Ukraiņu juriste no Irpiņas: Pārāk ilgi pievērām acis uz Krievijas propagandu

Diana Dranovska ir ukraiņu juriste no Irpiņas: viņas un mammas savulaik ar mīlestību iekārtotais miteklis daudzdzīvokļu mājā Krievijas iebrukumā ir sagrauts. Diana tagad dzīvo Latvijā, Rīgā, un raksta Daugavpils medijam "Chayka.lv", kā arī strādā tirdzniecībā. Vienlaikus vēro mediju vidi Latvijā.

Kāds, jūsuprāt, būtu svarīgākais uzdevums Latvijas masu medijiem šajā ģeopolitiskajā situācijā?

D. Dranovska: Ir jāveido vienota informatīvā telpa Latvijā. Runājot par Latvijas mediju atbildību, svarīgi, lai neatšķirtos tā informācija, ko sniedz latviski un krieviski. Diemžēl, ja palasa kaut vai tos pašus "Delfus" latviski un krieviski, var redzēt, ka tie ir divi dažādi mediji. Vienas un tās pašas ziņas saturs gan abās vietnēs īpaši neatšķiras, taču kopējais saturs ir atšķirīgs. Latviešu "Delfi" publicē vairāk sabiedriski nozīmīgas informācijas, tikmēr krievu "Delfos" vairāk ir dzeltenās preses cienīgas publikācijas, turklāt lielā mērā par krievu šovzvaigznēm, piemēram, mūziķiem, arī tiem, kas nav vērsušies pret karu Ukrainā. Nav izprotams, kāpēc Latvijas medijiem – pārsvarā gan to dara krieviski rakstošie – būtu tik daudz jāziņo par dažādu Krievijas zvaigžņu gaitām. Kāpēc, piemēram, jāraksta, ko varam mācīties no Voločkovas (slavena krievu balerīna. – I. K.). Tā arī savā ziņā ir propaganda, caur kuru tiek pausts, ka no Krievijas nāk tas viss labākais un interesantākais.

Un arī kaut kādā ziņā tiek uzturēta šī vienotā kultūrtelpa ar Krieviju!

Jā, it kā nepietiktu ar to, ka, neraugoties uz to, ka oficiāli Krievijas televīzijas kanāliem pieeja ir liegta, ļaudis joprojām apstulbinās, skatoties krievu filmas un šovus.

Ja tik ļoti atšķiras tas, ko masu medijs pauž latviešu un krievu valodā, tad rodas iespaids, ka krievu publika neko labāku nav pelnījusi, tā spēj lasīt tikai primitīvu saturu. Tas kaut kādā ziņā pat šķiet bīstami. 

Mēs "Chayka.lv" ko tādu neatļaujamies, pievēršamies Eiropas kultūrtelpai.

Analizējot Latvijas medijus, lasīju rakstus krievu interneta medijos par Ukrainu un veidoju atskaites par tiem. Propaganda nenozīmē tikai tādus rakstus, kuri ir pilnībā piesātināti ar šo propagandistisko vēstījumu un propaganda parādās jau virsrakstā. Tā var būt arī smalki ievīta tekstā, liekot šaubīties par kādiem faktiem. Var būt it kā patiesa ziņa, kurā kāda informācija tomēr ir izdomāta: tie, kas analizē, ko lasa, sapratīs, ka ne visam var uzticēties. Taču tie, kuri lasa virspusēji, norij visu kā patiesību. Ir ukraiņu blogeri, kuri patiesībā atbalsta Krieviju, bet ir gadījumi, ka te, Latvijā, uz viņiem atsaucas tā: re, pat paši ukraiņi saka to un to... Piemēram, tie paši krievu "Delfi" daudz rakstījuši par Sofiju Stužuku, faktiski veidojot pozitīvu viņas tēlu. Tā ir ukraiņu blogere, kas tagad dzīvo Latvijā, jo te ieprecējusies, taču nevar teikt, ka viņa pilnīgi būtu Ukrainas pusē. Jā, ir ieraksti, kuros viņa raksta, ka žēl cilvēku, kuri cieš Ukrainā, bet jau nākamajā dienā viņa var reklamēt Krievijas preces, sadarbojas ar Krievijas blogeriem. Tāpēc pozitīvus rakstus par šo blogeri es uztveru kā dezinformāciju.

