Pat peldoties ir iespējams pamanīt, ka mūsu jūra aizaug, bažas rada arī tajā nogremdētā munīcija.
Baltijas jūra ir mūsu planētas jaunāko jūru vidū. Tā radusies vien pirms desmit līdz piecpadsmit tūkstošiem gadu, kūstot vairākus kilometrus biezajam ledājam, kas klāja Skandināviju. Šajā grandiozajā procesā saldūdens sajaucās ar sālsūdeni no Ziemeļjūras Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā, veidojot vienu no zemeslodes lielākajām iesāļajām ūdenstilpēm, kurā saldūdens ieplūst arī no upēm un strautiem, kas tek cauri četrpadsmit Baltijas jūras sateces baseina valstīm, un šis baseins platības ziņā ir četras reizes lielāks nekā pati jūra. Baltijas jūras iesāļā ekosistēma ir ļoti īpaša, jutīga un trausla, ar unikālu floru un faunu, tādēļ viegli izpostāma.
Ekspertu vērtējumā pēdējo simt gadu laikā Baltijas jūras stāvoklis ir dramatiski pasliktinājies. Cilvēku intensīvās darbības dēļ (pārzveja, piesārņojums, klimata pārmaiņas) ir mainījies ekoloģiskais līdzsvars, samazinājušies pieejamie resursi, jo pārsniegtas to dabiskās atjaunošanās iespējas.
Turklāt Baltijas jūra ir arī viena no visvairāk kuģu satiksmē izmantotajām jūrām pasaulē, piesārņojumu saņemot ar kuģu balastūdeņiem, un šeit samērā nelielā dziļumā (vidējais dziļums – tikai 55 m, bet dziļākā vieta – ap 460 m Landsortas ieplakā) joprojām atrodas aptuveni trīssimt tūkstoši tonnu nesprāgušas munīcijas no Otrā pasaules kara.
Joprojām Baltijas jūra cieš no eitrofikācijas – aizaugšanas ar aļģēm, kuru vairošanos veicina intensīvā lauksaimniecība tās krastiem piegulošajās teritorijās, no kurām ar upju ūdeņiem jūrā nonāk slāpekli un fosforu saturoši savienojumi. Visstraujāk eitrofikācija notika pagājušā gadsimta 60.–80. gados, pēc tam aizaugšanas temps sāka kristies, pateicoties Baltijas jūras valstu ieviestajiem pasākumiem barības vielu ieplūšanas mazināšanai.
Kādu laiku dzīvojot Jūrmalā, novēroju, ka daudzās pludmalēs, jo īpaši pēc spēcīgas viļņošanās, plūdmaiņas zonā sakrājas biezs aļģu slānis, ko dažos jūrmalciemos vietējie iedzīvotāji izmanto dārzu mēslošanai, bet pašvaldība gādā par aļģu aizvākšanu no Zilā karoga pludmalēm. Jūras mēslos nereti ieskaloti arī dažādi sadzīves atkritumi un ūdensputnu mirstīgās atliekas, kas neveido pievilcīgu skatu. Brīžiem šķiet, ka Baltijas jūra atstāta likteņa varā, tomēr tā gluži nav.
Labāko tehnoloģiju meklējumos
Latvijas Hidroekoloģijas institūts (LHEI) pēc Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pasūtījuma sadarbībā ar "Ernst&Young" veicis pētījumu, lai meklētu visefektīvākās metodes Baltijas jūras piesārņojuma mazināšanai. Šis pētījums bija orientēts uz esošā tehnoloģiju tirgus izpēti, par kritērijiem izmantojot piecas Latvijas viedās specializācijas prioritārās jomas, atklāj Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Anda Ikauniece.
Darba grupa secinājusi, ka vispirms nepieciešama regulāra jūras ūdens stāvokļa novērošana (monitorings) un pēc tam jādomā par ūdens filtrēšanu, jo tā ir vispopulārākā ūdens attīrīšanā izmantotā tehnoloģija. Nākotnes vīzijā iezīmēta arī sensoru lietošana sākotnējā jūras piesārņojuma konstatēšanā un atjaunojamo enerģijas resursu izmantošana jūras ūdeni attīrošajās tehnoloģijās. Vēl ticis pētīts vides izglītības un zinātnes pienesums Baltijas jūras reģionā centienos uzlabot ūdens tīrību jūrā un secināts, ka tas, kā jau varēja gaidīt, ir mazāks bijušā Austrumbloka valstīs. "Zviedrijas, Dānijas, Somijas un Vācijas universitātēs tiek meklēti inovatīvi risinājumi Baltijas jūras piesārņojuma mazināšanai un arī ieviesti šo valstu uzņēmumos, savukārt austrumkrasta valstis pārsvarā izmanto jau gatavus risinājumus, jo zinātniskajiem pētījumiem trūkst finansējuma un arī vietējiem uzņēmējiem nav īpaši lielas intereses par jauniem risinājumiem un produktiem," atzīst pētniece.
Trauslā ekosistēma
Ap Baltijas jūru dzīvo apmēram deviņdesmit miljoni cilvēku, kas šai nelielajai (377 000 km2) un noslēgtajai jūrai rada milzīgu antropogēno noslodzi. Cilvēku saimnieciskā darbība un lielais saldūdens ieplūdes daudzums veicina izteiktu stratifikāciju – jūrā ir atšķirīga blīvuma un temperatūras ūdens slāņi, kas nesajaucas. "Augšējais ūdens slānis ziemā ir bagātinājies ar skābekli, jo tajā ir izšķīdis gaisā esošais skābeklis, bet vasarā sasilstot šis slānis kļūst vēl atšķirīgāks no apakšējā ūdens slāņa, un starp tiem izveidojas termoklīns jeb temperatūras lēcienslānis, kas neļauj virsējā slāņa skābeklim nonākt dziļumā, ar laiku liedzot tur uzturēties dzīviem organismiem," skaidro Anda Ikauniece.