9.2 °C
Rusiņa bijušās dzīvesbiedres Ivetas traģēdija uz mūžu paliks atmiņā arī viņas advokātei Annai Norei. "Viņa saprata, ka Rusiņš draud viņu nogalināt. Viņa īsziņās bija par to, ka arī bērni pazudīs, īsziņās norādīti bērnu vārdu pirmie burti, bija īsziņas, ka aizvedīs bagāžniekā, neviens neko neuzzinās," tā par Ivetas dzīvi līdz slepkavībai advokāte stāstīja LTV raidījumā "Kas notiek Latvijā?" 2023. gada aprīlī.
Tāpēc cietusī katrā iesniegumā Valsts policijai lūgusi aizsardzību no vajātāja, lūgusi sākt kriminālprocesus par vajāšanu, huligānismu, neslavas celšanu, jo Rusiņš bija izveidojis vairākus viltus profilus sociālajos tīklos, kur sievieti apmeloja. Taču policijā ierosinātie kriminālprocesi, kopumā 18, bijuši tikai par vienu pantu – nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu. Tas toreiz kvalificējās kā kriminālpārkāpums ar maksimālo cietumsodu uz laiku līdz trim mēnešiem. Advokāte pauda uzskatu, ka policija un arī prokuratūra neredzēja notiekošā kopainu, lai gan iesniegumi no cietušās nākuši bieži. Nore stāstīja, ka abas ar nogalināto nolēmušas vērsties arī pie ģenerālprokurora Jura Stukāna, cerot, ka viņš kā prokuratūras augstākā amatpersona ieraudzīs notiekošā kopainu. Taču Stukāns uz iesniegumu par speciālu aizsardzību pat nav atbildējis. Viņa vietā cietusī saņēmusi atbildi no prokurora Jāņa Butlera, kurš sacīja, ka kriminālpārkāpumu lietās, atšķirībā no kriminālnoziegumu lietām, tiesiskās aizsardzības līdzekļus nevar piemērot. Advokāte runājusi ar prokuroru, sakot, ka sieviete ir traģiskā situācijā un izjūt dzīvnieciskas bailes no vajātāja. "Teicu, prokuror, tā ir ļoti nopietna lieta, nu, lūdzu, kaut ko dariet! Atbilde bija, ka šādi mīlnieki, viņi jau tikai draud, viņi neko nedara," LTV raidījumā 2023. gada aprīlī stāstīja advokāte.
Nedaudz vēlāk žurnālā "Ieva" tika intervēts toreizējais ģenerālprokurors Stukāns, kurš atzina, ka pats iesniegumu nav lasījis. Bet advokātes teikto par nereaģēšanu nosaucis par ļoti nekorektu. Ģenerālprokurors intervijā pauda uzskatu, ka advokāte nav darījusi visu iespējamo, lai sniegtu kvalitatīvu palīdzību sievietei. Uz žurnālistes jautājumu "Cik saprotu, jūs metat akmeni advokātes dārziņā?" – Stukāns atbildēja: "Viennozīmīgi." Tālāk intervijā viņš izteicās, ka advokātei vajadzējis pieteikties pie viņa un atbraukt. Viņš viņu pieņemtu, runātu un zibenīgi reaģētu. "Ja advokāte redzēja, ka attiecīgajā struktūrvienībā ir vienaldzība, vajadzēja pieteikties un pie manis atbraukt! Es viņu pieņemtu, runātu un zibenīgi reaģētu – būtu iedziļinājies, izlasījis sievietes vēstuli, tiktu iesaistīti trīs līmeņu prokurori," Stukāns teica intervijā žurnālā "Ieva".
Advokāte Anna Nore pēc tam pauda pārsteigumu par ģenerālprokurora pārmetumiem un sauca tos arī par nepamatotu reputācijas graušanu.
"Ziniet, es esmu apmulsusi un sašutusi par šādu apgalvojumu, ka advokāts ar savu lietu vienkārši brauc pie ģenerālprokurora izrunāties. Es tādu praksi Latvijā nezināju un domāju, ka tā ir absolūti nepareiza prakse," toreiz medijiem sacīja advokāte. Arī toreizējais Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs pirms diviem gadiem medijiem sacīja, ka tāda kārtība – pie Stukāna kunga uz kafiju un aprunāties – neizriet ne no viena likuma: "Nav arī šādas prakses – advokātiem par savām neveiksmēm iet žēloties pie ģenerālprokurora. Manuprāt, ģenerālprokurors ir apkaunojis ne tikai pats sevi, bet arī visu viņa vadīto iestādi." Advokāte Nore citstarp arī minēja argumentu, ka jau rakstījusi iesniegumu Zemgales tiesu apgabala prokuroram Butleram un gājusi pie viņa runāt. Vēlāk arī Tieslietu padome secināja, ka Stukāns ir izteicies nepieņemami. Nosodījumu par Stukāna mēģinājumiem novelt vainu uz cietušo vai viņas advokāti par valsts neizdarīto toreiz pauda arī citas amatpersonas un sabiedrības pārstāvji. Bija aicinājumi Stukānam atkāpties no amata, bet viņš paziņoja, ka atkāpties negrasās. Intervijā neesot bijusi kritika advokātei, bet aicinājums uz sadarbību.