Vai pamanījāt vēl ko īpašu Latvijas mediju vidē?

Latgalē liela daļa mediju saglabā neitralitāti, cenšoties nenostāties nevienā pusē vai izliekoties, ka kara nav. Daudzi vispār ignorē informāciju par Ukrainu. 

Ja arī karš Ukrainā tiek pieminēts, tad tikai tādā kontekstā, ka Rēzeknes vai Daugavpils mērs palīdzējis kādam ukrainim vai ka izkārts Ukrainas karogs, bet tur nebūs rakstīts, ka jau pēc stundas šo karogu noņēma. 

Šie masu mediji baidās no pilsētas vadītāju kritikas, iespējams, tie ir atkarīgi no pašvaldības.

Domājot par to, kāpēc Daugavpilī nedzird atbalstu Ukrainai, iespējams arī, ka pilsētā klīst kāda propaganda, ka, ja tā būtu Krievijā, cilvēkiem būtu darbs, būtu kāds lielāks finansiāls atbalsts, tiktu kaut kas uzcelts un, pats galvenais: viņiem būtu iespēja būt lielas impērijas sastāvdaļai.

Zinu, ka esat pētījusi arī komentārus zem rakstiem par Ukrainu tīmekļa vietnēs.

Jā, un man radās iespaids, ka portālu veidotāji ne vienmēr seko, kas šajos komentāros tiek pausts, un nedzēš tos, tādējādi pieļaujot naida kurināšanu pret Ukrainu vai Krievijas slavināšanu. Ja kāds ierakstījis, "Slava Krievijai!", nu es neticu, ka moderators to neredz. Tāpat tiek rakstīta kāda nepatiesa, negatīva informācija par ukraiņiem. Kāpēc nedzēš? Ja slikti dara savu darbu, tad viņš jāatlaiž. Turklāt šāda veida komentāru mēdz būt daudz. Diemžēl atkal to esmu novērojusi krievu "Delfos" vai "Tvnet". Es uzskatu, ka komentāri arī var būt nozīmīga propagandas sastāvdaļa, jo daudzi izlasa tikai virsrakstu, kas arī mēdz būt tendenciozs, lai pievērstu lielāku uzmanību, un uzreiz lasa komentārus.

Runājot par Krievijas propagandu, kurā tiek pausta dažāda nepatiesa informācija par Latviju Krievijas medijos: cik lielā mērā, jūsuprāt, tai būtu jāpievērš uzmanība un tā jāapgāž? Dzirdēts arī viedoklis, ka labāk nepievērst tai uzmanību.

Domāju, ka nebūtu jāpiever acis: acis jau tā pārāk ilgi bijušas pievērtas. Ir jāizķer šī propaganda un tā jāpreparē, lai informētu sabiedrību par to, kā strādā propagandisti, kā viņi spēj manipulēt, vai ir kādi fakti, uz kādiem balstīti secinājumi. Jo biežāk cilvēki lasīs propagandas atmaskojumus, jo kritiskāka kļūs viņu domāšana. 

Masu mediju pienākums ir arī izglītot sabiedrību, jo tā propagandistiem tiek atņemti trumpji. Protams, arī šai atmaskošanai jābūt kvalitatīvai: viss jāsaliek pa plauktiņiem.

Un kā bija Ukrainā pirms kara: cik lielā mērā izjutāt Krievijas propagandu un kā tā tika apkarota?

Pirms kara nemanīju, ka notiktu kāda īpaša Krievijas propagandas apkarošanas kampaņa.

