Kā romantiska iepazīšanās pusmaratonā pārvērtās Latvijas rekorda laušanā ultramaratonā

Skolas gados ar sportu biju uz jūs, īpašas mocības sagādāja krosi – tā saka Matīss Vecvagaris, kurš oktobra izskaņā laboja 40 gadus veco Latvijas rekordu 24 stundu skrējienā.

Skolas gados ar sportu biju uz jūs, īpašas mocības sagādāja krosi – tā saka Matīss Vecvagaris, kurš oktobra izskaņā laboja 40 gadus veco Latvijas rekordu 24 stundu skrējienā. 

Ikdienā viņš ir skolotājs Rīgas 31. vidusskolā, pasniedzot fiziku, inženierzinības, dabaszinības un uzņēmējdarbības pamatus. Matīsa sieva Sigita, juriste, arī ir viena no valsts labākajām ultramaratonistēm.

Skolēni met gaisā skolotāju

Viktors Suborins 1984. gadā diennaktī noskrēja 258,8 kilometrus, Matīss Vecvagaris Francijas pilsētā Albī notikušajās sacensībās pieveica 269,5, riņķojot pa pusotru kilometru garu apli un izcīnot otro vietu.

"Tādas krīzes skrienot nemaz nebija, labas sajūtas. Plāns bija 140 kilometri pirmajā distances pusē un 120 otrajā. Pirmo pusi neizpildīju – sanāca 137, bet otrajā ar uzviju – 132. Daudzi skrējēji ik pa laikam ieiet teltī, pasēž, paguļ, pasoļo, trasē iet un ēd. Domāju, ka man arī tāds brīdis pienāks, bet nē, arī pēdējā stundā skrēju. Pirmajās 12 stundās vispār nestājos, tikai tualetē. Otrajā bija pauzītes ik pa divām trim stundām, Sigita uzpūta aukstumu uz kājām," "Latvijas Avīzei" rekorda skrējiena stratēģiju raksturo Matīss Vecvagaris.

Sigita trases malā rūpējās par to, lai dzīvesbiedrs uzņemtu pietiekamu enerģijas un šķidruma daudzumu, visu arī sīki pierakstot: "Agrāk tam nepievērstu tik lielu uzmanību, bet pirms gada sāku strādāt ar treneri, kurš ieteica rēķināt līdzi, cik daudz ogļhidrātu organisms uzņem, arī, piemēram, trīs stundu treniņā. 

Matīsam bez sporta uztura – šķaidāmajiem pulveriem, želejām – bija banāns, apelsīns, ik pēc četrām stundām arī aplejamās buljona zupiņas, distances otrajā pusē mazliet griķi. Ultramaratonistu klasika – kola. Vēders lieliski izturēja."

Atjaunošanās pēc skrējiena nebija viegla, ierastais ikdienas solis atgriezās nepilnas nedēļas laikā. Skolā astotās klases zēni skolotāja sasniegumu atzīmējuši ar celšanu gaisā – 27 reizes, noskrieto kilometru skaitu izdalot ar desmit.

Skrējiens uz "Positivus" Salacgrīvā

Matīss Vecvagaris divas reizes pieveicis Spartatlonu – 246 kilometrus garu skrējienu Grieķijā. Pirmajā reizē 2014. gadā viņš finišēja 35:03 stundās, bet pirms trim gadiem nometa vairāk nekā desmit stundas – 24:49, ieņemot piekto vietu, kas joprojām ir labākais Latvijas vīriešu sasniegtais rezultāts. "Grieķijā ir karstums virs 30 grādiem, kāpumi, varētu šķist, ka grūtāk, bet tur vidējais temps bija kilometrs 6:03 minūtēs, turpretim tagad Francijā – 5:10," salīdzina Vecvagaris. "Spartatlonā pēc finiša pāris stundas atpūtos, staigāju pa pilsētu, biju dzīvīgāks, otrajā rītā tur notiek neoficiāls apakšbikšu skrējiens apkārt stadionam, kurā arī piedalījos. Šoreiz otrajā rītā knapi līdz brokastīm aiztipināju." Sigita ir viena no divām latvietēm, kas pieveikusi Spartatlonu. Šogad maijā Rojā pēc ilga pārtraukuma notika Latvijas čempionāts 24 stundu skriešanā un viņa savā dzimšanas dienā uzvarēja ne tikai sieviešu, bet arī kopējā konkurencē.