Tiekos ar advokāti Annu Nori viņas birojā Jēkabpilī.
"Esmu priecīga, ka mainījušies likumi un sabiedrības attieksme. Diemžēl aizsardzību pret vardarbību izmanto arī ne sevišķi labiem mērķiem, kārtojot savstarpējos rēķinus un ambīcijas.
Tiesu gaiteņos esmu dzirdējusi: mēs to vien darām, kā izskatām aizsardzības lietas, te cilvēkus vajag aizsargāt, te atkal aizsardzību atcelt, jo salabuši. Sievietei noteikta aizsardzība no vīrieša, bet nav kas malciņu sanes, raud krokodila asaras, lūdzas, lai vīrietis atnāk. Šis atnāk, atkal kaut kas ne tā un krimināllieta gatava," tagad man stāsta advokāte.
Rusiņa sieva jau sākotnēji arī izlūdzās vīru atpakaļ...
A. Nore: Sievietēm tas ir raksturīgi, mātes instinkts. Bet vardarbība sabiedrībā ir briesmīga. Saprotu, ka alkoholisms, zems izglītības līmenis, genofonds noplicinājies, bet vienalga – kur, ellē, šitā var būt!? Esmu cilvēks, kas darbā ar to sastopas, citiem varbūt šīs sajūtas nav tik izteiktas. Ko darīt, lai cilvēki nerisinātu savas attiecības vardarbīgi? Mēs taču dzīvojam sabiedrībā un laikā, kad vardarbībai jābūt "fui". Ar sievietes un juristes intuīciju sapratu, ka nelabi beigsies, ka Rusiņš ir spējīgs uz visu, psihopāts, liels tēvainis skaidrā prātā. Iveta vēl tam sākumā neticēja. Visi kaut ko darīja: policija, prokuratūra, tiesa. Nevarējām apturēt Rusiņu. Nebija tādu ietekmes līdzekļu, kādi tie ir tagad.
Toreiz teica, ka dienestu darbība notikusi likumu ietvaros. Bet kur bija intuīcija? Labi, nepārmetīsim ierindas izmeklētājam, bet viņa priekšniekiem, prokuroram vajadzēja nojaust...
Ne tikai nojauta, bet arī profesionālā gudrība.
Kad Iveta atnāca un apsēdās, sākumā runājām par visu ko, bet, tiklīdz sākām par Rusiņu, es sajutu sviedru smaku – viņas ķermenis reaģēja...
Viņai bija garīgi un fiziski bail. Kas to nav piedzīvojis, tam grūti to saprast.
Kāpēc sabiedrību nesaucāt palīgā, izmantojot medijus? Par Rusiņu zināja tikai tuvinieki, kaimiņi un darba kolēģi. Pilsēta neko nezināja, arī vietējā avīze. Kāds žurnālists taču iesaistītos, ja jūs ziņotu, ka Jēkabpilī trako psihopāts, tiesībsargājošās iestādes neko nespēj un sievietei tūlīt būs gals klāt. Varbūt arī jēkabpilieši vienotos kādai akcijai sievietes aizstāvībai, ja reiz institūcijas ir nespējīgas.
Mēs tik tālu neaizdomājāmies. Cilvēks, kas cieš no vardarbības, jūt ne tikai bailes, bet arī kaunu. Iveta stāstīja, kā Rusiņš nāca uz viņas darba vietu un trobelējās, zākājās, tas milzīgais kauns provincē... Rusiņš bija ļoti rafinēts, baidīja, tiranizēja visus, kas stāvēja viņam ceļā: gan internetā, gan klātienē. Man liekas, ka Rusiņš aizlaidies uz ārzemēm un dzīvo, nolīdis kaut kur. Nedomāju, ka viņš bija cilvēks, kurš padarījis sev galu. Arī Ivetas radi saka – Rusiņš agri vai vēl liks par sevi manīt, viņi domā, ka ir dzīvs, jo ļoti sevi mīlējis: tādi cilvēki sev pāri nedarot. Pagaidām gan neesot licis par sevi manīt.
Kā advokāte mēģināju saprast Rusiņu. Sieviete slīd ārā no rokām, dēlam īsti klāt netiek, ģimene sabrukusi, nu neprot viņš normāli veidot attiecības. Sākas izmisums, dusmas, atriebība. Viņš jutās kā mednieks, kas izgājis medībās. Kad Rusiņš Ivetu nogalināja, viss sabruka, viņš izdarīja, ko gribēja, un arī bērnu pavisam pazaudēja. Laime sasniegta? Ko tālāk? Iespējams, vai nu vairs nebija jēgas eksistēt, vai arī, zinot viņa mērķtiecību un sava veida gudrību, gājienus, ko viņš kā šahā veica, izplānoja arī savu nozušanu. Neaizmirsīsim, ka viņam bija tālbraucēja šofera pieredze, zināja citas valstis. Izslēgt, ka viņš klusi dzīvo kādā Krievijas vai Eiropas vietā, nevaram.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
#SIF_MAF2025
#kasnotikapectam