Pirms kara Ukrainas un Krievijas attiecības bija kā vardarbībā ģimenē: kad tu redzi, ka partneris rīkojas nepareizi, bet baidies iebilst, jo esi dažādos veidos atkarīgs. Visu laiku mums tika uzspiests viedoklis, ka mums ir kopīga kultūra, ka Krievijā ir labāk. Arī manā paaudzē bija daudz jauniešu, kas brauca mācīties uz Krieviju, kaut patiesībā mūsu pašu izglītības sistēma nav sliktāka. Tika popularizēts viedoklis, ka, ja tu runā ukrainiski, tad esi no laukiem. Pilsētnieki runājot tikai krieviski. Visi, kas brauca mācīties vai strādāt uz Krieviju, pielāgojās un ukrainiski vairs nerunāja, centās runāt tikai krieviski, centās slēpt ukraiņu akcentu, neteikt, ka ir ukraiņi. Kad kāds ieradās no Krievijas, tad pret ukraiņu meitenēm mēdza izturēties kā vieglas uzvedības sievietēm, jo tādas taču ukrainietes esot.

Arī tagad reģionos, kas nonāca Krievijas okupācijā, 

uzreiz skolās tika aizliegta ukraiņu valoda, tika izmestas visas grāmatas ukraiņu valodā, tika mainīti pilsētu nosaukumi, lai tie būtu krieviski. Kāpēc? Lai iedzīvotāji sevi vairs neidentificētu kā ukraiņus, lai apjuktu.

Pēc 2014. gada teritoriju okupēšanas arī masu mediji sāka mainīties, sāka apjaust savu lomu sabiedrības saliedētībā un nacionālās pašapziņas celšanā. Mainījās veids, kādā tiek pasniegts ziņu materiāls, tas, kāds ir ziņu ievads. Taču valsts ir liela, līdz ar to grūti spriest par visiem medijiem kopumā. Ukrainā, piemēram, ir diezgan populāri ne tikai televīzijas, bet arī "YouTube" kanāli. Tāpat ir reģionālie mediji valsts 24 apgabalos, par ko ne vienmēr visā valstī zināms, ko tad viņi tur raksta. Kvalitāte ne vienmēr ir augsta arī lielajos masu medijos, ko varētu pat saukt par monopolistiem. Tos patērē daudzi cilvēki, tāpēc šie mediji nebaidās par katru lasītāju un skatītāju, līdz ar to mēdz būt nekvalitatīvi. Ir arī populāri blogeri, kas pat nav masu mediji ierastajā izpratnē, taču viņu blogus lasa daudzi cilvēki, līdz ar to tiek iespaidots sabiedrības viedoklis.

Taču uzskatu, ka svarīgākais ir tas, ka tad, kad sākās pilna mēroga iebrukums, masu mediji saliedējās, kaut, protams, viņu darbs joprojām būtu uzlabojams. Arvien gadās, ka ir žurnālisti, kas pasaka kaut ko neapdomīgu, it kā nesaprastu, ka viņus skatās tūkstoši vai pat miljoni.

Svarīgi, ka Ukrainā jau pirms kara teju visi masu mediji rakstīja un translēja ukrainiski, taču Latvijā masu mediji ir sadalījušies. Tāpēc ir jādomā par sadarbību, kā rīkoties, lai kāda svarīga informācija tiktu nogādāta visiem. Kad atnāks ienaidnieks, jums būs jārunā savā, nevis ienaidnieka valodā. Tāpēc būtu svarīgi valstij jau tagad veicināt žurnālistu saliedēšanos: rīkojot kopīgus pasākumus, piemēram, konferences, īstenojot kopīgus žurnālistiskus projektus, kuros tiktu arī apvienoti masu mediju resursi. Turklāt, šādi sadarbojoties, mediji var aizsniegt jaunu auditoriju. Manuprāt, galvaspilsētas žurnālistiem būtu vērtīgi regulāri tikties ar Daugavpils un Rēzeknes žurnālistiem, lai saprastu, kāds tur ir noskaņojums, un lai arī šie žurnālisti nejustos atstumti.

Patiesībā Latvija ir tikai ieguvēja no tā, ka valsts nav liela, ka žurnālisti cits citu zina, ir vieglāk vienam otru uzmanīt. 

Jo sevišķi liela atbildība gulstas uz valsts populārākajiem žurnālistiem, kuri daudziem ir autoritāte: visi viņus vēro, tāpēc ir būtiski, ko un kā viņi saka.

