17.4 °C
Vasara. Laiks, kad aizgūtnēm baudīt ne tikai sauli un Latvijas neatkārtojami skaisto dabu, bet arī apziņu, ka varam dzīvot zem brīvām debesīm. Tas nozīmē arī to, ka esam privileģēti baudīt kultūru, kamēr citviet pasaulē svarīgākais ir palikt dzīvam un nepadoties, lai nākamās paaudzes varētu baudīt vasaru un kultūru zem brīvām debesīm. Kontrasti mēdz būt banāli, tomēr tie skaidri un gaiši liek paraudzīties uz lietām, ko ikdienā uztveram kā pašsaprotamas.
Kopš pandēmijas beigām un Ukrainas kara sākuma, kas sakrita faktiski vienlaikus, vēroju dažādus pārmaiņu vējus. Pārnestā nozīmē gan tos, kas ieskrienas klajā laukā, gan tos, kas iemaldās tālākajās un aizmirstākajās pažobelēs. Runājot pragmatiski – vēroju, kā mūsu acu priekšā mainās pasaule, ne brīdi neļaujot aizmirst cenu, ko par to maksājam, un kas izraisījis šo apziņas transformāciju.
Lielās lietas pasaulē vienmēr sākas ar mazo cilvēku. Ar katru sīko puteklīti, kurš uzdrīkstas stāties pretī vējam. Ar katru asnu, kas izspraucas caur asfalta vai akmens spraugu. Izdošanās ir lipīga, jo katrs nākamais tic, ka arī viņam izdosies, līdz tas viens nemanot pārtapis par masveidīgu viļņošanos. Šādu viļņošanos pēdējos gados var vērot attiecībā pret kultūru šā jēdziena plašākajā nozīmē. Antropologu un UNESCO skaidrojumā, kultūra ir sabiedrības dzīvesstils, "garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopums, kas nozīmē arī uzvedības normas, uzskatu sistēmu un morāli". Tātad kultūras ārējās izpausmes – tas, kā ģērbjamies, ko izvēlamies lasīt, klausīties, skatīties, – ir cilvēka un sabiedrības iekšējās kultūras spogulis. Tā, protams, ir ābece, ko lieliski atgādina kontrasti pasaulē.
Izmaiņas Latvijas sabiedrībā un to atspoguļojumu kultūrā šovasar nevar nepamanīt – koncertos, festivālos, pilsētu svētkos. Blīkšķu laiks ir pagājis, sabiedrība ilgojas pēc kompaktuma un intimitātes, pēc formas un satura tīrības. Siltums, mākslinieciska vienkāršība un kolosāla kopības sajūta valdīja "Ķiģeļa dziesmu svētkos" Smārdes pagastā. Emocionālu katarsi varēja piedzīvot "Melo M mega orķestra" lielkoncertā Mežaparka Lielajā estrādē. Aizkustinošs lokālpatriotisms vibrēja Mālpils Zemeņu svētkos. Ne tikai tāpēc, ka svētkos uzstājās vai visi tuvākās apkārtnes deju kolektīvi un kori. Īstais patriotisms bija publikā – meitenes ar zemeņu auskariem, meitenītes ar zemeņu sprādzītēm un somiņām, meitenes un meitenītes ar zemeņu motīviem kleitās un priekšautos! Un neviena piedzēruša indivīda, jo... ir mainījusies sabiedrības iekšējā kultūra.
Pārmaiņas, kas skārušas katru puteklīti un asniņu, katru mazo dīķīti, aizviļņojušās līdz pasaules okeānam. Nupat, jūlija sākumā Portugāles pilsētā Bragā notika UNESCO Radošo pilsētu ikgadējā konference, kur 250 Radošo pilsētu mēri parakstīja manifestu par kultūras un radošuma nozīmi nākotnē. Šajā manifestā mēri apņemas, izmantojot efektīvu kultūras politiku un infrastruktūru, iestrādāt kultūru kā pamatu savas pilsētas attīstībai, kas dod labumu gan pašreizējām, gan nākamajām paaudzēm. Viņi aicina atzīt kultūras lomu un visas sabiedrības tiesības uz kultūras pieejamību, kā arī aizsargāt mākslinieku un kultūras profesionāļu sociāli ekonomiskās tiesības. Radošo pilsētu mēri apņemas veicināt radošo domāšanu un mākslas izglītošanu visās paaudzēs, jo īpaši jauniešu vidū. Ar šo manifestu 250 pilsētu mēri apņemas aizsargāt kultūras mantojumu un veicināt kultūras un tās izpausmju daudzveidību. Atzīst kultūras kā ekonomikas dzinējspēka lomu un apņemas atbalstīt radošo nozaru iniciatīvas, kas veicina vietējo ekonomiku, dzīves līmeņa uzlabošanos, kas ilgtermiņā rada noturīgu kultūras ekosistēmu gan laukos, gan pilsētās. Tātad – politiski atzīst kultūru par prioritāti dzīvesvides veidošanā.
Arī 250 pilsētas pasaules kartē, protams, ir tikai smilšu graudiņi – asniņi asfalta spraugās. Taču gaisā virmo sajūta, ka izdošanās ir lipīga un ka šis manifests nepaliks tikai uz papīra. Katrs asniņš kļūs par dārzu, jo, par spīti vareno nievājošajai attieksmei pret kultūru, daudzi citi varenie pasaulē jau atzinuši, ka ekonomika bez kultūras ir epizodiska un neefektīva.
