši, Vaska "Vientuļais eņģelis" līdzinās vairākiem desmitiem citu komponista darbu, bet Šūberta "dievišķie garumi" izklausās pēc maratonskrējiena. Mazāk talantīgi mūziķi kaut kur neizbēgami nomaldītos un apjuktu, taču "Trio Palladio" ikkatra skaņdarba iedzīvinājumam piešķīra īpašu pārliecību un spozmi.

Rezumējot – kā tad pēc šāda koncerta pietrūkst, ja atskaita Latvijā joprojām nenotikušo Erki Svena Tīra operas "Vallenbergs" uzvedumu? Iespēja dzirdēt "Trio Palladio" uzstāšanās biežāk. Un nopietns, institucionalizēts atbalsts latviešu mūziķiem. Jo pat ar vislabāko menedžmentu vienam pianistam vai vienam vijolniekam pret visu pasauli, pret visu koncertdzīves mašinēriju klājas neadekvāti grūti. Arī tā ir resursu izniekošana.