Katrā ziņā šajos apstākļos ir īpaši būtiski stiprināt masu medijus, arī valstij ir jādod finansējums dažādu vērtīgu projektu īstenošanai masu medijos.

Šobrīd Latvijā atjaunojusies diskusija, vai ir vajadzīgi sabiedriskie mediji krievu valodā. Kāds ir jūsu viedoklis?

Uzskatu, ka masu mediji krievu valodā Latvijā ir vajadzīgi. Salīdzinājumam: Ukrainā faktiski jebkurš krievvalodīgais saprot arī ukraiņu valodu. Jā, iespējams, viņš ukrainiski nerunā, tomēr katrs saprot, māk ukrainiski lasīt. Savukārt Latvijā ir krievvalodīgi ļaudis, kas latviešu valodu nesaprot. Nav tik svarīgi, vai negrib vai nespēj iemācīties, bet fakts ir tāds, ka šobrīd no informatīvās telpas latviešu valodā viņi ir izslēgti.

Taču uzskatu, ka krievvalodīgajos masu informācijas medijos nav jāiegulda valsts nauda, tas nebūtu mērķtiecīgi, jo tam nav nākotnes; ar laiku visiem būtu jāmāk latviešu valoda. Krieviski varētu saglabāties tikai privātie mediji. Drīzāk valsts nauda būtu jāiegulda kvalitatīvos masu medijos krievu valodā, lai viņiem būtu iespēja izveidot arī latviešu versiju. Piemēram, "Chayka.lv" labprāt publicētu rakstus arī latviski.

Krievu "Delfos" ir publikācijas par krievu šovzvaigznēm, arī tām, kas nav vērsušās pret karu Ukrainā, novērojusi Diana Dranovska. Viņai neesot izprotams, kāpēc Latvijas medijiem būtu tik daudz jāziņo par dažādu Krievijas zvaigžņu gaitām, piemēram, jāraksta par krievu balerīnu Voločkovu, jo arī tā savā ziņā ir Kremļa propaganda. Šoreiz 3. oktobra "Delfu" publikācijā stāstīts, kāpēc Voločkova tik bieži mainot vīriešus.

Foto: Ekrānuzņēmums no rus.delfi.lv

Manuprāt, latviski rakstošo mediju vidū konkurence jau ir gana liela.

Tomēr to būtu vērts vēl paplašināt. Citādi mediju vidē arī iezīmējas monopolisti, piemēram, tīmekļa mediju vidū monopolists varētu būt "Delfi".

Rakstot rakstu par informatīvo telpu Daugavpilī, pamanīju, ka "Chayka.lv" vietne "Facebook" ir tāds kā kara lauks, kurā medija sekotāji strīdas par ideoloģiskiem jautājumiem. Kādu iespaidu tas atstāj uz jums kā šī medija autori?

Sevišķi daudz naida izjutu, kad rakstīju par padomju pieminekļu novākšanu. Kad biju pie šī pieminekļa Pārdaugavā tā novākšanas laikā, man blakus stāvēja sieviete vidējos gados un vecāks vīrietis, kuri sāka strīdēties. Vīrietis teica, ka Krievija ir ļaunums, bet sieviete atbildēja, ka bez Krievijas visi būtu gājuši bojā. Kad viņu strīds ieilga, viņi vērsās pie manis: lai jaunā meitene pasakot, kam taisnība. Atbildēju: ko gan jūs gribat no manis dzirdēt, man Krievijas agresijas dēļ vairs nav māju, man tuvi cilvēki ir gājuši bojā, mani bijušie klasesbiedri cīnās frontē. Šo situāciju aprakstīju rakstā un piebildu, ka atbalstu šī pieminekļa novākšanu, jo tas sniedz atvieglojumu. Rakstam bija vairāk nekā 500 komentāru, un bija arī personiski aizskārumi. Bija lasītāji, kas 

sāka meklēt arī manis pašas privāto kontu un komentēt manu vecumu, paužot, ka es esot pārāk jauna, lai kaut ko saprastu. Pārmeta, ka man neesot kauna ierasties svešā valstī un sākt citus mācīt dzīvot.

