Rakstniece Laura Vinogradova pārliecināta — stāsti izglābs pasauli

Rakstniece Laura Vinogradova nespēj eksistēt bez dabas klātbūtnes. Universitātē ieguvusi izglītību inženiertehnoloģijās, tomēr pamatdarbs ir rakstniecība un radošās rakstīšanas darbnīcu vadīšana bērniem un jauniešiem.

Literāros darbus Laura raksta gan bērniem, gan pieaugušajiem un savus varoņus vienmēr attaisno. Zināmākais darbs ir romāns "Upe", kas 2021. gadā saņēma Eiropas Savienības balvu. Laura precīzi nezina, cik valodās tulkota "Upe", un mēdz atdāvināt pat vienīgo autoreksemplāru. Ir apmeklējusi Latvijas Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīcu, bet: "Atceros brīdi, kad pametu. Izlasīju Vizmas Belševicas Kopotos rakstus un sapratu, ka lieliskāk vairs nevar. Un tad nav vērts; es padevos, nolēmu, ka palikšu pie prozas." Patlaban finišam tuvojas darbs pie bērnu grāmatas "Pauls spēlē", ko Lauras deviņgadīgais dēls Pauls, visticamāk, neizlasīs, jo viņam nepatīk grāmatas "mammas stilā".

Katram rakstniekam ir savas "īpašās vajadzības". Kādas ir tavējās?

L. Vinogradova: Man vajag prom no mājām. Es rakstu bibliotēkās, jo citādi nevaru piespiest sevi strādāt. Man vajag vietu, kas ir kā darbs, – man jāaizbrauc un tad tur jāstrādā. Mājās esmu pārāk sieviete, zinu, ka man ir pieci netīri trauki izlietnē, puķīte jāapčubina, vēl kas jāizdara... Tāpēc rakstīt braucu uz bibliotēkām, kur tiešām daru tikai to. Bet nesen divas nedēļas biju rezidencē Ņujorkas štatā kopā ar tulkotāju un, izņemot dažas rindas, neuzrakstīju neko! Pati zini, ka rakstniekiem uznāk radošās krīzes, kad rodas šaubas, vai tas ir vajadzīgs un vai es to vispār gribu darīt! Šķiet, Ņujorkā bija šāda krīze, kas nu ir beigusies, bet sakrita tik nelāgi, jo jau gadu iepriekš zināju, ka tur braukšu. Un tad vēl tā pienākuma un vainas sajūta, ka tu taču te – uz otru pasaules malu – atbrauci rakstīt; tu atstāji bērnu mājās, nu, raksti taču! Bet negribas un nevar parakstīt. Lielākoties skatījos latviešu filmas, daudz gāju pastaigās, arī uz Centrālparku. Beigās man bija šausmīgi jāraud, jo, it kā jau pēc definīcijas: Laura, tu esi Amerikā, tu sēdi Centrālparkā, tev vajadzētu būt nenormāli laimīgai, kāpēc tu tā nejūties? Izraudājos un atbraucu mājās. Bet ticu, ka šīs pieredzes nekur nepaliek, gan jau es tās uzrakstīšu.

Banāli neretorisks jautājums: kāpēc tu raksti?

Jā, man šo ir jautājuši: kāpēc tu turies pie tās rakstniecības? Kāpēc spītīgi aicini uz nodarbībām tos piecus bērniņus, kuriem visi ir pateikuši, ka rakstīt nav jēgas? Kāpēc gaidi tieši viņus? Uztaisi vienu zinātnes šovu, un tev būs pilna grupa! Bet es kaut kā spītīgi turos pie tā, ka radošums un valoda... Es nezinu, kāda būtu pasaule, kādi būtu tie zinātnieki un matemātiķi, ja valoda un radošums nebūtu vispirms. Man vispār šķiet, ka stāsti izglābs pasauli. Nevis skaistums, bet stāsti. Tāpēc, ka mēs mazāk sarunājamies viens ar otru. Ticu, ka, lasot citu stāstus, es vairāk saprotu cilvēci, mana pasaule kļūst bagātīga, kas uzreiz nozīmē, ka esmu iejūtīgāka, empātiskāka. Jo no kā rodas dusmas? No tā, ko mēs nesaprotam, nepazīstam. Stāsti iepazīstina mūs ar pasauli. Ja esmu kaut ko lasījusi vai dzirdējusi – jo mutvārdu stāsti arī der –, es pieņemu pasauli vispār. Automātiski mazāk dusmu, mazāk baiļu, un tas var mūs izglābt. Tā ir mana dziļa pārliecība.

Gribēju jautāt, ko tu teiktu cilvēkiem, kas nelasa, bet tu jau gandrīz atbildēji.

