Guna Roze: Labvakar, Latvija! Ar cerību uz atgriešanos pie patiesības

Pagājušajā nedēļā intervēju latviešu literātu – domātāju. Runājām arī par cilvēcisko drosmi: kāpēc mums tik daudz viedokļu līderu ir virtuves sarunās (kliedzēju un spridzinātāju tiešām netrūkst), bet tik maz tādu, kas visai sabiedrībai nozīmīgu patiesību uzdrošinās pateikt īstajā laikā un vietā, nebaidoties no mūsdienu represiju ieročiem.

Guna Roze, rakstniece, publiciste.

Foto: No personiskā arhīva

Secinājām, ka par arvien ietekmīgāku viedokļu paušanas tribīni kļūst publiskās runas nozīmīgu kultūras balvu pasniegšanas ceremonijās, tādās kā "Spēlmaņu nakts", "Lielais Kristaps", "LaLiGaBa". Tomēr iespēja iepīt savu globālo vai personisko sāpi starp "paldies mammai, sievai un visai radošajai grupai" ir tikai katram ceturtajam vai piektajam, kas sagatavojuši vistrāpīgākos vārdus. Cik daudz vēstījumu paliek nepateikts! Kā varētu mainīties ja ne pasaule, tad vismaz Latvija, ja viss nepasacītais norezonētu.

Intervējamais literāts atgādināja, ka starp nesen notikušās "Spēlmaņu nakts" balvas runām diemžēl bez rezonanses palicis Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja Ojāra Rubeņa sacītais. Noskatījos pasākuma ierakstu, lai citētu. 

Ojārs Rubenis teica: "Labvakar, spēlmaņi zālē, un labvakar, spēlmaņi pie televizoru ekrāniem un radio uztvērējiem. (..) Pāris dienas pirms šī pasākuma kāds no nominētajiem režisoriem sarunā ar mani pēkšņi teica: "Es bieži uzdodu sev jautājumu, vai vispār teātris ir jātaisa. Šorīt, braucot uz šejieni, dzirdēju interviju ar Andri Keišu (..), un, atbildot uz jautājumu, kāpēc tas ir vajadzīgs, viņš teica: "Lai skatītājiem dotu mierinājumu."" Un otra lieta, kas man ienāca prātā, ir, ka šajā laikmetā, kad droni ielido paši par sevi; kad kultūras budžeti samazinās, bet Saeima savus budžetus neatklāj; kad radio arvien vairāk dzirdu teicienus, ka cilvēkiem ir bail pateikt patiesību, jo viņus atlaidīs no darba, man liekas, ka skatuve, tāpat kā pirmsatmodas laikā, ir atgriezusies ar savu patieso vērtību un tā ir patiesība. Paldies jums!"

Paldies arī jums, Rubeņa kungs! Šajā kodolīgajā uzrunā sadzirdēju vismaz četrus nozīmīgus vēstījumus. Visplašāk apspriests, protams, ir nesamērīgums starp valsts aparāta nekautrīgajām izmaksām attiecībā pret "dāsnumu" kultūrai, izglītībai, medicīnai. Tomēr tas nav nekas jauns, "to visi tāpat jau zināja". Tāpēc, iespējams, visdziļdomīgākie un motivējošākie vārdi Rubeņa runā bija: "... skatuve, tāpat kā pirmsatmodas laikā, ir atgriezusies..." Neslēptais mājiens "kā pirmsatmodas laikā", tāpat vairākkārt atkārtotais "Labvakar!" nepateiktā "Labvakar, Latvija!" vietā, liek noprast, ka gaisā vai vismaz kritiski domājošajos prātos vibrē jauna atmoda. Liek domāt par vadzīti, kurš jau krakšķ. Par šeit un tagad laiku, kad pēc pārdesmit gadu ilguša "izklaidēt, šokēt, provocēt" perioda režisoriem un teātru mākslinieciskajiem vadītājiem kļūst svarīgi izmantot skatuvi, lai paustu patiesību.

Rakstnieki nav tik brīvi. Pārspīlētais politkorektums un pārprastās cilvēktiesības sastindzinājušas daļu izdevēju – tiklab grāmatizdevējus, kā periodikas satura veidotājus, liekot aizrādīt autoriem, ka "darbā skartā tēma neatbilst mūsu politikai, bet tādus un tādus vārdus vispār aizliegts lietot, mēs neriskēsim, nomaini vai izvāc"! Un daudzi nenoturas pie pārliecības un labo savus manuskriptus, lai iekļautos straumē. Jo gribas taču to grāmatu, publikāciju... Arī kino, ekranizējot mūsdienu aktualitātes, lielākoties laipo jebkuru demokrātiju nogalinošā politkorektumā, kas iznīcina mākslu, salauž radošas personības un galvenais – ir melīga.

"Skatuve ir atgriezusies..." teic Rubenis, un es ticu. Un ceru uz šo atgriešanos pie patiesības. Ticēt un cerēt ļauj brīvās Latvijas postdemokrātijā ilgstoši noformulējies secinājums, ka tieši teātris ir māksla, kas mazāk par citām baidās būt viedokļa paudēja un vismeistarīgāk, ja vajag – visviltīgāk, prot to izdarīt. Pat okupācijā, kā to skarbi godīgi izstāsta Dāvja Sīmaņa filma "Marijas klusums". Arī tāpēc, ka izrāde, tāpat kā publiskās runas, ir tiešraides tribīne, kur nevienu pateikto vārdu, nevienu žestu vairs nevar paņemt atpakaļ.