Ļoti daudz pārmetumu saņēmu arī par rakstu, kurā paudu viedokli, ka tam – dzemdēt bērnus vai ne – jābūt sievietes brīvai izvēlei. Bija pat situācija, ka ļaudis no Daugavpils atnāca uz veikalu Rīgā, kurā strādāju, tikai tāpēc, lai uz mani paskatītos. Tas šķita ļoti dīvaini un lika man justies saspringti.

Kāds iespaids jums radies par Daugavpils iedzīvotājiem?

Neraugoties uz iepriekš teikto, es tomēr sacītu, ka viņi ir neitrāli. Katrā ziņā viņi izvairās atklāti paust savu viedokli, jo zina, ka pilsētā ir arī radikāli noskaņoti ļaudis, un viņiem ir bail. Pilsētā valda atmosfēra, kas neļauj atklāti un skaļi pateikt, ka es, lūk, esmu par Ukrainu. Tie daži, kuri atļaujas izteikties, cieš. Ja ne fiziski, tad tiek kaitēts viņu biznesam. Piemēram, Daugavpils dome cenšas kaitēt fitneskluba īpašniekam, kas ir opozīcijā pilsētas varai. Ja pilsētas mērs Andrejs Elksniņš atļaujas runāt tā, kā esam dzirdējuši publiski, tad baidos pat domāt, kādus viedokļus viņš pauž mājās, aiz slēgtām durvīm. Pieļauju, ka ir cilvēki, kuri neizsakās par labu Ukrainai tāpēc, ka zina: darba devējs Ukrainu neatbalsta, bet citu darbu atrast šajā pilsētā būtu diezgan grūti.

Taču es uzskatu, ka klusēt, uzturēt šo noskaņojumu, ka daugavpilieši lielā mērā ir Krievijas pusē, var kļūt bīstami viņiem pašiem. 

Ja, nedod Dievs, kaut kas notiks un arī Daugavpils cietīs no Krievijas uzbrukuma, daudzi domās, ka tā viņiem vajag, paši vainīgi. Vismaz tāda attieksme Ukrainā lielā mērā bija pret Krimas okupāciju 2014. gadā. Protams, es nesaku, ka tāda attieksme ir pareiza. Jo Ukraina kaut kādā ziņā atdeva Donbasu un Krimu cerībā, ka ar to pietiks. Taču nepietika, un sekas bija pilna mēroga karš.

Taču mūsdienās katram, manuprāt, būtu jāanalizē situācija un jānoformulē, kurā pusē esmu. Baidos, ka, ja kaut kas notiktu Daugavpilī, liela daļa pilsētnieku vienkārši kaut kur aizbēgs: kāds uz Krieviju, bet vairums uz Rietumu pusi. Un tad cilvēki, ko viņi satiks civilizētajā pasaulē, viņiem jautās: bet par ko jūs esat, kāda ir jūsu pozīcija. Ja teiks, ka viņi ir par Krieviju, nekādu atbalstu nesaņems.

Un ja teiks, ka esmu "mazs cilvēciņš" un neko politikā nesaprotu?

Šāda atbilde, tāpat kā slavenā frāze "viss nav tik viennozīmīgi", šodien vairs neder. Jo kas tieši nav viennozīmīgi? Taču ir arī tādi cilvēki, kam tiešām ir vienalga. Viņi negrib uzņemties atbildību par savu dzīvi, un ko viņiem liks, to viņi darīs. Tie patiesībā ir visbriesmīgākie cilvēki: viņiem nav emociju, nav empātijas, nav apziņas, ka ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt. Es uzskatu, ka briesmīgi ir arī tie cilvēki, kuri jūt līdzi Krievijai, tās karavīriem un iedzīvotājiem. Jo, ja jūt līdzi Krievijai, tad acīmredzot nav izpratnes, kurš ir agresors un kurš ir upuris. Esmu satikusi pat ukraiņus, kas joprojām ir Krievijas pusē, neraugoties uz karu un visu, kas noticis. 