Zinu ļoti daudz cilvēku, kas nelasa. Braukājot pa skolām, tā ir mana ikdiena – saskarties ar cilvēkiem, kas nelasa. Pirmkārt, neesmu ļoti kategoriska šajā jautājumā. Cilvēki, kas nelasa, ir bijuši visos laikos. Visi nav lasītāji. Ja tu nelasi, varbūt esi mūzikas baudītājs, varbūt ej uz koncertiem, nevis tikai ieslēdz radio. Varbūt esi filmu, teātru vai izstāžu cilvēks. Varbūt tu esi cilvēks sociums, kurš runā ar visiem un klausās citu stāstus. Tas ir tas pats, kas lasīt grāmatas. Kaut kam no šī noteikti ir jābūt, jo svarīgs ir vērīgums, ka tu kaut kam esi gatavs veltīt savu laiku, tevi kaut kas interesē, kaut kas patīk. Problēma ir tad, ja nepatīk un neinteresē nekas.

Vai ir kas tāds, kas tev kā autorei sāp atgriezeniskajā saitē ar lasītāju?

Savās grāmatās parasti apskatu kaut kādas sociālas problēmas. Piemēram, "Vārnās" ir bērnunama tēma, un tie ir reāli cilvēku stāsti. Tāpēc, ja pēc tam lasu komentāros "Ko viņa tur pārspīlē, tā nemaz nav," tas man ir ļoti sāpīgi. Tad gribas teikt: "Vai tiešām tu tik ļoti nepazīsti pasauli, ka spēj pateikt, ka tā nav? Jo tā ir! Un ir vēl trakāk! Cita lieta, ka mēs to negribam redzēt." Jā, mani sāpina tas, ka cilvēki izvēlas neredzēt, tāpēc atļaujas pateikt, ka tas ir izdomāts.

Un kas traucē, lasot citus?

Tas, ka man vienmēr darbam līdzās iet autora personība, bet ne vienmēr šīs personības man patīk. Reizēm viņi dzīvē ir baigie kretīni vai arī viņiem piemīt kaut kādas šķautnes, kas man nav pieņemamas, bet... man patīk viņu darbs! Tad ir dilemma: kā nu tas tagad ies kopā un cik ļoti varu viņam piedot? Vai varu piedot alkoholismu? Piedot, ka Vilis Plūdonis nežēlīgi sitis savus bērnus? Bet man "Zaķīšu pirtiņa" patīk, ko nu? Brīžiem labāk būtu neko par autoru nezināt, bet es tā vairs neprotu. No otras puses, daudz par to domājot, pētot un lasot, un mēģinot saprast, man tas savā ziņā ir ļāvis pieņemt cilvēkus kā tādus. Akceptēt labo un ļauno mūsos. Jo ļaunais ir visos, manī arī. Zinu, ka no ārpuses droši vien izskatos pūkaināka un baltāka, tomēr iekšpus arī manī ir tumšās puses.

Laura Vinogradova. Fragments no topošās grāmatas "Pauls spēlē"

STARTS

Paulam nepatika jaunais dzīvoklis, nepatika, ka mamma vienkārši, Paulam neko pat nejautājot, teica tiem cilvēkiem:

– Jā, mēs ņemsim!

Tie cilvēki Paulam arī nepatika, bet mamma solīja, ka diez vai viņi vēl kādudien būs jāredz. Viss notiekot elektroniski – gan rēķinu apmaksa, gan īres maksājums, gan ziņojums par stāvokli skaitītājos. Pauls īsti nesaprata, kas ir skaitītāju stāvoklis, bet negribēja arī jautāt – mamma izskatījās pārāk nogurusi, lai skaidrotu stāvokļus.

Jauni dzīvokļi nogurdina, tas nu ir skaidrs. Paulu ne. Vienīgais, ko viņš darīja, kamēr mamma jaunajam dzīvoklim krāsoja sienas, mazgāja skapīšus un lustras, logus un grīdas, vēdināja un smaržināja, – spēlēja telefonā spēlītes. Tās viņš spēlēja arī tad, kad mamma lika kastēs visas viņu mantas, skrūvēja un jauca mēbeles, tīrīja veco dzīvokli, pēc tam jaunajā visu atpakoja, lika plauktos un skrūvēja, nagloja, īgņojās. Reizēm uzkliedza Paulam:

– Tu beigsi vienreiz spēlēt? Kaitina jau…

Pauls pat nepacēla galvu, jo zināja, ka mammai tomēr labāk patīk tāds spēlējošs Pauls – tāds, kurš nemaisās pa kājām un netraucē ar savu dīkšanu "mammū, man garlaicīgi".