Abus kopā pirms 11 gadiem saveda skriešana. "Matīss palīdzēja organizēt pusmaratonus, viņam bija jāizlozē viens no dalībniekiem, kam uzdāvina jaunus skriešanas apavus, un izvilka mani. 

Bija jāuzdod man desmit jautājumi, un tā tas sākās," par liktenīgo iepazīšanos pasmejas Sigita. Kāzas nosvinēja iepriekšējā ziemā un svētku ceļojumā devās uz Kanāriju salām, kur piedalījās skriešanas sacensībās.

Sigita augusi sporta skolotāju ģimenē Saldū, tāpēc bijusi aktīva jau bērnībā, bet skriešana kā tāda nav īsti saistījusi līdz 25 gadu vecumam. Ultramaratonu āķi aiz lūpas aizmetis Matīss. Viņš skolas gados Liepājas pusē ar sportu bija uz jūs – izvilcis sekmīgu atzīmi, tieši krosiņi sagādājuši lielākās mocības, bet, tuvojoties 30 gadu vecumam, neapzināti paskatījies uz šo procesu no jauna rakursa. Pirmo pusmaratonu noskrēja bez gatavošanās 2:12 stundās, domājis – nekad vairs. Bet pēc mēneša laimējis dalību Valmieras maratonā, arī skrējis pusīti. Pirmais maratons noskriets 2011. gadā. Pirms desmit gadiem Matīss Vecvagaris ar domubiedriem atjaunoja Rīgas–Valmieras 107 kilometrus garo skrējienu. Šī doma izauga no tā, ka ar draugu devās treniņa skrējienā no Rīgas uz "Positivus" mūzikas festivālu Salacgrīvā. "Tur viens otrs stāstīja, ka bijis tāds skrējiens. Sākumā plānojām, ka pieci vai desmit skriesim. Ieliku rakstiņu portālā "Noskrien.lv", un 

cilvēki sāka jautāt – kur pieteikšanās, kad notiek? Apjuku. Bet mani iedrošināja, un divās nedēļās februārī sarīkojām, piedalījās 50 entuziasti, arī mēs ar Sigitu, un finišā mums iedeva parakstīt papīru, ka apņemamies organizēt arī nākamgad," 

tradīcijas aizsākumu atminas Matīss. Šogad skrējiens notika 11. reizi, ik reizi tiek vākti līdzekļi arī kādam īpašam labdarības mērķim.

216 kilometri 50 grādu karstumā

Sigita mēnesī noskrien vairāk nekā 300 kilometru, šogad varētu sanākt četri tūkstoši. Matīss šogad tuvojas piecu tūkstošu atzīmei, kovida posmā saskrējis pat sešus tūkstošus gadā, neskaitot riteņbraukšanas treniņus vasarās. Abiem patīk arī prāta spēles, labprāt apmeklē teātri.

Matīss gribētu reiz noskriet Bedvoteras ultramaratonu ASV – 216 kilometri, 50 grādu tveice, bet neesot tik šausmīgi, kā izklausās, jo gaiss sausāks. No Latvijas līdz šim tur skrējis tikai viens cilvēks.

Sigita norāda, ka nākamgad būšot grūta izšķiršanās – viņi rudenī varot skriet Spartatlonu, bet jau dažas nedēļas pēc tam turpat Albī būs pasaules čempionāts 24 stundu skriešanā. Apvienot abus nav iespējams. Vēl Sigitai gribētos aizstāvēt Latvijas čempiones titulu 24 stundu skrējienā.

"Mums abiem šie ir labākie gadi skriešanai – 44 un 45. Izturības sporta veidiem daudzi pievēršas tieši pēc 30, līdz tam jūra līdz ceļiem un var bojāt veselību, tad sāk sportot. Bet viņi vēl nevar konkurēt ar tiem, kam ir no 40 līdz 50, šajā vecuma grupā pat grūtāk tikt trijniekā," Matīss skaidro, ka gargabalniekiem izturība veidojas ar laiku, pieredzi un cītīgiem treniņiem.