Krievijas propaganda viņus tik ļoti nozombējusi, ka viņi uzskata – nav vērts cīnīties un Ukraina pati izaicinājusi Krieviju. Tie ir morāli vāji cilvēki. 

Tādi, manuprāt, varētu būt apmēram desmitā daļa no visiem ukraiņiem. Tas nav daudz, bet nav arī maz. Arī šurp ir atbraukuši ukraiņi, kuri izmanto to, ka viņiem ir Ukrainas pase, ka te ir dažādi pabalsti, bet tajā pašā laikā viņi stāstīs, ka ukraiņi paši pie visa vainīgi.

Zināmā mērā mēs tiešām esam vainīgi, jo nedevāmies apņēmīgi Eiropas virzienā, bet izvēlējāmies draudzēties ar "lielo brāli". Tomēr tas nevar būt attaisnojums Krievijas rīcībai.

Atgriežoties pie sarunas par Daugavpili, tai būtu jāpalīdz attīstīties, lai pilsētnieki justu labumu no tā, ka dzīvo Eiropas Savienībā (ES). Vairāk jāiegulda kultūras pasākumos, jārīko plašākas nacionālo svētku svinības. Ja tur notiktu vairāk starptautiska līmeņa pasākumu, uz Daugavpili dotos vairāk ārzemnieku, tur rastos sajūta, ka neesam Eiropas nomale, esam tās daļa, neesam izraidītie. Tad, cerams, mainītos tas, ka cilvēki dzīvo ES, izmanto priekšrocības, ko tā dod, bet tajā pašā laikā tiecas nezin kur...

Diana Dranovska: "Ir ukraiņu blogeri, kuri patiesībā atbalsta Krieviju, bet ir gadījumi, ka te, Latvijā, uz viņiem atsaucas tā: re, pat paši ukraiņi saka to un to..."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Kā jūs varētu salīdzināt noskaņojumu Rīgā un Daugavpilī?

Rīgā, ejot pa ielu, vienlaikus dzirdi ne tikai krievu valodu un arī ne tikai latviešu, bet arī angļu, spāņu. Rīgā neizjūti, ka būtu kāds valodu konflikts. Toties Daugavpilī ļoti var izjust krievu valodas pārsvaru. Man tas ir nekomfortabli. (Vēlāk Diana pastāstīs, ka arī Rīgā tomēr sākumā krievu valodas likās pārāk daudz, un tas bijis iemesls, kāpēc sākotnēji viņa apsvēra iespēju doties uz kādu citu Eiropas valsti. – I. K.) 

Protams, veikalos arī Daugavpilī apkalpos latviski. Taču uz ielas dzirdēju tikai krievu valodu. Domāju, ka šajā pilsētā bēgļiem no Ukrainas būtu gan grūtāk atrast darbu, gan noīrēt dzīvokli.

 Piemēram, tur esot, neredzēju nevienu Ukrainas karogu. Tie ir iemesli, kāpēc Daugavpili kā dzīvesvietu neizvēlētos. Taču kā tūristei man tur bija interesanti, pateicoties tam, ka kopā ar mani bija kolēģe, kas vēlējās parādīt visas interesantās, tūristiskās Daugavpils vietas – cietoksni, šmakovkas muzeju.

Jāsaka gan, ka man jau pirms šī brauciena bija bail turp doties. Baidījos, ka tāpēc vien, ka esmu no Ukrainas, varētu tikt ievilkta kādos konfliktos. Tur bieži dzirdams viedoklis, ka ar visiem vajag draudzēties. Ka arī Latvijas ekonomika cieš pret Krieviju ieviesto sankciju dēļ. Protams, ka ekonomika cieš no tā, ka vairs nepērkat Krievijas gāzi, ka nenāk nauda no eksporta uz Krieviju, ka daļa Krievijas pilsoņu pārdod savus nekustamos īpašumus un aizbrauc, bet tas ir normāls atdalīšanās process, kas bijis nepieciešams. Latvijai jābūt patstāvīgai, lai tā tiktu cienīta.