Kad visas mēbeles atkal ir saliktas, drēbes no maisiem atbrīvotas un mamma pēc gandrīz trīs nedēļu ilgas rosīšanās ieslīgusi dīvānā, lai paskatītos seriālu, pie viņu loga pielido kaija un pieklauvē ar knābi.

– Nu nē, tas arī vēl…

– Kas? – Pauls grib zināt, bet neatraujas no spēles.

– Iepriekšējie īrnieki droši vien barojuši kaijas. Nē, nē, te tu neko nedabūsi! – Mamma dusmīgi vēcina ar roku un dzen kaiju prom.

Kaija sabijusies paceļas spārnos un aizlido.

– Tu vēl spēlē? Viss! Man pietiek! – mamma sāk klaigāt un izrauj no Paula rokām telefonu.

Pauls klusē. Viņš jau ir diezgan liels, lai saprastu, ka ir reizes, kad labāk paklusēt un nerunāt pretī. Īsti gan viņš to pretī runāšanu nesaprot, bet mamma bieži viņam saka:

– Nerunā pretī!

Kad Pauls pajautā, kā tas ir – nerunāt pretī, tad viņa nobola acis un neko neatbild. Laikam pati nezina.

Paulam ir septiņi gadi, un rudenī viņš ies skolā. Septiņi gadi nozīmē, ka bez pieaugušā vēl viens nedrīkst iet ārā, mamma viņu vienu neatstāj arī mājās, lai gan Pauls domā, ka to nu varētu. Viņš ir pietiekami gudrs, lai zinātu, ka gāzes plīti bez mammas labāk neieslēgt.

Septiņi gadi un atņemts telefons nozīmē garlaicību. Milzīgu garlaicību. Neizturamu bezdarbību. Paulam šķiet, ka mamma viņa dzīvei ir nospiedusi pauzi. Pag, kur te vispār ir gāzes plīts?

Pauls pēkšņi iedomājas, ka jauno dzīvokli nav pat īsti apskatījis. Guļamistaba tāda pati, nuja, mēbeles jau viņi paņēma līdzi. Viņam ir tā pati gulta, un, ja attaisa skapi, tad var redzēt, ka arī drēbes stāv turpat.

– Mamm, kur ir lego? – Pauls sauc, kad ir jau apskatījis arī virtuvi un atradis gāzes plīti.

– Meklē! – mamma vēl joprojām ir dusmīga un draud viņam ar ierīču detoksu.

– Kas ir ierīču detokss? – Pauls vaicā.

– Tas nozīmē, ka tagad kādu laiku dzīvosi īsto dzīvi, lai neaizmirstu, kāda tā ir.

– Ā… – Pauls novelk un dodas meklēt lego.

Kumodē nav, skapī zem drēbēm arī nav, rakstāmgalda atvilktnē arī ne.

– Mamm, es nevaru atrast!

– Nopietni?

– Nopietni.

– Un tur, pie grāmatu plaukta?

Ir. Tur ir. Mamma viņa lego vienkārši salikusi jaunās, lielās plastmasas kastēs. Pauls paver kastes vāku.

– Mammū, tu esi nepareizi salikusi! – Viņš saprot.

– Paul!!! – mamma iebļaujas tik skaļi un pārmetoši, ka droši vien pat kaimiņi sabīstas.

Kādu laiku Pauls klusi spēlējas ar lego. Viņš uzbūvē mājas un cietumu. Tad milzīgu torni, kur nolaisties policijas helikopteram. Helikopters lido pa visu dzīvokli un glābj no briesmām lego cilvēciņus. Parastos iedzīvotājus. Pirms tam Pauls tos paslēpj visā dzīvoklī. Visforšākā slēptuve ir lielie koridora skapji, kas iebūvēti sienā. Mamma saka – tie gan jau vēl no pagājušā gadsimta, vismaz smakojot pēc tā, un sakar skapjos lavandas pušķīšus un plauktos saliek burciņas ar sodu.

– Tas noņems smaku, – viņa paskaidro Paulam.

Paulam pagājušā gadsimta smaka ir vienaldzīga, un tagad viņam šķiet, ka lavanda jau arī nav nekāda skaistā smarža. Toties sodas burciņās var paslēpt lego cilvēciņus, tas labi. Sienas skapji ir tik lieli, ka Pauls mierīgi tajos var ieiet. Tomēr labi, ka bija tā smaka un mamma neko vēl nav skapjos sabāzusi. Nav aizkrāvusi līdz augšai ar lietām, kuras tāpat nekad neizmantos. Bet tagad skapji tukši, ja neskaita lavandu, sodu un lego. Un Paulu, kurš lido ar helikopteru un meklē nelaimēs cietušos.