15.3 °C
Ar krāšņiem atklāšanas un noslēguma šoviem, negaidītiem rezultātiem, sāpīgiem zaudējumiem un arī skaļiem skandāliem, uz kuriem nedrīkst nereaģēt, Parīzē beigušās XXXIII olimpiskās spēles.
Latvijai diemžēl bez medaļām, kas liek sadzīvot ar sūro atziņu: kaut arī mūsu vīriešu basketbola komandai uzvaru bija vairāk, medaļas piešķīra citiem. Jāsamierinās, ka sporta disciplīnās mēdz notikt līdzjutējiem nesaprotama noteikumu grozīšana, neloģiska punktu skaitīšana un pretinieku kombinēšana, tomēr... sportā rezultāti ir izmērāmi.
Taču arī mākslā notiek sacensības, un radošo cīņu rezultāti mēdz būt ne mazāk sāpīgi un apšaubāmi kā, piemēram, vīrieša cīņa un uzvara olimpiskajās spēlēs, sacenšoties pret sievietēm, turklāt cīņu sportā. Par laimi, radošo jomu sacensībās nav nekādas vajadzības startēt vīriešu un sieviešu kategorijās, taču ir cita nepilnība. Konkursu nolikumi ir tik vispārīgi, ka objektīvi izmērāms nav nekas, tikmēr dažāda mēroga mākslas sacensību ir daudz. Visvairāk, šķiet, mūzikā. Sākot ar reģionālajiem "Cāļiem" – dziedāšanas konkursiem bērniem – un šlāgerparādēm, beidzot ar "Lielo mūzikas balvu", "Eirovīziju" un "Grammy" balvu. Daudz neatpaliek literatūra. Radošās rakstīšanas konkursi skolās, vietējie un reģionālie prozas lasījumi (jāatzīst, vienu no tādiem organizē arī šīs publikācijas autore), izdevniecību izsludinātie manuskriptu un teātru lugu konkursi, Dzejas dienu balva, Ventspils Rakstnieku mājas "Zelta tintnīca", Liepājas "Krasta ļaudis" un vēl citu pašvaldību organizēti Latvijas mēroga literāri konkursi. Visbeidzot LALIGABA, Eiropas Savienības literatūras balva un Nobela prēmija literatūrā. Konkursi ir arī mākslā un dizainā. Un daudzos gadījumos autors pat neuzzina, ka viņa darbs bijis izvirzīts sacensībai kādā no daudzajām sāncensībām, ja vien netiek nominēts.
Dzīvojam sacenšanās un sāncensības laikmetā. Paši konkursanti – rakstnieki, mūziķi, mākslinieki – labi apzinās, ka sacensības bieži vien ir organizatoru bizness, piemēram, manuskriptu, arhitektūras un tēlniecības darbu metu konkursi. Jo pārējiem dalībniekiem, izņemot iztērētu laiku, "par to nekas nebūs". Tomēr piedalās. Kāds, lai pārbaudītu spēkus vai gūtu pieredzi, citu virza pašapziņa, dažkārt – pārspīlēta. Kādu interesē tikai uzvara, kāds piedalās piedalīšanās dēļ, lai! Bet (un šis nav retorisks jautājums) kā izmērīt, kurš no pieciem lieliskajiem romāniem ir vislabākais, ja vienu asociatīvi var salīdzināt ar Maijas Tabakas gleznu, otru ar Džemmas Skulmes darbu, trešais, ceturtais, piektais rakstīts Purvīša, Rozentāla vai Artuma stilā? Kurš viens no šiem ir vislabākais? Skaidrs, ka uzvarēs žūrijas locekļu gaume. Iespējams – arī privātas simpātijas vai nepatikas. Vai inerce, personības kults. Jo kurš gan ir labāks – Purvītis vai Rozentāls?
Bet visnejēdzīgākā sacensība ir telefona un internetbalsojumi, kur rezultātam nav nekā kopēja ar kvalitāti, talantu un izmērāmiem rezultātiem. Ja grūti piekrist, vajag vien iztēloties olimpiskās spēles, kur sportisti piedalīties piedalās, bet uzvarētāju nosaka klikšķu skaits.
Tāpat kā olimpiskajās spēlēs, arī mākslinieku mačos medaļas iegūst tikai daži. Tikmēr tiem, kas jūtas tāpat kā Latvijas vīriešu basketbola izlase pēc Parīzes olimpiādes, atliek ticēt, ka citā konkursā tajā pašā konkurencē uzvarētu cits darbs vai pat kāds no nenominētajiem.
Dažādu iemeslu dēļ vislabākais darbs pat var būt palicis neizvirzīts, tātad sacīkstēs nemaz nav piedalījies.
Mākslas maču priekšsacīkstes, tāpat kā rezultāti, nav izmērāmi – tie patiešām ir subjektīvi.
Bet varbūt jādomā citādi – ka viss notiek uz labu. Vai jāatceras vecais labais teiciens: kam neveicas kāršu spēlē, veicas mīlestībā. Kāda Latvijā labi zināma rakstniece, par kuras personīgajām ciešanām publiski nav vēstīts, privātā sarunā atklāja, ka viņas līdz šim prestižākās balvas piešķiršanas brīdis sakritis ar sāpīgāko personiskajā pieredzē. Un viņa domājusi: "Ņemiet to balvu! Man nevajag! Mainu pret to, ko esmu zaudējusi!" Nez vai tā mēdz notikt arī sportā, kur rezultāti ir izmērāmi?