Jābūt plašākai informācijai par to, kas notiek Ukrainā okupētajās teritorijās, kā dzīvo cilvēki Krimā un citur. Lai tie, kuri Latvijā atbalsta Krieviju, saprastu, ko patiesībā šī Krievijas "palīdzība" nozīmē! Taču, jā, nav viegli cīnīties pret Krievijas propagandu, ka viss krieviskais ir pats labākais.

Tiesa, arī Rīgā ne vienmēr jūtos komfortabli: agrāk nēsāju kādu Ukrainas simboliku, taču tagad esmu to noņēmusi. Jo pamanīju: 

ir cilvēki, kas, pamanot kādu ar Ukrainas simboliem, piemēram, sabiedriskajā transportā, sāk savā starp skaļi apspriest šo karu, bēgļus un ne vienmēr tas ir atbalstoši, tāpēc nav patīkami šādas sarunas dzirdēt.

Jā, es arī esmu dzirdējusi šādas sarunas, piemēram, kāpēc gan bēgļi var braukt transportā par brīvu, ja pašu ļaudīm jāpērk biļetes. Tad gribas pajautāt – vai jūs arī okupanti izdzinuši no jūsu mājām?

Ir cilvēki, kuri, zinot situāciju Ukrainā, tik un tā neuzņem šo informāciju emocionāli, līdz ar to nekādu līdzjūtību no viņiem nesagaidīt. Tiesa, es arī nepieprasu nekādu līdzjūtību. Esmu dzīva, vesela, strādāju, pati īrēju dzīvokli. Man nebūtu jājūtas vainīgai par to, ka dzīvoju Latvijā, par to, ka man ir piesprausts Ukrainas karodziņš, taču diemžēl dažkārt es tā jūtos, un tā nav normāla situācija. Tos, kuri pauž naidu pret Ukrainu, mēs redzam, tāpēc vieglāk ar viņiem cīnīties. Bet tie, kuri savu attieksmi it kā nav noformulējuši, nav redzami, tāpēc ir jo bīstamāki.

Mēs sarunājamies krieviski, kaut zinu, ka mācāties latviešu valodu. Kāda līdz karam bija krievu valodas loma Ukrainā, un cik lielā mērā šī valodas prasme palīdz izplatīties Krievijas propagandas vēstījumam?

Jā, šobrīd runāju krieviski, taču, kad iemācīšos latviski, krieviski vairs nerunāšu. Ir dzirdēts viedoklis, ka tie, kuri Latvijā atsakās runāt krieviski, ir nacionālisti. Es viņus par nacionālistiem neuzskatu, jo tas ir tikai normāli – gribēt runāt savā dzimtajā valodā valstī, kur tā ir valsts valoda. Ja kāds nesaprot latviski, tās ir viņa paša problēmas. Arī man pašai, jau esot Latvijā, ir bijuši konflikti valodas dēļ. Man ir jautāts: kāpēc tu runā ukrainiski, vai tad nezini krievu valodu! Es toties gribētu pajautāt tiem, kuri gadiem dzīvo Latvijā, bet turpina runāt tikai krieviski, vai viņi ir domājuši, kāda ir viņu pašidentifikācija.

Domāju, ka Latvijas valdība rīkojas pareizi, pārveidojot krievu skolas par latviešu skolām un arī citādi ceļot latviešu valodas nozīmi. 

Prokrievisko partiju pārmetumi, ka tā tiekot aizskartas cilvēktiesības, ir vienkārši smieklīgi.

Ukrainā agrāk dzīvojām tuvu Harkivai, kas ir diezgan krievvalodīga pilsēta, taču ģimenē runājām tikai ukrainiski. Mani vecvecāki dzīvoja ciemā, kur vispār visi runāja tikai ukrainiski, mana vecmāmiņa turklāt bija ukraiņu valodas un literatūras skolotāja. Pēc tam pārcēlāmies uz Kijivu, mācījos skolā, kur runājām gan krieviski, gan ukrainiski. Varēja būt tā, ka sarunājamies ar draudzeni: es runāju ukrainiski, viņa krieviski, un lieliski saprotamies. Taču stundas notika tikai ukrainiski, un krievu valodas kā mācību priekšmeta nemaz nebija.

Atmaskots

Foto: #sif_maf2023

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".